Raksts

Izglītība Latvijā. Starp “vietu” un “laiku”


Datums:
26. septembris, 2006


Autori

Guntars Catlaks


Foto: A. Jansons © AFI

Partijām raksturīgi solīt lielākus procentus no IKP izglītībai vai augstāku vidējās algas līmeni skolotājiem. Visas partijas aicina paaugstināt algas skolotājiem, tomēr vairums - tikai labākajiem. Kas tos noteiks un kas notiks ar sliktākajiem?

Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, iekļāvusies kopēja darbaspēka tirgū. Daudzējādā nozīmē var runāt par kopēju Eiropas izglītības telpu. Turpmākajos septiņos gados Latvijai būs pieejami ES fondi izglītībai nepilna miljarda eiro apmērā. Tā ir iespēja būtiski attīstīt izglītības sistēmu, taču svarīgi zināt – kurp un kā? Izglītību var uzskatīt par sabiedrības kontinuitātes garantu – šādā nozīmē tās loma ir ieaudzināt paliekošu Latvijas zemes un tautas identitāti nākamajām paaudzēm. Izglītību var uzskatīt arī par ieguldījumu katra indivīda „cilvēk-kapitālā” – šādā nozīmē tās loma ir sniegt mainīgās tehnoloģiju un komunikācijas prasmes, lai veiksmīgi konkurētu 21.gadsimta starptautiskajā darba tirgū. Risks, mēģinot darīt abus, ir nedarīt pietiekami labi ne vienu, ne otru. Vai mums ir izvēle?

Lai gan šie ir „mūžīgie” jautājumi, domāju, ka ir pamats tos uzdot šeit un tagad, pirms 2006.gada Saeimas vēlēšanām, kuras mēs pirmoreiz sagaidām kā ES dalībvalsts ar līdz šim nebijušu finanšu resursu pieejamību.

Latvija jau eksportē darbaspēku, savukārt tā importam neesam gatavi. Vai mums jābūt? Mums ir demokrātija, latviešu valoda, neatkarīga valsts, drošība. Vai vajag vairāk – piemēram, patriotisma vai varbūt otrādi – internacionālisma?

Vai izglītības sistēma var tikt izmantota, lai sniegtu risinājumus atbilstoši politiķu izvēlētām atbildēm, ja tādas ir, jeb varbūt tā ir jāliek mierā, lai attīstās iekšēji, atbilstoši profesijas un sabiedrības izpratnes un mijiedarbības evolūcijai?

Lai analizētu partiju piedāvāto izglītības politiku, meklēju atbildes uz šiem jautājumiem gan to programmās, gan atsaucot atmiņā to neseno rīcības politiku. Atbildes ietver gan to, kā partija vispār izprot izglītību – kā līdzekli vai kā pašmērķi, gan priekšstatus par valsts lomu izglītības sistēmas uzturēšanā, gan specifiskus plānus resursu sadalē un pārvaldē. Mēģināju uztvert katras partijas pasaules uzskatu un tā konsekvences projekciju izglītības sistēmā, kā arī norādīt uz potenciāli kritiskiem aspektiem to politikas piedāvājumā.

Izglītības kvalitāte un tai nepieciešamie resursi

Visi uzskata, ka izglītība, pirmkārt, rada kvalitatīvu darbaspēku – „cilvēk-kapitālu”, kas ir Latvijas vienīgais resurss. Tomēr jautājumā, no kā īsti sastāv šis „resurss” un kādi resursi vajadzīgi, lai to ražotu, valda samērā liela neskaidrība.

Izglītības kvalitāti pamatā rada mācībspēku kvalitāte noteiktā vidē, kas motivē viņu radošu darbu.

Ņemot vērā pieaugošo inflāciju, dzīves dārdzību, darbaspēka emigrāciju un draudus, ko šīs tendences rada skolotāju profesijai, par īpašu uzdevumu politiķiem nākamajos gados jāuzskata pedagogu atalgojuma sistēmas reforma. Skaidrs, ka kvalificētu skolotāju trūkums tikai pieaugs, ja nekas nemainīsies. Patreizējais algu pieauguma grafiks atpaliek no dzīves dārdzības, kā arī algu pieauguma un perspektīvā tikai vēl samazinās profesijas konkurētspēju citu līdzīgas kvalifikācijas profesiju vidū gan ierēdniecībā, gan privātajā sektorā. Tas nozīmē, ka vairums, tajā skaitā labākie, pedagoģijas studenti skolās nenonāks. Tas, savukārt, nozīmē – vidējā termiņā skolotāju paaudžu nomaiņas problēmu – pieaugošu jaunu skolotāju trūkumu, bet ilgākā termiņā – nopietnu izglītības kvalitātes kritumu. Kāpēc gan lai jaunieši, kuri šobrīd studē, izvēlētos darbu izglītībā kā ilgtermiņa karjeras perspektīvu?

Kā partijas aplūko šo dilemmu un ko piedāvā?

Teorētiski, lai noturētu un, ja iespējams, pat celtu kvalitāti, pastāv četri galvenie politikas instrumenti 1) valsts regulācijas ietvaros – motivācija ar lielāku atalgojumu vai stimulācija ar kredītu „atstrādāšanu” u.tml., 2) privātās iniciatīvas ietvaros – privāto investīciju tieša piesaiste ar vecāku maksājumiem vai skolu decentralizācija, atdodot lielāku atbildību pašvaldībām, vecākiem, uzņēmējiem. Otrā grupa kopumā ļauj valdībām palielināt kopējā finansējuma masu iekšzemes kopprodukta (IKP) ietvaros, vienlaikus izvairoties no budžeta palielināšanas. Pēdējo parasti definē kā atklātu vai slēptu privatizāciju. Jāpiebilst, runājot par resursiem, kas attiecas uz skolu uzturēšanu, decentralizācija Latvijā jau sen ir notikusi – skolas uztur pašvaldības. Tomēr, tā kā skolotāju izmaksas sastāda aptuveni 80 procentus no visām izglītības izmaksām, skolotāju atalgojuma politika ir izšķirošā visai izglītības sistēmai.

Protams, pasaulē tiek lietota arī „piektā alternatīva” – trūkuma apstākļos samazināt skolotāju kvalifikācijas prasības, algojot par mazu samaksu bezdarbnieku vidū nekvalificētus skolotājus (volunteer teachers). Protams, tas nozīmē principiālu atteikšanos no kvalitātes.

Visām partijām ir raksturīgi solīt lielākus procentus no IKP vai vidējās algas līmeni, taču retāk runā par valsts budžetu un konkrētu algu reformas mehānismu. Tomēr piedāvājumi ir mēreni, salīdzinot ar pašreizējo līmeni. Visas partijas aicina paaugstināt algas skolotājiem, tomēr vairums – tikai labākajiem. Kas tos noteiks un kas notiks ar sliktākajiem?

Latvijā līdz šim izglītības pieejamība Latvijā nav uzskatīta par problēmu. Tomēr lielais nesekmīgo pamatskolēnu skaits uzrāda bīstamu tendenci. Vairākas partijas pieskaras šim aspektam konkrēti.

Mācību satura politizācija

Vairākas partijas cenšas paust uzskatu, ka valstij ir aktīvi jāiejaucas un „jādiriģē” izglītības saturs, un pat pauž viedokļus, kādam tam jābūt. Pasaulē tiek uzskatīts, ka šāda valsts (jeb tās aģentūras) veikta tieša satura noteikšana var apdraudēt un pat pārkāpt pedagoģiskās autonomijas principu, kas noteikts UNESCO/ILO 1966.gada rezolūcijā par skolotāju statusu, kas ir saistoša Latvijai tāpat kā visām pārējām to ratificējušajām ANO dalībvalstīm. Likumsakarīgi, ka parasti šāda iejaukšanās ir raksturīga nacionālisma vai reliģiskas ideoloģijas paudošām partijām. Latvijā pēc 1990.gadu satura liberalizācijas perioda pēdējos gados ir skaidri vērojama valsts tendence centralizēt un reglamentēt mācību programmu saturu. To objektīvi veicināja gan valsts institūciju attīstība (ISEC), gan centralizētās eksaminācijas uzsākšana, taču politiski angažēja 2004.gada cīņas ap bilingvālās izglītības reformu mazākumtautību skolās. Kopš tā laika ir vērojami pieaugoši centieni diktēt mācību saturu, apšaubot profesionāļu prerogatīvu spriest par to. Par to, piemēram, liecina kampaņas par Latvijas vēstures atsevišķu mācīšanu, par kristīgās ticības mācīšanu, par patriotisma mācīšanu, par vai pret bilingvismu skolās, kas ir bijis raksturīgi gan “Jaunajam laikam” (JL), gan “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (TB/LNNK), gan Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķiem. “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) vienmēr izmantojusi mazākumtautību kultūrautonomijas karogu saviem politiskajiem mērķiem. Iespējams, ka arī tīri nesavtīgi politiķi atspoguļo sabiedrībā objektīvi izplatīto neizpratni par pēdējās desmitgades izglītības reformu saturu, mērķiem un mehānismiem, un programmas to atspoguļo.

Par nopietnām un izstrādātām var uzskatīt trīs partiju – JL, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) un Tautas partijas (TP) – izglītības programmas.

JL – bilingvālā izglītība plus augstākās izglītības un zinātnes komercializācija

JL saprot izglītību kā instrumentu zināšanu sabiedrības radīšanai, vispirmām kārtām, to saistot ar ekonomiku. Lai gan ir vispārējas atsauces uz vispusīgu – intelektuāli, fiziski, emocionāli attīstītu personību, tomēr lielākoties izglītības politikas mērķi tiek skatīti šaurā tvērumā – attiecībā uz darba tirgu, ekonomiskām inovācijām, konkurenci, izcilības atbalstīšanu. Attiecībā uz vidējo profesionālo un augstāko izglītību un, jo sevišķi zinātni, tiek uzsvērta komercializācija – izglītības rezultātu saistība ar tirgu. Skolotāju un mācībspēku atalgojuma pieaugums tiek saistīts ar kvalifikācijas un kvalitātes vērtēšanas sistēmām – tātad, nevis visiem, bet labākajiem iekšējā konkurencē. Kas notiks ar sliktākajiem?

Programmā ir atsauces uz Latvijai pieejamajiem ES fondiem, programmām un starptautiskiem izglītības kvalitātes mērījumiem, kas liecina par partijas kompetenci un starptautiskā konteksta izpratni. Tomēr neviļus rodas jautājums, vai tas neliecina arī par partijas vēlmi novirzīt lielāku atbildību no valsts uz citiem spēlētājiem?

JL paredz mērenu finanšu resursu palielinājumu kopumā – 7- 8 procentus no IKP izglītībai, 2 procentus no IKP – augstākajai izglītībai un 3 procentus – zinātnei (tiesa, no tiem – tikai 1 procentu no valsts budžeta). Tātad, jānotiek ievērojamām privātām investīcijām Latvijas zinātnē, lai varētu sasniegt JL prognozi.

JL programmā izglītības kvalitāte, sasniegumu novērtējums, konkurētspēja izteikti dominē pār izglītības pieejamību un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu izglītībā. Bērnudārzu apmeklētība tiek atstāta vecāku izvēles ziņā. JL pirmskolas izglītību neuzskata par nepieciešamu izglītības posmu visiem, lai nodrošinātu vienādas iespējas visiem pamata un vidusskolā, kā to dara, piemēram, minētā OECD. Nosauktie skaitļi – 97% skolēnu jāiegūst pamatizglītību un 85% – vidējo izglītību liecina par zināmu skepsi attiecībā uz jauniešu reālas vienlīdzības iespējamību un, faktiski, atkāpšanos no tiem pašiem piesauktajiem UNESCO („Izglītība visiem”) ideālajiem standartiem. Tāpat 50 procentu studējošo par valsts līdzekļiem augstskolās nozīmē būtiskas lomas atvēlēšanu privātajam sektoram. Atzīstama ir vēlme padarīt visas mācību iestādes pieejamas cilvēkiem ar attīstības traucējumiem, tomēr bez papildus politikas piedāvājuma satura un pedagoģijas jomā tas var izklausīties nedaudz deklaratīvi.

JL demonstrē diezgan izteiktu „dirižisma” tendenci izglītības satura jautājumos. Augstskolas atbalstu saņems noteiktām nozarēm (mākslai, arhitektūrai, medicīnai – kāpēc šīs?), divām trešdaļām vidusskolēnu jāmācās profesionālās programmās (pamatā dabaszinātņu un tehnoloģijas – atkal rodas jautājums – kāpēc šīs?). Protams, ir arī nodevas kultūrai (kordziedāšana skolās un Letonika zinātnē – atkal rodas jautājums – kāpēc tieši šīs?). Vai, piemēram, Latvijas arheologu darbs Ēģiptē vai arī politologu salīdzinošie pētījumi Austrumeiropā nedod „pievienoto vērtību” un nebūtu valstiski atbalstāmi, pedagoģiskā un akadēmiskā autonomija netiek pieminēta.

Lai gan programmā ir atsauces uz sociālo partnerību un dialogu, daudzie piemēri liecina, ka JL zina labāk, kas un kā jādara, un gatavi uzklausīt tikai atbalstu. To apliecina partijas darbi 8.Saeimas laikā – piemēram, konflikts ar mazākumtautību skolu pārstāvjiem bilingvālās reformas ieviešanas laikā 2004. gadā, kristīgās mācības un ētikas ieviešana ministra Kārļa Šadurska laikā, Latvijas vēstures nodalīšanu no vēstures priekšmeta ministres Inas Druvietes laikā pretēji skolotāju profesionālo organizāciju un pat valsts satura dienesta ISEC viedoklim.

Kopumā tā ir tipiska Eiropas labējas – mēreni konservatīvas partijas programma. Protams, vērtējums ir relatīvs, jo var jautāt, vai šī JL programma nav mērenāka nekā, piemēram, „kreisajiem” leiboristiem Lielbritānijā. Nenoliedzami, JL ir vīzija par izglītības attīstību tuvākajā desmitgadē, jautājums tikai ir, vai šī vīzija ir pareizā un kā to noteikt? Zinot, cik grūti ir precīzi prognozēt izglītības vajadzības, JL vājā puse – dialoga trūkums ar sociālajiem partneriem var izrādīties nopietns šķērslis.

LSDSP – demokrātija un pieejamība. Mūsdienu problēmas, bet pagātnes risinājumi

Sociāldemokrātu apjomīgā un detalizētā programma, neskatoties uz savu „nobīdi laikā” (rakstīta vēl pirms Latvijas iestājas ES un NATO), samērā precīzi identificē Latvijas izglītības sistēmas problēmas – decentralizācija, reformu nekonsekvence, sadrumstalotība un rezultātā – gan pieejamības, gan kvalitātes kritums.

LSDSP redz izglītību kā cilvēka tiesības un kā sistēmas funkciju – intelektuālā līmeņa celšanu, lai nodrošinātu demokrātiju un tautsaimniecību valstī. Atbilstoši Eiropas vispārpieņemtajai labas pārvaldības praksei un sociāldemokrātisko partiju ideoloģijai, LSDSP uzsver mācību iestāžu un pedagoģisko/akadēmisko autonomiju, kā arī trīspusēju sociālo dialogu visu jautājumu risināšanā.

LSDSP noteikti atvēl galveno lomu kvalitatīvas un vispārējas izglītības sistēmas uzturēšanā valstij. Tiesa, ieteiktie IKP un valsts budžeta apjomi (7-10% IKP un 15% valsts budžeta, tajā skaitā 2% – zinātnei) ir pieticīgi un nevarēs panākt būtiskas izmaiņas nevienā jomā.

Īpaši tiek analizēts skolotāju un augstskolu mācībspēku atalgojums, kas ir novērtēts kā nepietiekošs, lai saglabātu konkurētspēju un kvalitāti. Pozitīvi vērtējama arī atziņa, ka atalgojuma pieaugums nebūtu jāsaista ar tālāku darba intensifikāciju uz stundu un skolēnu/studentu skaita pieauguma rēķina. Tālredzīgi un atbildīgi ir analizēta bērnudārzu pieejamības problēma. Var piekrist kritikai par valsts kļūdaino politiku šajā jomā – atjaunot slēgtos un privatizētos bērnudārzus, kā arī zaudētos speciālistus šodien ir grūtāk, nekā būtu bijis tos saglabāt pirms 15 gadiem. Pirmskolas izglītība ir izšķiroša tālākajos izglītības posmos, un tiesības uz to ir visiem bērniem neatkarīgi no vecāku sociālā statusa.

Ko darīt? Var tikai piekrist LSDSP prasībai padarīt izglītības iestāžu iekšējo darbību, kā arī attiecības ar sabiedrību demokrātiskākas, tomēr piedāvājuma uzsvars uz valsts kontroles un administrācijas instrumentiem – inspekciju, datu vākšanu, reģistrāciju, kontroli, akreditāciju u.tml. dara uzmanīgu. Saskaitīt, kontrolēt un uzraudzīt, šķiet, bija raksturīgi politikas rīki citā laikmetā. Mūsdienu kreisā politika Eiropā operē ar devīgu sabiedrisko resursu piešķiršanu „pēc vajadzībām” kombinācijā ar plašu institucionālu autonomiju to izmantošanā. Saprotams, resursu ierobežotība ir gan Latvijas, gan līdz ar to visu tās sociāldemokrātisko partiju vājā vieta. Vai izglītība uz valsts rēķina valsts augstskolās pēc stingriem atlases kritērijiem, ja studiju vietu skaits būs ierobežots atbilstoši valsts budžeta iespējām, patiks gan studentiem, gan pasniedzējiem?

Vienlaikus tomēr ir dīvaini no Eiropas sociāldemokrātiskas partijas dzirdēt kritiku par „Rietumu ekspertu” kaitīgo ietekmi uz izglītību Latvijā, tāpat skepsi un neuzticību pret citiem „nevalsts” izglītības piedāvātājiem. Citādi kā par konservatīviem nevar nosaukt uzskatus, ka vidējā izglītība jāšķir eksaktajās un humanitārajās ģimnāzijās un arodskolās, ka minoritāšu skolām jābūt ar atšķirīgu programmu kultūrautonomijas izpratnē, ka jānošķir studentu finansējuma metodes valsts un privātajās augstskolās, ka Latvijas augstskolās nevajadzētu iegūt izglītību citā nekā kā valsts valodā un ka vispār būtu jāierobežo ārzemju mācību iestāžu (vai arī ES?) darbība valstī. Pārņem sajūta, ka mūsdienu LSDSP izpratnē jaunais ir labi aizmirsts vecais. Nu ko, vai tiešām pastāvēs, kas pārmainīsies!

Tautas partija – izglītība nozīmē nodarbinātību, taču vai Latvijā?

TP programma ir plaša, vispusīga, profesionāla un konsekventa, labēji konservatīvas partijas ideoloģijas ietvaros. Tā ietver vīziju, sistēmu un piedāvā konkrētus politiskus risinājumus. Izglītības politika nav skatīta tikai atrauti, bet arī iestrādāta citos politikas sektoros – piemēram kultūrā un ekonomikā, indivīda brīvības, personiskās atbildības un privātīpašuma prioritāšu kontekstā.

TP nenoliedzami redz izglītību, pirmkārt, kā investīciju cilvēk-kapitālā. Savukārt sabiedrības attīstību TP redz kā dinamisku, patstāvīgu, izglītotu, konkurētspējīgu indivīdu darbību kopsummu. Ja runā par valsts lomu, tad tā izglītībā, tāpat kā ekonomikā, šķiet vairāk reducēta uz pasūtītāja un regulatora funkcijām. Šķiet, TP tiešām tic „neredzamās rokas” līdzībai, saskaņā ar kuru tirgus sabiedrībā visu sakārto, tajā skaitā izglītībā. Programma satur daudz šai izpratnei atbilstošu, samērā konkrētu un nepārprotamu politikas ieteikumu – ieviest konkurenci skolu starpā (tātad, piemēram, atteikties no skolu piesaistes dzīvesvietas principam), publicēt augstskolu „reitingus” (lai informētu „pakalpojuma pircēju”?), piesaistīt skolotāju un pasniedzēju algas skolu kvalitātei (kā to izmērīs?) un, protams, konsekventi īstenot „nauda seko skolēnam/studentam” valsts finansējuma principu visās izglītības pakāpēs. Līdzīgi politikas modeļi TP bieži piesaukto publisko – privāto attiecību ietvaros pēdējās desmitgadēs ir īstenoti daudzviet pasaulē, tajā skaitā visvairāk ASV (school vouchers – angl.) arī ar domu sasniegt gan vienlīdzības, gan konkurences mērķus vienlaikus. Rezultātu interpretācija, tiesa gan, ir atkarīga no politiskajām simpātijām, tomēr neviens neapgalvo, ka izglītības nevienlīdzība ASV būtu samazinājusies, drīzāk gan otrādi. Rietumeiropas konservatīvās partijas, piederību pie kurām TP uzsver, savukārt, daudz lielāku nozīmi piešķir „sociālā kapitāla” faktoriem – vienlīdzībai, atbalstam, valsts sociālai atbildībai tajā skaitā izglītībā. Iespējams, ne tik daudz idejisku, cik stratēģisku interešu dēļ – ar mērķi konkurēt par darbaspēku starptautiskajā tirgū.

Protams, TP programmā netrūkst norāžu uz vienlīdzīgas pieejas nepieciešamību visās izglītības pakāpēs, tiesa, kā nosacījumu, lai maksimizētu iespējami kvalitatīvu un starptautiskā darba tirgū konkurētspējīgu indivīdu skaitu. Izglītības kvalitāte un pieejamība TP nav pašmērķis, bet līdzeklis. Būtiskais jautājums, uz kuru programma neatbild, ir: kāpēc šie indivīdi paliks Latvijā? Zinot patreizējo kvalificētā darbaspēka emigrācijas tendenci, izvairīšanās uzrunāt šo izaicinājumu šķiet nesaprotama. Vai tiešām TP programmas autori domā, ka tēze „es mīlu šo valsti” ir un būs tik pašsaprotama visiem? Vai varbūt ir domāts to piepildīt ar saturu īsi pieminētajā, taču neatšifrētajā patriotisma audzināšanas programmā?

Runājot par budžeta solījumiem izglītībai, konkrētības ir maz. TP pareizi norāda, ka Latvija jau šobrīd tērē izglītībai vairāk no IKP nekā attīstītās (OECD) valstis vidēji. Secinājums – sistēmā jākāpina efektivitāte. Seko ieteikumi veikt skolu tīkla optimizāciju un vienlaikus veicināt konkurenci, kā arī attīstīt bērnudārzu sistēmu, veicināt profesionālo izglītību saistībā ar darba tirgu, kā arī attīstīt augstākās izglītības saikni ar pētījumiem. Vai tas nozīmē, ka gaidāmie ES fondu miljoni izglītībā tiks ieguldīti bērnudārzu celtniecībā un augstskolu zinātnes centru infrastruktūrā, un ja tā, vai visu jeb tikai „konkurētspējīgāko” un kas tos noteiks?

Vai citas partijas piedāvā alternatīvu?

LC – uz priekšu, tāpat kā līdz šim!

“Latvijas ceļš” (LC), līdzīgi TP un JL, uzskata, ka tikai izglītoti, kvalificēti, konkurētspējīgi cilvēki ļaus Latvijai konkurēt pasaulē. Izglītības sistēmas uzdevums, attiecīgi, ir nodrošināt visiem iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību mūža garumā.

Atšķirībā no TP un JL, LC programma ir nedaudz „sociāli atbildīgāka” – programmas valoda satur atsauces uz vienlīdzību, ilgtspēju, izglītības darbinieku atlīdzības saistību ar valsts sektorā strādājošo atalgojumu. Tomēr politikas risinājumu piemēri ir tie paši no iepriekšējo gadu reformu arsenāla – finansējuma ziņā „nauda seko skolēnam”, studentiem – kredīti (tiesa, arī sociālie – mazturīgajiem), kvalitātei – centralizētie eksāmeni, saturam – standarti, kuru pamatā jābūt „mācīt mācīties” principam, politikas plānošanai – izglītības koncepcijas (tiesa, ar atsauci uz OECD pētījumu!), integrācijai – latviešu valoda visiem, valstij – vadošo lomu, tomēr decentralizētā sistēmā, profesionālai izglītībai – PHARE programmas iedibināto sistēmu. Šķiet, ka LC visas svarīgākās reformas izglītībā ir jau izdarītas.

LPP – visiem pēc vajadzībām!

Latvijas Pirmās partijas (LPP) izglītības programma atšķiras no savu partneru LC rakstītās tikai ar dažiem īpatnējiem definējumiem un atsauču trūkumu uz paveikto. Pie īpatnējiem definējumiem varētu pieskaitīt sociālā kapitāla atšifrējumu kā garīgumu un atbildību, un „vienkāršības principu” izglītībā – lai izglītības programmas būtu pieejamas (domāts – saprotamas?) vairumam skolēnu un skolotāju.

Kopumā LPP piedāvājumu var izteikt īsi – mēs solām to, ko jūs sagaidiet. Aizpildi pats!

LZS – visiem bērniem jāmācās!

Latvijas Zemnieku savienības (LZS) izglītības programma ir īsa, skaidra un izsmeļoša. Visiem bērniem jāmācās, pašvaldībām jānodrošina skolas pēc iespējas vairāk un tuvāk mājām, mācību grāmatām jābūt par brīvu, tāpat brīvpusdienām un it sevišķi – pienam. LZS domā, ka skolās jāmāca patriotisms un Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets – tiesa vietējā novada kontekstā! Vai tas draud ar trešo vēstures priekšmetu – novada vēsturi, LZS nebrīdina. Protams, īpaši ir jāatbalsta dabaszinātņu mācīšana, lai veicinātu nodarbinātību. Valsts atbalsts zinātnē ir jāsniedz konkurētspējīgām nozarēm – mežsaimniecībai, būvniecībai, kā arī, protams, – lauksaimniecībai.

Saskaņas centrs – pieejamība un mācību valoda

“Saskaņas centra” (SC) izglītības programma ir izteikti sociāla – skolām kvalitātes uzdevumi pārklājas ar sociālajiem – kompensēt sociālo nevienlīdzību ģimenēs. Tomēr attiecībā uz saturu, atšķirībā no LPP, SC prasa atteikties no programmas vienkāršošanas. Kopumā programma prasa palielināt skolotāju algas līdz ierēdņu līmenim, ieviest palīgskolotāju amatu (nav gan skaidrs, kas viņiem būtu jādara), uzlabot izglītības iestāžu materiāli tehnisko bāzi. Īpašais partijas piedāvājums ir izglītības politikas „demokratizācija” – atļaut skolu kolektīviem un vecāku pārstāvjiem izvēlēties mācību valodu. Idejiski SC par pamatu skolu politikai uzskata pilsonisko izglītību un multikulturālismu.

PCTVL – pārtraukt diskrimināciju!

PCTVL programma ir skaidri fokusēta uz tās pamatmērķi – krievu valodā runājošo interešu pārstāvību partijas izpratnē – krievu valoda kā mācību valoda mazākumtautību skolās. Tās finanšu prasības valstij ir vāji izstrādātas – par kuriozitāti jāuzskata prasība vismaz 3% no IKP atvēlēt izglītībai. Tas nozīmētu divkārt samazināt esošo izglītības finansējumu. Skolu tīkla palielināšana, skolotāju algu palielināšana līdz 3 minimālajām algām, Pedagoģijas zinātniskā pētniecības institūta, tāpat kā mazākumtautību izglītības departamenta Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā, atjaunošana veido konkrēto priekšlikumu kodolu.

TB/LNNK īpašas izglītības programmas 9.Saeimas vēlēšanām diemžēl nav. Partijas ilgtermiņa programmā (pieņemta 2004.gadā) kā izglītības uzdevumi akcentēta latviešu valodas un kultūras saglabāšana, tajā skaitā uzstājot uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā, kā arī akcentējot izglītības sociālo funkciju un pieejamību.


Arhīvs: 9.Saeimas vēlēšanas

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!