Raksts

Īstā atbilde cietušajiem – attieksme


Datums:
23. aprīlis, 2014


Autori

Sanita Sīle


Foto: JPott

Darbā ar cietušajiem lielākā problēma ir tieši attieksmē - kā mēs šo personu ar visām kriminālprocesuālajām tiesībām un pienākumiem uztveram, cik lielā mēra spējam atpazīt un nodrošināt viņa vajadzības un ko ietveram šajā vajadzību lokā.

Lai vispār runātu par cietušo personu tiesībām, vajadzībām, to apmēru, pieejamību un nepieciešamajiem uzlabojumiem – cietušo atbalsta sistēmu kopumā, vispirms jāsaprot, ko tieši saprotam ar jēdzienu „cietušais”. Īsākais ceļš uz pareizo atbildi ir ieskatīšanās Kriminālprocesa likumā, kurā noteikts, ka cietušais var būt fiziska/juridiska persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums – morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Tāpat ir atsevišķa Kriminālprocesa nodaļa, kurā noteiktas gan cietušās personas tiesības, gan pienākumi – varētu teikt, ka regulējums ir gana detalizēts un visaptverošs, kur tad galu galā ir problēma?

Attieksmes jautājums

Īsā atbilde būtu – attieksmē. Tajā, kā mēs šo personu ar visām kriminālprocesuālajām tiesībām un pienākumiem uztveram, cik lielā mēra spējam atpazīt un nodrošināt viņa vajadzības un ko ietveram šajā vajadzību lokā. Tā kā jautājums ir kļuvis aktuāls ne vien Latvijā, bet arī Eiropas Savienības līmenī, visām dalībvalstīm ir izveidots „špikeris” atbildes meklēšanai – Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/29/ES[ 1 ], ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI. Ja gadījies dzirdēt apzīmējumu „Cietušo direktīva”, ar to visticamāk domāts tieši šis dokuments.

Direktīva vērsta uz to, lai pret noziedzīgos nodarījumos cietušām personām izturētos ar pienācīgu cieņu un profesionalitāti – šāda attieksme sagaidāma no visiem speciālistiem, kas nonāk saskarsmē ar cietušo, tāpat papildus izcelta un uzskaitīta informācija, kas cietušajiem savlaicīgi jāsaņem gan procesa uzsākšanas brīdī, gan vēlāk procesā. Nodaļā „Piedalīšanās kriminālprocesā” dalībvalstu uzmanība vērsta kā uz atjaunojošās justīcijas pakalpojumiem, tā uz jautājumiem, kas saistīti ar kompensāciju no likumpārkāpēja un juridiskās palīdzības pieejamību. Tāpat dalībvalstīm nāksies meklēt risinājumus cietušo personu aizsardzības nodrošināšanai un īpaši aizsargājamu cietušo identificēšanai, ja noziedzīga nodarījuma veids, apstākļi un cietušā iezīmes norāda uz šādu pasākumu nepieciešamību. No dažādiem aspektiem izceltas cietušās personas tiesības uzzināt un saprast, kas konkrētajā procesā sagaidāms un ir tikai loģiski, ka šo tiesību realizēšanas priekšnoteikums ir izskaidrošana – pēc būtības, nevis formāli, un valodā, kuru cietušais pārvalda. Kā vienu no direktīvas mērķiem noteikti var minēt sekundāras viktimizācijas novēršanu – cita starpā to plānots paveikt, veicinot speciālistu apmācības un sadarbību starp atbildīgajām iestādēm.

Nacionālā līmenī uz direktīvas mērķu un izvirzīto uzdevumu īstenošanu virzās Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa – 2015.gada 16.novembrī visām direktīvas prasībām pretī jābūt atbilstošam ietvaram Latvijas normatīvajos aktos. Tā kā šis datums attiecas uz visām dalībvalstīm, arī starpvalstu sadarbības jomā direktīvā aplūkotajiem jautājumiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Piemēram, vēloties identificēt gan atšķirīgo, gan kopīgo vairākās Eiropas Savienības valstīs, lai uzlabotu atbalsta un aizsardzības minimālos standartus noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, šobrīd tiek veikts pētījums par tiesisko regulējumu un cietušo tiesību aizsardzību Polijā, Itālijā, Bulgārijā, Latvijā, Spānijā un Lielbritānijā[ 2 ].

Tas, ko var secināt gan no minētā pētījuma, gan citiem šajā tēmā veiktiem pētījumiem pēdējo gadu laikā[ 3 ], tāpat arī no praktiķu stāstītā un ārvalstu pieredzes – cietušo vajadzības var dalīt divās nosacītās grupās, ietverot vajadzību pēc juridiskās palīdzības un vajadzību pēc psiholoģiska atbalsta. Tikai tad, ja tiek nodrošinātas abās grupās ietilpstošās vajadzības, var apgalvot, ka valstī ir izveidota cietušo atbalsta sistēma.

Kāda ir situācija Latvijā?

Tā kā nav publiski pieejamu statistikas datu par cietušo personu kopējo skaitu, situācijas raksturojumu nāksies sākt ar pieņēmumu. Proti, pieņemsim, ka ar katru notiesātu personu ir saistīts arī viens cietušais – persona, kurai radīts morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums (protams, realitātē šī attiecība var būt atšķirīga – vairāki cietušie, neviena cietušā u.tml.). Tā, piemēram, 2011.gadā pēc Krimināllikuma pantiem kopumā tika notiesātas 9187 personas, 2012.gadā – 8942 personas, bet 2013.gadā – 8041 personas. Balstoties uz iepriekš veikto pieņēmumu, šāds varētu būt arī aptuvenais cietušo personu skaits. Vienlaikus šie skaitļi norāda uz to personu loku, kam varētu būt nepieciešama cietušo atbalsta sistēma.

Domājot par cietušajiem pieejamo juridisko palīdzību, bieži vien šajā kontekstā ir dzirdētas norādes uz Juridiskās palīdzības administrāciju, tomēr praksē noziedzīgos nodarījumos cietušajiem ir maza, teju nekāda saistība ar Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumu. Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība ir paredzēta šauram personu lokam[ 4 ], turklāt – Civilprocesa, nevis Kriminālprocesa ietvaros (vienīgais izņēmums ir gadījumi, kad juridisku palīdzību lūdz nepilngadīgas personas pārstāvis[ 5 ]). Līdz ar to, rodas situācija, ka personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, interešu aizstāvība tiek garantēta no valsts puses, savukārt cietusī persona tiesības līdzīgā apmērā var aizstāvēt tikai uz sava rēķina.

Pievēršoties citam juridiskās palīdzības aspektam – valsts kompensācijai noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, – secinājumus var balstīt uz konkrētākiem statistikas datiem. Atbilstoši likumā Par valsts kompensāciju cietušajiem noteiktajiem kritērijiem[ 6 ], tiesības uz valsts kompensāciju ir tikai nelielai cietušo daļai. Attēlā redzama attiecība starp pieņēmumā balstīto cietušo personu skaitu un uz oficiālu statistiku balstītu valsts nodrošinātās kompensācijas pieteikumu skaitu trīs gadu griezumā – valsts kompensāciju saņem niecīga cietušo personu daļa. 2011.gadā no 9187 personām kompensāciju saņēma 406, 2012.gadā – 477 no 8942, bet 2013.gadā no 8038 – 496.[ 7 ]

Tas gan nenozīmē, ka personām, kas cietušas, piemēram, no netīšiem vai mantiskiem noziedzīgiem nodarījumiem, sekas ir maznozīmīgas. Arī šajos gadījumos ir pamats runāt par cilvēkiem, kas noziedzīga nodarījuma rezultātā kļuvuši sociāli neaizsargāti, un tādi tiek atstāti – lai tiek galā ar savām problēmām. Likumā cietušajai personai paredzētas tiesības saņemt kompensāciju no vainīgā – vienlaikus jāņem vēra, ka šo tiesību realizēšana ir visnotaļ tieši pakārtota gan vainīgās personas iespējām kompensāciju samaksāt, gan vai ir pieeja jau iepriekš minētajai juridiskajai palīdzībai – bez informācijas par to, kā kompensāciju pieprasīt, kad to pieprasīt, nonākt pie likumā paredzētā rezultāta, kompensācijas saņemšanas, ir sarežģīti.

Risinājums – ne ātrs, ne vienkāršs

Saprotams, ka juridiskas palīdzības un kompensācijas pieejamība nav ātri un vienkārši risināms jautājums – lai gan ir skaidrs, kādā virzienā būtu jādodas, tas prasīs laiku. Tāpat arī psiholoģiskās palīdzības un atbalsta sniegšana katram cietušajam ir mērķis, uz kuru virzīties. Nemainīgi aktuāls paliek jautājums – kas notiks starpposmā starp šo brīdi un pilnvērtīgas cietušo atbalsta sistēmas pieejamību? Kas būtu paveicams tuvākajā laikā? Kā jau minēts iepriekš, Cietušo direktīva ir dalībvalstu „špikeris” un ir noderīgi meklēt tajā atbildi arī uz šo jautājumu. Direktīvā runāts par vienas pieturas aģentūru, kurā cietušajām personām būtu iespēja saņemt atbalstu un noskaidrot visu konkrētajā brīdī svarīgo informāciju, tādā veidā aptverot būtiskākos elementus gan no juridiskās palīdzības, gan psiholoģiskā atbalsta komponentēm. Definējot „vienas pieturas aģentūru”, ārvalstu pieredze ir dažāda un Latvijā ir iespējams izvēlēties šim brīdim atbilstošāko risinājumu – nekur nav noteikts, ka vienīgais iespējamais un labākais veids būtu atsevišķs galdiņš kādā valsts vai pašvaldības iestādē.

Tikpat labi šī „pietura” var būt telefona numurs, uz kuru piezvanot, katram cietušajam atbildēs speciālists, kas varēs vienkāršā, saprotamā valodā informēt par pieejamo palīdzību, tiesībām un pienākumiem, iespējām pieprasīt kompensāciju, kriminālprocesa norisi un citiem svarīgiem jautājumiem. Tā var būt arī mājas lapa, kur šī informācija ir apkopota pārskatāmā veidā un tiek regulāri papildināta. Abu pieeju apvienojums – vēl jo labāk. Arī tad, ja cietušo atbalsta sistēma tiek veidota pakāpeniski, to darot pārdomāti, ieguvēji būs ne tikai konkrētais cietušais un viņa tuvinieki. Ja apgalvojumam nepieciešami papildu argumenti, tos nodrošina Eiropas Komisija, norādot: „Atbalsts pēc iespējas agrīnākā posmā pēc tam, kad persona cietusi no noziedzīga nodarījuma, ievērojami samazina vidējās un ilgtermiņa sekas gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā (cilvēku ciešanas, apgrūtinājums veselības aprūpei un sociālajiem dienestiem, negūtie ienākumi, prombūtne no darba utt.)”[ 8 ] Šie tad arī ir iemesli nepieciešamībai pēc valsts nodrošināta minimālo pakalpojuma groza un šo pakalpojumu pieejamības – veidojot atbalsta sistēmu noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, tiek veidota atbalsta sistēma sabiedrībai kopumā.

Raksts tapis projektā „Uzlabojot cietušo tiesību aizsardzību: pieeja juridiskai palīdzībai”. Projekts finansēts ar Eiropas Savienības atbalstu Civiltiesību programmā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!