Raksts

Ivara Ījaba Atgūtā demokrātija


Datums:
10. februāris, 2013


Autori

Indra Mangule


Foto: Vonderauvisuals

Cik būtiski ir pievērsties gan Latvijas politikas ‘katliņa’ formai, saturam un galu galā arī garaiņiem, kas ceļas no tā un piepilda visu apkārtējo telpu? Ivara Ījaba politiskās publicistikas krājuma „Atgūtā demokrātija” recenzija.

„Vācu liberālisma filosofs Imanuels Kants savulaik rakstīja, ka laba valsts iekārta ne tikai neprasa eņģeļiem līdzīgus tikumiskus cilvēkus, bet gan būtu iedibināma pat „velnu tautā”. Velnu savtīgās intereses cita citu līdzsvarotu un padarītu nekaitīgas vienā kopējā tiesiskā ietvarā – neliekot akcentu uz kādu vienojošu morāli un tuvākā mīlestību. Iespējams, ka šajā virzienā vērts padomāt. Katrā gadījumā tas, ka Latvijā mums nav darīšana ar „eņģeļu tautu” , kļūst ik dienas jo skaidrāks.”

Ivars Ījabs, 2009

2012. gada nogalē tika izdotas divas politikas pētnieka, zinātņu doktora, LU docenta un harizmātiskā politisko procesu komentētāja Ivara Ījaba grāmatas – ‘Atgūtā Demokrātija’ un ‘Pilsoniskā Sabiedrība’. Šis ieraksts pievērsīsies pirmās saturam un tajā apskatītajām tēmām.

Politiskās publicistikas krājumā ‘Atgūtā demokrātija’ Ivars Ījabs apkopojis savus darbus (pēc skaita 40), kas tapuši laika posmā 2005. – 2012. gadam un sakārtojis tos trijās lielākās kategorijās, proti, ‘Esejas’, ‘Komentāri’ un ‘Intervences’.
Krājumā tiek pausti autora viedokļi, komentāri, iespaidi un politisko notikumu/procesu analīze. Lai arī daudzas no šīm ekspresijām uztveramas kā reakcijas uz konkrētiem cilvēkiem un notikumiem, par krājuma kopējo rāmi kalpo Latvijas valsts, tās problēmas, kā arī nākotnes attīstība.

Krājuma pirmajā daļā autors piedāvā plašākas un visaptverošas pārdomas par politiskajiem procesiem. Tajā pašā laikā Ivars Ījabs piedāvā viegli uztveramu un saprotamu politiskās domas, kā arī kultūras vēstures kontekstu. Šeit tiek runāts par sabiedrības integrāciju un ļeņinisma mantojumu Latvijas politikā, vienlaikus apspriests arī Džona Stjuarta Milla, Nikolo Makjavelli un Valtera Benjamina devums un nozīme mūsdienu politiskās domas attīstībā, īpaši Latvijas kontekstā. Smalki savirpinot abstrakto ar reālo, Ijabs padara to pašu Makjavelli daudz vieglāk saprotamu un sagremojamu, kā arī palīdz samanīt, kāpēc šādu domātāju darbi vispār būtu uzskatāmi par aktuāliem mūsdienu Latvijā.

Vairāki no krājuma rakstiem atsaucas uz dažādiem vēstures notikumiem. Pieminot tos, autors, šķiet, mudina lasītāju apdomāt – vai skatīties atpakaļ uz jau notikušo ir lietderīgi? Ar savu publicistiku, autors atbild apstiprinoši – tas pavisam noteikti ir lietderīgi.

Pagātnes notikumu apskate ļauj mums uz brīdi apstāties un pajautāt sev – vai esam mācījušies no pieļautajām kļūdām? Kas nogāja greizi iepriekšējā reizē? Kā rīkoties nākotnē? Vēstures nozīmīgumam atvēlēta vieta vairākos krājuma rakstos, kā piemērām ‘Republikas vārdā’. Tajā autors mudina lasītāju apdomāt – kas bija tie cilvēki, kuri 1918.gada novembrī nolēma dibināt Latvijas valsti, un kādu viņi gribēja redzēt šo republiku? Līdzīgi rakstā ‘Mēs, citi ļeņinieši’ – autors pievērš uzmanību iezīmēm, kas Latvijas politikā palikušas mantojumā no ļeņinisma, un kā tās ietekmē politiķu darbu un dienaskārtību.

Pagātnes notikumu apskate ļauj mums uz brīdi apstāties un pajautāt sev – vai esam mācījušies no pieļautajām kļūdām? Kas nogāja greizi iepriekšējā reizē? Kā rīkoties nākotnē?

Krājuma ‘Komentāru’ sadaļa izmanto citu autoru/politisko figūru rakstīto un paveikto kā atskaites punktu un piedāvā konkrēto notikumu un izteikumu interpretāciju plašākā Latvijas politiskās pasaules rāmī. Šeit lasītājam tiek piedāvāti viedokļi par ārkārtīgi plašu tēmu loku: sākot ar Vairas Vīķes-Freibergas ideoloģisko profilu, filmas „Kolka Cool” radītajiem iespaidiem un Eiropas Savienības dabu, līdz pat demokrātijas pamatiezīmēm, Latvijas neatkarību mūsdienās un pēcpadomju telpas eksistenci.
‘Intervences’ savukārt ir vērtējama kā krājuma izklaidējošā daļa, kurā Ivars Ījabs nebaidās no nedaudz skarbāka toņa lietošanas. Šķiet, ka autora personīgais viedoklis – patika un nepatika, visvairāk jaušamas tieši ‘Intervencēs’ Jāatzīst, ka šīs krājuma daļas rakstu šķelmīgais manierisms, indīguma piešprice un sarkastiskie izteiksmes līdzekļi patiešām ne tikai izglīto lasītāju, bet noteikti arī izklaidē.

Rakstu šķelmīgais manierisms, indīguma piešprice un sarkastiskie izteiksmes līdzekļi patiešām ne tikai izglīto lasītāju, bet noteikti arī izklaidē.

Ja būtu jāizvēlas kāds metaforisks salīdzinājums, tad varētu teikt, ka ar savu publicistiku autors ilustrē, cik būtiski ir pievērsties gan mūsu politikas ‘katliņa’ formai, saturam un galu galā arī garaiņiem, kas ceļas no tā un piepilda visu apkārtējo telpu. Vēl jo vairāk – mums būtu jāapsver kādas ideoloģiju garšvielas esam pieraduši šaut klāt, pēc kādām receptēm vadāmies, un kurš, galu galā, šeit iejuties galvenā pavāra lomā. Tomēr, nedaudz atkāpjoties no virtuves alegorijas, Ījabs principā mudina domāt par politisko telpu mazliet rūpīgāk – ejot tālāk par mirklīgu reakciju uz skaļiem mediju paustiem viedokļiem, pievēršoties problēmas būtībai, ne tikai tās ekspresīvajai čaulai.

Autors ilustrē, cik būtiski ir pievērsties mūsu politikas ‘katliņa’ formai, saturam un galu galā arī garaiņiem, kas ceļas no tā un piepilda visu apkārtējo telpu.

Līdz ar to Ivars Ījabs, skaidrojot un atgādinot, piemēram, kā tulkojami sabiedriskās domas aptauju rezultāti, izglīto savu lasītāju un mudina pievērsties šīm brīžiem tik viegli aizmirstamajām, bet būtiskajām lietām. Tajā pat laikā, autors nebaidās uzdod daudziem sāpīgus jautājumus – kas īsti ir latviskā kultūra? Kas ir piedošana? Kas ir tie ‘mistiskie Latvijas krievi’? Līdzīgi, autors mudina mūs būt arī paškritiskiem. Ījabs aicina laiku pa laikam pārcilāt pašiem savus uzskatus. Ja tas ilgstoši netiek darīts, kļūst pavisam viegli ļauties viedokļu pusfabrikātiem un pazaudēties sazvērestības teorijās, kā aprakstīts esejā ‘Viss tiek kontrolēts’.

Lai arī Ījabs apgalvo, ka velti krājumā meklēt skaidru vīziju par vēlamo nākotnes Latviju, ir nojaušams, un brīžiem pat visai skaidri redzams, ka vismaz ceļam uz šo nākotnes Latviju jābūt bruģētām (pārfrāzējot autora mēģinājumu aprakstīt savu politiskās ideoloģijas piederību) ar tādiem akmeņiem, kurus raksturotu demokrātija bez populisma, nacionāla valsts bez rusofobijas un kapitālisms bez tirgus fundamentālisma.

Autors pats apgalvo, ka ‘krājums nepretendē uz zinātnisku objektivitāti un akadēmiskumu’, ir skaidrs, ka vismaz politoloģijas un filozofijas studenti šo grāmatu noteikti citēs un atsauksies kā uz konstruktīvu politiskās dzīves analīzi. Jāteic, ka pavisam pelnīti.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!