Raksts

Iveta Grigule un mēs


Datums:
28. jūlijs, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Magic Bullet Theory

Šī “avīze” ir apvainojums jebkuram mediju profesionālim, jebkuram žurnālistam, jo parāda līdz kādai pakāpei var degradēt mediju.

Arī manā pastkastē referenduma dienā iekrita laikraksts Atbalsts Vidzemei. Nopriecājos par iespēju paplašināt savu mediju lietojuma pieredzi. Tā bija tik zīmīga, ka nolēmu dalīties.

Tas ir laikraksts (vai kas līdzīgs), kurš paredzēts “vecākajai paaudzei un visiem, kam ar to saskarsme”. Piecas no avīzes astoņām A3 formāta krāsainajām lappusēm veltītas 10. Saeimas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas deputātei Ivetai Grigulei. Šī izdevuma cukursaldo saturu ļoti krāšņi jau komentējis un pat ilustrējis rakstnieks Aivars Kļavis[1], atkārtoties nav jēgas.

Ārpus likuma?

Izdevums pēc dizaina atgādina deviņdesmito gadu pirmās krāsainās avīzes, pēc satura — neslēptu politisko aģitāciju par vienu kandidātu, bet pēc stila tas ir izcils nopirktas žurnālistikas paraugs. Divas tekstuāli ļoti līdzīgas, ar privātās dzīves fotogrāfijām ilustrētas, intervijas izdevumā ir apvienotas ar veselības padomiem karstam laikam un informatīvu apskatu par pensiju sistēmām dažādās valstīs.

Veltīju mazliet laika, lai saprastu izdevuma formātu, noskaidrotu tā izdevēju un redaktoru. Taču, turot avīzi rokās un izlasot pat pašus slēptākos tās stūrīšus, nav iespējams atbildēt uz šiem jautājumiem. Izdevumam nav nekādu identifikācijas pazīmju, nekur nav minēta pat tipogrāfija, kur tas drukāts. Vienīgais autors, kura vārds lasāms izdevumā, ir divu interviju ar Ivetu Griguli veidotājs Ernests Līviņš. Viņš jau pirms 10. Saeimas vēlēšanām rakstījis reklāmas materiālus par Griguli[2] un vides ministru Raimondu Vējoni[3]. Šajā izdevumā Līviņš bijis tik neuzmanīgs, ka abās intervijās atkārto vienu un to pašu informāciju — par Grigules cīņu pret mazo slimnīcu slēgšanu un personificētu ZZS attieksmi pret pensiju indeksāciju. Jautri, ja izlasi vienu interviju, divas lapas tālāk ar citu virsrakstu un plašāk pārlasi jau pirms brīža uzzināto. Citam rakstam Atslēga uz Laimes zemi? par astoņu valstu pensiju sistēmām nav ne avota, ne autora. Veselības padomiem par sausu acu kopšanu kā informācijas avots uzrādīti vārdā neminēti RSU mācībspēki, bet autora atkal nav.

Tā kā likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem liek katra izdevuma veidotājam norādīt izdošanas vietu, gadu, izdevēju, redaktoru un vēl citas ziņas[4], būtu jāsecina, ka preses izdevums tas nav. Šo avīžpapīra kaudzīti varētu uzskatīt par reklāmu, bet tādā gadījumā — kurš ir reklāmas devējs un atbild par tās saturu, kā to paredz likums[5]? Neapšaubāmi šis ir mimikrijas gadījums — veidojums, kas izskatās kā avīze, bet pēc būtības ir vienpusīgs reklāmas izdevums. Tas veidots īpaši nekaunīgi, jo krietni pārspēj dažādus banālus slēptās politiskās reklāmas paņēmienus, kad apmaksāts materiāls integrēts īstas redakcijas tekstā, jo avīze kopumā uzdodas par mediju. Tāpēc tā pārspēj kopumā jautros, ar pašslavināšanu pārņemtos, partiju krāsās drukātos izdevumus. Tas ir “laikraksts”, par kādu varētu sapņot ikviens, kurš šovasar vēlas apsteigt likuma “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām”[6] darbību, jo ir bez citiem viedokļiem, neslēpti komplimentārs, Ivetas Grigules panākumus slavinošs, atstājot viņas veikumu ārpus jebkāda izvērtējuma, konkurences un konteksta. Ne velti uz vāka ir deputāte ar baltu zirgu, — kā zināms, tas ir ZZS reklāmās tas ir jau izmantots motīvs.

Tikai intervijas

Lai kā būtu , izdevumu Atbalsts Vidzemei kāds ir veidojis, drukājis, ar pastu slēdzis līgumu par tā piegādi. Meklēju, bet neatradu nevienu ziņu, kad kāds žurnālists būtu uzdevis jautājumus par šo izdevumu pašai “avīzes” galvenajai varonei un mēģinājis noskaidrot, kā man šķiet, arī vienīgo iemeslu, kāpēc tāds izdevums nācis klajā tieši referenduma dienā un pāris dienas pirms KNAB sāka uzraudzīt partiju priekšvēlēšanu aģitācijas tēriņus.

Nācās piezvanīt Ivetai Grigulei. No viņas uzzināju, ka tā esot “daļa no avīzes Atbalsts, ko var nopirkt kioskos, tā iznāk katru mēnesi”. Tomēr konkrēto izdevumu pasta kastē ievietoja kā patstāvīgu produktu bez minētā laikraksta, bez mazākās nojausmas, ka tas ir pielikums, ielikums vai kas tamlīdzīgs.

Publikācijas iemesls, pēc Ivetas Grigules stāstītā, ir tipisks — tā ir “informācija, ko dodu lasītājiem, arī iepriekš esmu tādu gatavojusi sadarbībā ar vietējiem izdevumiem”. Tā ir tiesa, to pamanījuši arī citi Atbalsts Vidzemei saņēmēji[7]. Iveta Grigule nevarēja atbildēt uz jautājumu, kas finansējis šo izdevumu, jo “to nezinu”. Viņa nevarēja pateikt, kur tas drukāts, kas ir tā redaktors. Viņa tikai izmantojusi piedāvāto iespēju — sniegusi intervijas, tās pārskatījusi un mazliet koriģējusi, kā arī iedevusi savas fotogrāfijas. Šī bijusi pirmā sadarbība ar izdevēju, bet viņa pieļauj, ka to turpinās.

Atbalstu sniedz Mediaservice

Izmantojot Ivetas Grigules sniegto informāciju, Lursoft masu mediju datu bāzē izdevās atrast arī izdevēju. Mediju Atbalsta avīze vecākai paaudzei laiž klajā SIA Mediaservice, ka kā vienīgo darbības sfēru norādījusi “reklāmas aģentūru darbība”. Uzņēmums uz pusēm pieder Olgai Tolkunovai un Jeļenai Kovriginai, kura pērn no marta līdz maijam bijusi arī šī uzņēmuma valdes priekšsēdētāja. Pašlaik SIA Mediaservice valdi vada Marina Arhipenko, un tajā strādā vēl arī Oļegs Rumjancevs. SIA Mediaservice ir 100% daļu īpašnieks arī SIA Press Distribution Center, kas kā darbības veidus norādījis “citu mājsaimniecības preču vairumtirdzniecība”, nespecializētā vairumtirdzniecība un citu sadzīves preču vairumtirdzniecība. Man neizdevās sazināties ar Atbalsts Vidzemei izdevēju, jo Iveta Grigule neatsūtīja solītos sadarbības partneru kontaktus, bet oficiālie telefoni neatbildēja.

Zīmīgi, ka šis izdevums, lai kā to sauktu, neatbilst vairākiem likumiem, kas nosaka prasības par informācijas sniegšanu sabiedrībai. Man ir mazliet žēl, ka Atbalsts Vidzemei kopumā ir nekvalitatīvs — tekstiem būtu vajadzīgi prasmīgāki autori, dizains varēja būt interesantāks, redaktora darbs ir briesmīgs. Tajā nevar atrast ne rindas par kādu konkrētu atbalstu Vidzemei, ja vien par to neuzskata sēņu skābēšanas padomus, un pat informācija par Ivetu Griguli varēja būt aktuālāka. Jebkurš, īpaši, ja, iespējams, maksājis par šo publikāciju, būtu pelnījis augstākas kvalitātes produktu. To nespētu sabojāt arī korektas norādes par izdevēju vai reklāmdevēju. Tomēr skaidrs, ka tas plānots kā tāds, ko nevar atpazīt un atbilstoši novērtēt.

Šī “avīze” ir apvainojums jebkuram mediju profesionālim, jebkuram žurnālistam, jo parāda līdz kādai pakāpei var degradēt mediju, tā saturu, žurnālistikas paņēmienus un formātus.

Bet tajā ir arī labā ziņa. Šis gadījums ir lieliska iespēja priekšvēlēšanu diskusijās uzdot nevis jau sen Atbalsts Vidzemei slejās un neskaitāmās citās vietās atbildētos jautājumus par pensiju indeksēšanu vai zirgu kopšanu, bet parunāt par publicitātes veidošanas ētiku, jautāt par gatavību ievērot visus likumus, prasīt vēlētājiem tiešām nepieciešamu informāciju par atbalstu Vidzemei. Tik daudz vielas daudzām intervijām!
_____________________________

[1] http://www.lv.lv/?menu=exblogi&sub=&type=full&id=621

[2] http://news.lv/Latvijas_Avize/2010/09/25/Iveta-Grigule-sasparoties-un-nepadoties

[3] http://news.lv/Latvijas_Avize/2010/09/29/Vejonis-parlieciba-stiprais

[4] http://www.likumi.lv/doc.php?id=64879

[5] http://www.likumi.lv/doc.php?id=163

[6] http://www.likumi.lv/doc.php?id=36341

[7] http://www.portalslv.lv/?menu=koment&id=621&action=2&lv_dala=100

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!