Foto: E.Rudzītis © AFI
Kaut gan izglītības sistēmai vajadzētu nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem skolēniem neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzirdīgi vai nedzirdīgi, 90% aptaujāto uzskata, ka nedzirdīgajiem jauniešiem nav tādas pat iespējas iegūt izglītību kā dzirdīgajiem.
Lietot klasesbiedru pierakstus, stundas norisi ierakstīt diktofonā un tad ar vecāku vai draugu palīdzību atšifrēt, lai apgūtu vielu pašmācības ceļā, vai meklēt naudu tulkam – tādi ir iespējamie ceļi, kā nedzirdīgie jaunieši var iegūt vidējo izglītību, ja vien viņi nemācas kādā no trim speciāli nedzirdīgajiem paredzētajā skolām. Kaut arī Latvijas likumi paredz vienlīdzīgas iespējas ikvienam iegūt izglītību neatkarīgi no veselības stāvokļa, nedzirdīgie jaunieši atzīst, ka praksē šī līdztiesība nepastāv.
Bez izglītības mūsdienās grūti iedomāties labu dzīves kvalitāti, un sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti. Latvijā līdz šim nav veikti pētījumi par nedzirdīgajiem un viņu iespējām integrēties sabiedrībā, tajā skaitā Latvijas izglītības sistēmā. Vidējo izglītību nedzirdīgie jaunieši var iegūt Rīgas Raiņa 8.vakara (maiņu) vidusskolā, kā arī Uzņēmējdarbības koledžā Jūrmalā un Alsviķu Arodapmācības un rehabilitācijas centrā. Gan šajās skolās, kurās darbojas speciāla mācību programma un pasniedzēji prot zīmju valodu, gan arī gadījumā, ja skolēns vēlas iegūt vidējo izglītību sev tuvākā skolā un vēlāk turpināt mācības augstskolā, nedzirdīgie saskaras ar daudzām problēmām. Galvenokārt trūkst tulku un skolotāji neprot zīmju valodu, taču arī pašiem skolēniem ir nepietiekams vārdu krājums, grāmatas ir nepiemērotas, nākas mācīties tālu no mājām un pamatizglītības zemais līmenis bieži rada grūtības vidusskolā.
Šīs grūtības nākas pārvarēt pašu spēkiem, jo likumos nav skaidri noteiktas nedzirdīgo tiesības uz zīmju valodas tulkiem mācību procesā. Finansējums šiem mērķiem ir nepietiekams – valsts piešķirtie līdzekļi uz katru nedzirdīgo gadā sedz tikai aptuveni 1,5 stundas tulku pakalpojumu. Acīmredzot tāpēc bērniem ar īpašām vajadzībām tiek piedāvāta mājmācība vai speciālās internātskolas, kaut arī ikviena pašvaldība Latvijā ir atbildīga par to, lai visi bērni varētu iegūt izglītību pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai. UNESCO jau 1994.gadā tā sauktajā Salamankas paziņojumā ieteica visām dalībvalstīm, tātad arī Latvijai uzskatīt integrētu pieeju izglītībai par normu, nodrošinot bērniem ar īpašām vajadzībām mācības parastajās skolās. Tas ir efektīvākais līdzeklis, lai cīnītos pret diskriminējošo attieksmi, kā arī radītu labvēlīgus kolektīvus, veidotu integrētu sabiedrību un padarītu izglītību pieejamu visiem. Ir grūti pateikt, kādā vidē katram nedzirdīgam bērnam ir labāk iegūt izglītību – dzirdīgā vai nedzirdīgā, jo ikviens ir individualitāte ar atšķirīgām pielāgošanās spējām. Kādam ir labāk mācīties kopā ar dzirdīgajiem, citam tas liekas nepieņemami, taču problēma mūsu valstī ir tā, ka nedzirdīgajiem jauniešiem netiek dota šī izvēle – parasti nākas mācīties tur, kur vispār ir nodrošināta šāda iespēja.
Lai noskaidrotu, kā tad paši nedzirdīgie jaunieši vērtē izglītības pieejamību, šā gada martā sava bakalaura darba ietvaros veicu aptauju, kurā piedalījās 41 Rīgas Raiņa 8.vakara vidusskolas un 20 Alsviķu Arodapmācības un rehabilitācijas centra nedzirdīgie jaunieši. Uz jautājumu, vai Latvijā ir nodrošinātas nedzirdīgo jauniešu izglītības iespējas, 77% respondentu atbildēja noliedzoši, tikai 13% apstiprinoši, bet 10% uzskatīja, ka šis nodrošinājums ir minimāls. Jāsecina, ka šie jaunieši ir izjutuši diskrimināciju izglītības ieguves procesā. To ļoti skaidri apliecina sekojošie skaitļi – 90% aptaujāto uzskata, ka nedzirdīgajiem jauniešiem nav tādas pat iespējas iegūt izglītību kā dzirdīgajiem un 95% domā, ka Latvijas izglītības sistēma nenodrošina nedzirdīgajiem stabilu nākotni. Vairums no jauniešiem (84% aptaujāto) ir pārliecināti, ka vidējo izglītību nedzirdīgajiem vajadzētu iegūt vispārizglītojošā skolā ar speciālām klasēm nedzirdīgajiem, savukārt pamata izglītību labāk ir iegūt speciālā skolā nedzirdīgajiem.
Lai uzlabotu nedzirdīgo jauniešu situāciju, no valsts puses iespējams spert vairākus soļus. Būtu vēlams palielināt valsts apmaksāto tulku skaitu un nodrošināt, ka ar nedzirdīgajiem jauniešiem strādājošie skolotāji profesionālā līmenī apgūst zīmju valodu, kā arī skolotājiem piesaistīt asistentus, kas atvieglotu darbu. Nepieciešams arī uzlabot pamatizglītības programmas, lai nedzirdīgajiem jauniešiem nerastos problēmas ar vidējās vispārējās un vidējās profesionālās izglītības apguvi.