Raksts

Izcilā, mazā postaža


Datums:
13. aprīlis, 2010


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Don & Tonya Christner

Tas, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs diez ko netic godīgai ekonomiskai veiksmei, ir nevis iedzimta „nacionālās mentalitātes” sastāvdaļa, bet gan viņa paša novērojumu rezultāts.

Viens no jautājumiem, kas pēdējo nedēļu laikā ir ieguvis publisku rezonansi, ir uzņēmēju un politikas attiecības. No dažiem aktīviem uzņēmējiem ir izskanējusi pretenzija uz visu progresīvo spēku apvienošanu zem vienota tautsaimniecības atjaunošanas plāna. Citi ļaudis savukārt politikas un biznesa saplūšanā saskata mafijas pazīmes. Pašlaik gan ir diezgan grūti komentēt kustības Par labu Latviju perspektīvas. Skaisti mērķi ir vajadzīgi, arī iedvesmojošas runas noder. Vienlaikus nebūtu slikti, ja uzņēmēji spētu sniegt arī kādu daudz maz sistēmisku un pamatotu redzējumu par Latvijas saimniecisko attīstību. Kad tāds parādīsies, par to būs jāpriecājas. Taču, kamēr tāda nebūs, šī uzņēmēju iniciatīva gribot negribot izskatīsies pēc vienkāršas interešu grupas, kas vēlas pirms vēlēšanām piesegt savus politiskos patronus.

Kamēr īstas skaidrības nav, paliek pāri mazliet laika vispārīgākiem pārspriedumiem par uzņēmēju un politiķu attiecībām demokrātijā. Tiem, kuriem ir iebildumi pret uzņēmēju līdzdalību kā tādu, vajadzētu atcerēties, ka pie parlamentārās demokrātijas šūpuļa ir stāvējuši tieši uzņēmēji. Vēl vairāk — prasība pēc demokrātijas radās kā ekonomiski motivēta, un modernā demokrātija un kapitālisms savā ziņā ir dvīņu brāļi. Ļaudis, kuri bija kļuvuši ekonomiski patstāvīgi, iemācījušies ražot, tirgoties un pelnīt, vairs nevēlējās pakļauties patvaļīgai valsts varai. Savukārt saimnieciski patstāvīgam cilvēkam ir jāpauž sava piekrišana varas rīcībai — tikai tad tā būs patiesi leģitīma.

Pirmā demokrātiskā revolūcija modernajā pasaulē norisinājās 1776. gadā ASV, un tās pazīstamākais lozungs cieši saistīja līdzdalību ar ekonomiku. Tas skanēja: no taxation without representation — pienākumam maksāt nodokļus ir jāiet roku rokā ar tiesībām piedalīties pārvaldē. Tiesa, nodokļus tolaik nemaksāja visi, un arī balsstiesības ne tuvu nebija visiem, pat ne visiem brīvajiem vīriešiem. Mantas cenzs mūsdienu demokrātijās liekas pilnīgi neiedomājams — mēs šodien pieņemam, ka cilvēka politiskās tiesības ir neatkarīgas no viņa mantiskā stāvokļa. Taču kā politisko lēmumu „filtrēšanas” mehānisms tas savulaik strādāja tīri labi. Galu galā, kā var prasīt no cilvēka atbildību un rūpes par valsti, ja viņš nespēj atbildēt un parūpēties pats par sevi un savu ģimeni? Ekonomiski aktīvs cilvēks mazāk mētājas ar vārdiem, viņš labāk par citiem spēj skatīt lietas ilgtermiņā. Galu galā uzņēmējiem ir mazāka nosliece uz politisku avantūrismu, karošanu un ideoloģiskiem konfliktiem, jo viņiem ir, ko zaudēt — atšķirībā no proletariāta, kurš saskaņā ar Marksa un Engelsa slaveno dictum var zaudēt vienīgi savas važas. Īsi sakot, ekonomiski aktīvs un iniciatīvas bagāts cilvēks ir demokrātijas sāls, kuru nekādā gadījumā nevajadzētu atstumt no politikas. Gluži pretēji — kapitālistiskā vidusšķira ar savu saimniecisko patstāvību, savām zināšanām un pašcieņu ir tas slānis, kuram vajadzētu nodrošināt demokrātijas stabilitāti. Tādi nekad nebūs ļoti trūcīgie un no citu labvēlības atkarīgie — tiem vienmēr gribēsies kaut ko „atņemt un sadalīt”. Šāds skatījums gan varētu likties pārlieku arhaisks un cinisks, tomēr vairāk vai mazāk atklātā veidā šādi domā liela daļa konservatīvu politiķu, un viņu domās noteikti ir sava daļa patiesības.

Uzņēmējdarbības un demokrātijas flirts gan savulaik ātri beidzās 19. gadsimtā, kad uzņēmēji saprata kādu visai elementāru lietu. Proti, bizness bieži sekmējas nevis tad, ja valsts uzņēmēju vienkārši liek mierā, bet gan tad, ja kapitāls var likt valstij strādāt savā labā. Dažādi monopoli, iepirkumi, tarifi, licencēšana ir efektīvi veidi, kā ar politiskiem lēmumiem „palīdzēt” kādam biznesam. Ļoti bieži tas gan notiek pretēji sabiedriskajām interesēm, taču kurš teica, ka biznesam vajadzētu rūpēties par sabiedriskajām intereēmi? Latvijā bieži piesauktā „valsts sagrābšanas” ideja patiesībā ir veca kā pasaule. Peļņa ir peļņa, nevis rūpes par sabiedrību, un tad, ja biznesam ļauj piegriezt varas lēmumus savām vajadzībām, tas to arī darīs. Moralizēšana un runas par patriotismu diez ko nelīdzēs. Biznesam ir pašam savi imperatīvi, tieši tādēļ tas ir bizness, nevis kāda reliģiska draudze vai seminārs morālfilosofijā.

Jautājums vienīgi ir, ciktāl sabiedrība ļauj biznesam iet pret savām interesēm un pielāgot likumus peļņas vajadzībām. Tā nu 19. gadsimta beigās demokrātija pakāpeniski sāka darboties kā aizsargs pret uzņēmējdarbības un politikas saplūšanu. Tieši šajā laikā politikā ar balsstiesībām pakāpeniski ienāk trūcīgie, tieši šajā laikā valsts uzliek uzņēmējiem sociālu atbildību darba ņēmēju priekšā, tieši šajā laikā pakāpeniski izplatās pārliecība, ka demokrātijai ir jābūt arī sociālai, proti, tādai, kura biznesa peļņas gūšanas leģitīmo interesi pakļauj plašākai sabiedriskai interesei.

Kā visās lietās, arī šo principu reālais izpildījums konkrētās valstīs vienmēr ir līdzsvara jautājums. Protams, ka biznesa interesei politikā ir jāieņem liela un prominenta vieta. Vienlaikus tā ir jālīdzsvaro ar citu sociālo grupu interesēm. Latvijā tas diemžēl nav vienkāršs jautājums. Arodbiedrības pie mums ir vājas un slikti organizētas. Politiķu kontrolēšanai un politikas procesa uzraudzīšanai veidotās NVO ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem, turklāt publiskajā telpā tās tiek neatlaidīgi diskreditētas. Vēlēšanu starplaikos kontakts starp iedzīvotājiem un politiķiem pazūd gandrīz pilnībā, lai reizi četros gados tiktu mākslīgi uzpumpēts ar plašām reklāmas kampaņām. Tādēļ arī ekonomiskajām interesēm faktiski ir ļauts dominēt politisko lēmumu pieņemšanā. Kolēģis Jānis Ikstens šīs attiecības salīdzina ar tādu kā batutu — politiķi „atrodas savdabīga trijstūra vidū, kura stūrus veido neorganizētie pilsoņi, sabiedriskā labuma organizācijas un (organizētas) ekonomiskās intereses. Ja gravitācija, ko rada kāds no šiem stūriem, izrādās jūtami spēcīgāka par citu stūru vilkmi, tad pastiprinās politiskā atbildīguma attiecības tieši ar šo stūri.”[ 1 ]

Latvietis un kapitālisms

Uzņēmēju izteikumos par šā brīža ekonomisko krīzi bieži tiek runāts par cilvēku uzņēmības trūkumu. Tas rada iespaidu, it kā šodienas ekonomiskās krīzes cēloņi būtu meklējami kādā īpašā neuzņēmības kultūrā, neticībā saviem spēkiem, uzpūstā paškritikā un uzspiestā kauna sajūtā. Var jau būt, ka latvieši patiešām kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ ir neuzņēmīgi, kusli un nevēlas riskēt. Dati par uzņēmējdarbību Latvijā gan liecina kaut ko citu. Kopējā uzņēmējdarbības aktivitāte pie mums patiesībā ir vidēji augsta. Pēc GEM monitora datiem Latvijā ir 9,4 % uzņēmēju (ieskaitot arī tos, kuri teju grasās uzsākt savu biznesu). Eiropas Savienības (ES) vidējais rādītājs gan ir mazliet augstāks — 11,7 %. Taču krietnā daļā ES attīstīto valstu uzņēmēju ir mazāk nekā Latvijā. Tā, piemēram, Vācijā ar uzņēmējdarbību nodarbojas 7,7%, Beļģijā — 5,3% cilvēku. „Visuzņēmīgākā” valsts ES, izrādās, ar 22% uzņēmēju ir Grieķija — tas laikam gan šodien komentārus neprasa[ 2 ]. Citiem vārdiem, dažādi uzsaukumi no „mosties, celies, strādā” sērijas varbūt tīri labi kalpo to cilvēku politiskajiem mērķiem, kas tos izsaka. Sak’, mēs gribam tevī atmodināt tavu uzņēmību un padarīt tevi stāvus bagātu — vai tad tev grūti par mums nobalsot? Taču būtībā tie drīzāk līdzinās kārtējam solījumam nedzert, kuru, pats labi apzinoties tā veltīgumu, sev vecgada vakarā dod pieredzes bagāts alkoholiķis. Ar pašiedvesmu un aicināšanu būt uzņēmīgiem nepietiks. Latvijas ekonomikas mazspēja slēpjas strukturālos iemeslos, un krietni mazāk tajā neuzņēmības kultūrā, kuru labprāt piesauc tautas modinātāji.

Tas gan nenozīmē, ka attieksmes pie mums ļoti veicinātu uzņēmējdarbību. Latvijas iedzīvotāji aptaujās ir noskaņoti ārkārtīgi egalitāri. Viņu attieksme pret lielām mantiskām atšķirībām ir vēl krietni negatīvāka nekā postpadomju Krievijā. Turklāt bagātība bieži tiek kriminalizēta. Tie, kuriem pieder miljoni, tautas uztverē tos lielākoties ir ieguvuši ar blēdībām un nelikumīgi. 61% no Latvijas iedzīvotājiem 2007. gadā piekrita izteikumam „ar godīgu darbu bagāts nekļūsi”. Šāda bagātības kriminalizācija noteikti neliecina par kultūru, kas orientēta uz ekonomiskiem panākumiem. Taču šādas attieksmes nerodas pašas no sevis. Tās veidojas arī vides un pieredzes iespaidā. Cilvēki regulāri vēro, mācās un izdara secinājumus par saimniecisko dzīvi, par to, kādas darbības ved pie labklājības, un kādas — pie izmisīgas nabadzības un veltīgiem centieniem. Tas, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs diez ko netic godīgai ekonomiskai veiksmei, ir nevis iedzimta „nacionālās mentalitātes” sastāvdaļa, bet gan viņa paša novērojumu rezultāts.

Ir bizness un bizness

Kad pagājušogad Rīgā viesojās Imanuels Valleršteins, viņš savā uzrunā Rīgas Ekonomikas augstskolā pateica frāzi, kuru būtu vērts iekalt mūsu Ekonomikas ministrijas ēkas fasādē. Runa bija par klasiskās ekonomikas teorijas pieņēmumu, ka uzņēmējiem patīk konkurence. Patiesībā, pēc Valleršteina vārdiem, uzņēmēji neko neienīst tik ļoti, kā konkurenci. Konkurences apstākļos nevienam nav iespējams viegli uztaisīt lielu naudu. Taču tieši to vēlas darīt uzņēmējs. Tādēļ uzņēmēja kluso ilgu kalngals vienmēr būs monopols, vai, sliktākajā gadījumā, privilēģijas, kuras padara konkurenci nevienlīdzīgu. Tās var izpausties gan kā „sarunāts” konkurss, gan kā priviliģēta pieeja būtiskai informācijai, gan kā iespēja nesamaksāt nodokļus, gan kā spēja savām vajadzībām ietekmēt likumdošanu, gan kā pašvaldību selektīva „pretimnākšana” nomas līgumu un infrastruktūras jautājumos, un daudzos citos tamlīdzīgos veidos. Tautsaimniecības, kurā šādas lietas ir biznesa veiksmes priekšnosacījums, nekad nekļūs par kapitālisma veiksmes stāstiem. Tās vienmēr strādās par labu šauram, politikai pietuvinātam, cilvēku lokam.

Būtu tikai ļoti jauki, ja valsts sagrābšana patiesi izrādītos ļauns sapnis, Pasaules Bankas sagudrots mīts, kuru savā nelietībā izplata neģēlīgi tautas ienaidnieki. Iespējams, ka starptautiski uzņēmējdarbības vides un korupcijas uztveres indeksi var šķist apšaubāmi. Taču diemžēl tas, ka Latvijā biznesa veiksme ir patoloģiski atkarīga no politikas, ir empīriski un gana eksakti pierādīts fakts. Vjačeslava Dombrovska 2008. gada pētījums liecina, ka uzņēmumi, kuri caur saviem valdes locekļiem un akcionāriem ir ziedojuši naudu varai pietuvinātām politiskajām partijām, tīri statistiski nākamā vēlēšanu cikla laikā gūst krietni lielāku peļņu[ 3 ]. Savukārt uzņēmumi, kuru atbalstītās partijas nenonāk varas amatos, šādu peļņu nepieredz. Turklāt runa nav par procesu, kurā jau iepriekš veiksmīgi uzņēmēji ziedo partijām. Gluži pretēji — uzņēmēji ziedo partijām, lai kļūtu veiksmīgi. Turklāt šeit runa ir vienīgi par partiju oficiāli saņemtajiem ziedojumiem un uzņēmumu oficiālo peļņu. Te neietilps nedz Ventspils slavenais 5% fonds, nedz arī citi mūsu izdomas bagāto tautiešu sasniegumi valsts sagrābšanas jomā.

Ņemot vērā šādas skarbas realitātes, ir mazliet amorāli pārmest Latvijas iedzīvotājiem pārmērīgu skepsi pret uzņēmējdarbību. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijā nepastāvētu un nebūtu iespējams bizness bez politiskas protekcijas. Tas ir iespējams, un šādu uzņēmumu ir ļoti daudz. Taču šie uzņēmumi ir spiesti konkurēt uz pavisam citiem noteikumiem, nekā politiski priviliģētā uzņēmējdarbības daļa. Birokrātiskā sloga un politiķu patvaļas dēļ šie uzņēmēji vienmēr ir vairāk apdraudēti, tādēļ tie arī diez ko negribēs bāzt savu degunu politikā. Tas būtībā ir Krievijas modelis miniatūrā — tur tās pašas institūcijas, kuras sekmē Kremļa čekistu biznesu, vienlaikus darbojas pret biznesu bez politiskas protekcijas. Kaimiņi jau vien esam.

Citas problēmas

Viss iepriekš minētais gan nekādā gadījumā nenozīmē, ka Latvijas ekonomikas vienīgā problēma būtu uzņēmējdarbības politizācija. Nebūt ne — tam ir daudz citu svarīgu iemeslu. Vienlaikus politikas defekti būtiski apgrūtina reformu veikšanu jomās, kuras nav tiešā veidā saistītas ar ekonomisku favorītismu pret varai pietuvinātiem uzņēmējiem. Šeit būtu vērts pieminēt tikai dažas no tām.

Te būtu jāmin uzblīdis un neefektīvs sabiedriskais sektors, kurš nodarbina pārāk daudz ļaužu, kuru darbs nav efektīvs. Tas, ka daudzas no Latvijas sabiedriskā sektora jomām faktiski nav reformētas vēl kopš padomju laikiem, ir radījis situāciju, kad publisko līdzekļu izmantojums nesniedz gaidīto rezultātu. Te var runāt gan par veselības aprūpi, gan par izglītības sistēmu. Taču īpaši skaidri redzams tas ir valsts pārvaldē, kura darba tirgū ienākušajos jauniešos „trekno gadu” laikā izveidoja priekšstatu par drošām darba vietām ar lielu algu, kurās „nekas nav jādara”.

Arī mīlestību uz birokrātiju un papīru aizpildīšanu mēs esam mantojuši no pirmā neatkarības perioda un Ulmaņa laika, kad būt par ierēdni patiesībā nozīmēja saņemt stipendiju pateicībā par lojalitāti režīmam. Šodien šī tendence ir guvusi jaunus apgriezienus, un birokrātiskais slogs uz biznesu mums līdz šim ir bijis viens no smagākajiem Eiropā. Vienlaikus tā pie mums ir runga ar diviem galiem. Decentralizācija un uzņēmējdarbības atvieglošana vienlaikus samazina iespējas augšminētajai politiskajai protekcijai. Līdz ar to par šīm lietām gan tiek daudz un patētiski runāts, taču darīts — krietni mazāk.

Viens no nozīmīgākajiem trūkumiem Latvijas ekonomiskajā izaugsmē ir nereformēta augstākās izglītības sistēma un ar to saistītās cilvēkkapitāla problēmas. Galējs liberālisms programmu akreditācijā un tā arī nenoformulēti kvalitātes kritēriji ir radījuši situāciju, kad augstskolas izglītība kā tāda zaudē savu ekonomisko jēgu. Turklāt arī valsts augskskolas zemā valsts finansējuma dēļ ir spiestas iesaistīties masveida „diplomu tirgošanā”, tādējādi pazeminot mācību kvalitāti. Tas viss sagādā sistēmiskas problēmas Latvijas tautsaimniecībai. Protams, lai ceptu kotletes vai mūrētu ķieģeļus, nekāda dižā izglītība gan nav vajadzīga. Taču, ja Latvija patiesi vēlas būt ekonomika, kas ražo preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, tad bez nopietnām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē neiztikt. Ja tautsaimniecībai ir jākonkurē Eiropā un pasaulē, tad arī augstākā izglītība nedrīkst būt veidota „iekšējas lietošanas” vajadzībām un saskaņā ar vietējiem kvalitātes standartiem. Pretējā gadījumā mēs nekur prom no kotletēm un ķieģeļiem netiksim.

Visbeidzot, viens no faktoriem, kas šodien ir iedragājis Latvijas tautsaimniecību, ir nodokļu sistēma. Kad aizdomājamies, ko reāli nozīmē daža laba politiķa sev piedēvētie nopelni „vienas no izcilākajām, konkurētspējīgajām mazajām ekonomikām Eiropā” radīšanā pagājušā gadsimta beigās, paliek patiešām diezgan baisi ap sirdi. Šī „izcilākā” ekonomika bija iekārtota ar milzīgu nodokļu slogu uz darba ņēmējiem, taču faktiski atbrīvoja no nodokļiem jebkādus ienākumus no kapitāla. Medmāsa un skolotājs no saviem mēneša ienākumiem ceturtdaļu samaksāja nodokļos, nemaz nerunājot par viņu darba devēju, kas par viņiem vēl maksāja sociālo nodokli. Turpretī cilvēks, kurš savus ienākumus guva no bankā ielikta depozīta vai akcijām, nodokļos maksāja apaļu nulli. Tas arī noveda pie situācijas, kad šajā „izcilākajā mazajā ekonomikā” bija vislielākās sociālās atšķirības, viszemākais dzīves līmenis un viszemākās algas starp jaunajām ES dalībvalstīm. Turklāt šī „izcilā” ekonomika, pie kuras šodien mūs aicina atgriezties, pēc 2004. gada radīja situāciju, kad par visienesīgāko biznesu kļuva spekulācija, kura faktiski bija atbrīvota no nodokļiem un piesaistīja milzīgas investīcijas. Tādēļ nav brīnums, ka šodien, kad spekulācija krīzes dēļ ir apsīkusi, izrādās, ka „izcilajai mazajai ekonomikai” vienīgā eksporta prece ir darbaspēks, kurš nu jau iztirgo sevi uz rietumiem par dempinga cenām.

Esmu pārliecināts, ka Latvijas uzņēmēju vidū ir īsteni patrioti, kuri vēlas redzēt Latvijā attīstāmies modernu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu tirgus ekonomiku, nevis vienīgi aizsargāt savas privilēģijas. Tādā gadījumā viņiem būtu vērts aizdomāties vismaz par dažiem no šiem jautājumiem. Dažādas prasības no Par labu Latviju kongresā izskanējušās sērijas „Pazeminiet nodokļus, atsakieties no starptautiskā aizdevuma un beidzot palieliniet pabalstus!” liek aizdomāties vai nu par galēju populismu, vai arī bērnudārza līmeņa izpratni par valstī notiekošo. Latvijas uzņēmējus negribētos vainot nevienā no šiem grēkiem.


Bīstamie sakari

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!