Foto: Amandine Francois-Rousseaux
Ir jāizglīto sabiedrība, lai nebūtu iespējamas manipulācijas ar tās viedokli, piedraudot ar zivju gēnus saturošām zemenēm.
Pētījumi dzīvības zinātnēs 20. gadsimta 70. gados ļāva veikt pirmās manipulācijas ar dzīvo organismu ģenētisko materiālu (genomu) un radīt pirmās ģenētiski modificētās baktērijas, kurām 80. gados sekoja ģenētiski modificēti augi. No zinātniskā viedokļa gēnu inženierija un ģenētiski modificēti organismi (ĢMO) ir milzīgs un neapšaubāms panākums — par vairākiem atklājumiem ir piešķirtas Nobela prēmijas, un mūsdienās ikdienā gēnu inženieriju lieto zinātniskajās laboratorijas visā pasaulē gan fundamentālo dzīvības procesu izpētei, gan arī lietišķos pētījumos. Bez gēnu inženierijas sasniegumiem un ĢMO pielietojuma nebūtu bijis iespējams noteikt cilvēka genoma sekvenci, savukārt pagājušā gadsimta 80. gados izveidotās augu transformācijas sistēmas jau 90. gadu vidū ļāva uzsākt arī ģenētiski modificētu kultūraugu audzēšanu komerciālos nolūkos.
Stabilāka raža, augstāka kvalitāte
Tradicionālā augu selekcija ir lēns process, bieži vien — ar grūti prognozējamiem rezultātiem, un ar tās palīdzību nevar iegūt šķirnes ar vēlamajām īpašībām, ja augiem tādas nepiemīt. Toties gēnu inženierija dod iespēju salīdzinoši ātri iegūt šķirnes ar jaunām, noteiktām īpašībām, tādējādi augu selekcija kļūst mērķtiecīgāka. Sākotnēji tika izvēlēti tādi galvenie modifikācijas veidi, lai samazinātu pesticīdu un herbicīdu pielietojumu lauksaimniecībā. Pašlaik pasaulē aizvien pieaug ĢMO kultivēšana gan cilvēku pārtikai un dzīvnieku barībai (kukurūza, soja), gan arī vieglajai rūpniecībai (kokvilna). Nenoliedzot, ka ĢMO izplatībā liela loma ir bijusi dažu starptautisku kompāniju reizēm agresīvajam mārketingam, tomēr jāsaprot, ka ĢMO audzējošiem fermeriem no tā ir pavisam taustāms labums, piemēram, samazināts pesticīdu daudzums, stabilākas ražas, augstāka ražas kvalitāte. Tiktāl šis stāsts izklausās rožains, taču diemžēl tā ir tikai medaļas viena puse.
Progress ĢMO attīstībā ir bijis ļoti straujš. Iespējams, pārāk straujš, lai sabiedrība pierastu pie domas, ka ikdienā lietojamā pārtika varētu saturēt gēnus no citiem organismiem. Biologam šis arguments var likties smieklīgs, jo visa pārtika satur gēnus — dezoksiribonukleīnskābi (DNS). Ikdienā mēs apēdam daudz un dažādu mikroorganismu, augu un dzīvnieku DNS, bet tāpēc jau mēs paši nekļūstam ”modificēti”. Šīs bažas būtu novēršamas, atsvaidzinot atmiņā vidusskolas kursu bioloģijā, taču daļa vainas par sabiedrības attieksmi jāuzņemas arī zinātniekiem, kuri savā aizrautībā izmēģināt jaunās tehnoloģijas piemirsa savu darbu sabiedrībai izskaidrot saprotamā valodā. Rezultātā tagad jādomā, kā atjaunot konstruktīvu diskusiju, lai sabiedrības agresīvā nostāja nestātos ceļā tehnoloģiju attīstībai, kas nākotnē varētu nodrošināt cilvēces attīstību un izdzīvošanu. Dažādu iespējamo ĢMO risku apskats nav šī raksta uzdevums, tā vietā vēlētos uzsvērt dažus ar gēnu inženierijas un ĢMO pielietojumu saistītus jautājumus, kas man kā zinātniekam šķiet īpaši būtiski.
Ne uz nākamo paaudžu rēķina
Pirmkārt, gēnu inženierijas tehnoloģijas ir svarīgas mūsu labklājībai un sabiedrības ilgtspējīgai, līdzsvarotai attīstībai. Mēs izmantojam dzīvo un nedzīvo dabu savās interesēs, taču ir svarīgi, lai tas nenotiktu uz nākamo paaudžu rēķina. ĢMO pielietojums ir viens no šīs problēmas risinājumiem. ĢMO šķirnes, ar kurām saistītie riski ir plaši apspriesti, tika radītas pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, balstoties uz tā laika zināšanām un tehniskajām iespējām. Mūsdienās iespējams radīt šķirnes, kurās ir novērsti daudzi ar ĢMO audzēšanu un lietošanu saistītie riski, bet kurām tajā pašā laikā ir vēl lielākas priekšrocības, salīdzinot ar konvencionālajām kultūraugu šķirnēm. Pasaules iedzīvotāju skaits turpina pieaugt, bet izmantojamo lauksaimniecības zemju skaits samazinās. Ražu pieaugums, kas 20. gadsimta vidū tika panākts ar pesticīdu, herbicīdu un dažādu agrotehnisko metožu uzlabojumu, ir apstājies[1]. Pasaules apdzīvotākajos rajonos ir akūti nepieciešamas šķirnes, kas būtu izturīgas pret sausumu, paaugstinātu sāļu daudzumu augsnē un tajā pašā laikā sniegtu augstākas un stabilākas ražas ar paaugstinātu uzturvērtību. Ja mēs atteiktos no gēnu inženierijas un ĢMO tikai savu aizspriedumu un dažu ne īpaši veiksmīgu agrāko risinājumu dēļ, mēs vienlaicīgi atteiktos no daudziem nākotnes risinājumiem, kuriem patlaban nav alternatīvas.
ĢMO attīstība ir vitāli svarīga ne tikai lauksaimniecībā, bet arī, piemēram, enerģētikā biodegvielas ražošanā vai arī notekūdeņu attīrīšanā, atkritumu pārstrādē, kā arī medicīnā farmakoloģisko preparātu ražošanā. Šajā ziņā interesanti, ka lielākie protestētāji pret ĢMO ir nevis jaunattīstības valstu iedzīvotāji, kuriem tie nodrošina pārtiku un lauksaimniecības produkciju eksportam, bet gan Eiropas Savienības (ES) bagāto valstu (un arī Latvijas) iedzīvotāji, kuriem ĢMO audzēšana tiešām bieži nesniedz nekādu papildu labumu.
Kontrolēt un izglītot
Otrkārt, jāņem vērā, ka ĢMO audzēšana pasaulē palielinās, un tas notiek tāpēc, ka ĢMO audzēšana fermeriem sniedz reālas priekšrocības. ĢMO audzēšanas apjoma pieaugumu diez vai var apstādināt, bet to ir iespējams un nepieciešams kontrolēt. ES un arī Latvijā ir izveidota atbilstoša likumdošana un kontroles mehānismi, lai ĢMO dotās priekšrocības varētu izmantot atbildīgā un drošā veidā. Tajā pašā laikā Latvijā trūkst atbilstoši izglītotu cilvēku, lai varētu efektīvi veikt uzraudzības pasākumus. Tāpēc nepieciešams veikt zinātniskus pētījumus un paplašināt izglītības programmas universitātēs, lai studentiem būtu iespēja iegūt objektīvu informāciju par ĢMO, kā arī iepazīties par ĢMO analīzes un uztveršanas metodēm. Tāpat ir jāizglīto sabiedrība, lai nebūtu iespējamas manipulācijas ar tās viedokli, piedraudot ar zivju gēnus saturošām zemenēm. Tas, starp citu, ir pilnīgs izdomājums, jo tāds ĢMO nepastāv[2]. Runa ir nevis par ĢMO nepieciešamību, bet gan par šīs tehnoloģijas attīstību un izmantošanu drošā veidā, saglabājot pašreizējo bioloģisko daudzveidību un nenodarot neatgriezenisku kaitējumu videi un cilvēku veselībai.
ES un arī Latvijā parādās aicinājumi izsludināt no ĢMO brīvās zonas. Latvijā šādu zonu veidošana nav pamatota. Patlaban vienīgais ES audzētais ĢMO veids — kukurūza MON 810 — nav Latvijas apstākļiem piemērots, un tā ģenētiskā modifikācija nedod nekādu labumu Latvijas apstākļos. Bez tam Latvijas likumdošanā ir paredzēti stingri pasākumi ĢMO nekontrolētas izplatības novēršanai. Valdības noteikumos[3] ir minēti vairāki pasākumi, tajā skaitā noteiktas buferjoslas un izolācijas attālumi, lai novērstu nekontrolētu ĢMO izplatību vidē, kā arī atļaujas saņemšanas kārtība, lai varētu uzsākt ĢMO audzēšanu. Latvijā nebūs daudz zemnieku, kas varēs atļauties ieguldīt nopietnu darbu valdības noteikumu prasību izpildē, it īpaši, ja ĢMO audzēšana tiem nesniegs nekādas priekšrocības. Šādā situācijā no ĢMO brīvu joslu izveidošana būtu populistisks pasākums ar apšaubāmu efektivitāti, bet ar potenciāli ievērojamiem negatīviem efektiem, piemēram, Eiropas Komisijas sankcijām vai šķēršļiem normālai, tirgus regulētai lauksaimniecības attīstībai.
Vērtē ilgi un pamatīgi
Treškārt, pretēji pastāvošajam uzskatam, ĢMO kaitīgā ietekme uz vidi un cilvēku veselību ir daudz pētīta, izmantojot dzīvnieku modeļus. Neviens pētījums, kurš veikts saskaņā ar atbilstošu metodiku un publicēts recenzētos zinātniskos izdevumos, nav parādījis viennozīmīgi negatīvu ietekmi, salīdzinot ĢMO ar atbilstošiem nemodificētiem organismiem. ĢMO tehnoloģijai attīstoties, protams, nepieciešami tālāki pētījumi, tādējādi ņemot vērā sabiedrības vēlmi pēc papildus informācijas un drošības. Tajā pašā laikā ir jāsabalansē prasības pēc nodokļu maksātāju apmaksātiem papildus pētījumiem ar šo pētījumu un ĢMO kultivēšanas sniegto labumu. Vietā ir tautas paruna, ka viens muļķis var uzdot vairāk jautājumus, nekā desmit gudrie spēj atbildēt. Par normu ir kļuvusi situācija, kad viens un tas pats ĢMO tiek ilgstoši vērtēts vispirms pēc viena, pēc otra un pēc n-tā iedomātā riska. Drošības prasības, kas tiek izvirzītas ĢMO, jau sen pārsniedz drošības prasības, kādas tiek izvirzītas jebkurai konvencionālajai lauksaimniecības kultūrai. Tārpu caurgrauzta kukurūzas vālīte tiks drīzāk atzīta par drošu lietošanai pārtikā, nekā ģenētiski modificēta kukurūza, kura no konvencionālās atšķiras ar viena vienīga jauna proteīna klātbūtni, kurš ilggadīgos pētījumos atzīts par videi un veselībai nekaitīgu.
Gan gēnu inženierija, gan ĢMO mums ir vajadzīgi. Ar to pielietojumu saistītie riski nav lielāki par daudziem citiem riskiem, kurus uzņemamies, ārstējoties slimnīcā, vadot mašīnu vai vienkārši ejot pāri ielai. Gēnu inženierijas tehnoloģijas ir jaunas un perspektīvas, taču, kā tas nereti gadās, zinātnieki ir piemirsuši runāt ar sabiedrību, ne tikai skaidrojot gēnu inženierijas potenciālu, bet arī tās drošības aspektus. Šis raksts ne tuvu nevar nosegt visus ar ĢMO izplatīšanu saistītos jautājumus, bet ceru, ka tas varētu izraisīt diskusiju un viedokļu apmaiņu, lai no vienas puses sabiedrība labāk izprastu jaunās tehnoloģijas būtību, bet no otras — vedinātu zinātniekus skaidrot sava darba rezultātus.
__________________________
[1] ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas statistika, http://www.fao.org
[2] Detalizētāka informācija šeit: http://www.geo-pie.cornell.edu/media/fishberries.html
[3] Ministru Kabineta noteikumi Nr. 30 „Noteikumi par prasībām ģenētiski modificēto kultūraugu līdzāspastāvēšanas nodrošināšanai, kā arī uzraudzības un kontroles kārtību”, apstiprināti 2008. g. 15. janvārī
* Raksta autors 2008. gadā saņēma Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienesta finansējumu par zinātniskā projekta „Ģenētiski modificēto organismu riska faktoru un ietekmes uz vidi novērtējums” realizāciju Latvijas Universitātē. Rakstā pausts autora personīgais viedoklis, kas var nesakrist ar minētās iestādes pozīciju.
ES direktīva par modificēto kukurūzu
Genetically Engineered Organisms
Ģenētiski modificēto organismu aprites likums
Noteikumi par ģenētiski modificēto kultūraugu līdzāspastāvēšanu