Raksts

Islandes veiksme vienotībā


Datums:
29. novembris, 2005


Autori

Ilze Dzenovska


Foto: Solveiga Petursdotīra

Interesanti, ka Islandē ir procentuāli augstākais sieviešu nodarbinātības līmenis un augstākais dzimstības līmenis Eiropā. Es domāju, ka islandieši atzīst gan sieviešu nozīmi darba tirgū, gan viņu mātes lomu.

Bieži esmu dzirdējusi, ka dažādu valstu sievietes apbrīno Islandes sieviešu solidaritāti. Kas, Jūsuprāt, ir cēlonis šim sociālajam fenomenam? Vai arī Jūs to saskatāt, vai šāds priekšstats veidojas tikai vērotājam no malas?

Es to redzu, sieviešu solidaritāte šeit Islandē reāli pastāv. Šī solidaritāte nenozīmē to, ka mūsu starpā nav atšķirības. Tās ir lielas – mūsu uzskatos, gan politiskajos, gan citos. Taču tad, kad runa ir par pamatprincipiem – sieviešu vienlīdzību, tiesībām un dzimumulīdztiesības jautājumu izvirzīšanu priekšplānā, mēs Islandes sievietes turamies cieši kopā.

Grūti pateikt, kas ir mūsu noslēpums, bet viens elements ir būtisks: kopīgais uzskats, ka dzimumu līdztiesība kā viena no fundamentālām cilvēktiesībām nav apšaubāma. Tas caurvij visas politiskās nostādnes. Lai solidaritāti sajustu, tās pamatā jābūt vienprātībai par konkrētiem principiem. Es ticu, ka mēs, Islandes sievietes, stingri iestājamies par to, ka nekas un neviens mums nevar likt pieņemt nevienlīdzības statusu.

Vai Jūs varētu minēt kādus spilgtus solidaritātes piemērus?

Piemēram, 1975.gada 24.oktobris – diena, kad visas Islandes sievietes no visiem sabiedrības slāņiem pameta darbu un pulcējās ielās, lai vienbalsīgi protestētu un paustu nostāju, ka netaisnība pret vienu ir netaisnība pret visām. Protestā piedalījās 25 000 sieviešu. Streika mērķis bija pievērst uzmanību dzimumu nelīdztiesībai, apvienot sievietes un prasīt pārmaiņas. Tā trīsdesmitajā gadadienā, 2005.g. 24. oktobrī mēs atkārtojām sieviešu streiku. Šoreiz darbus pameta un Reikjavikas ielas piepildīja divreiz lielāks skaits – 50 000 sieviešu. Mēs vēlreiz apliecinājām, ka, neskatoties uz atšķirībām, mēs iestājamies par vienotu lietu – dzimumlīdztiesību, un neapstāsimies, līdz cīņa būs pilnībā uzvarēta.

Kā Jūs raksturotu ceļu uz dzimumu līdztiesību Islandē, vai tā ir bijusi ilga minoritātes cīņa, vairākuma revolūcija, vai arī miermīlīga sabiedrības transformācija, kurā vienotas pūles iegulda kā sievietes, tā vīrieši?

Kā jau vairums vēsturisku cīņu par taisnību un vienlīdzību, arī mūsējā ir ietvērusi dažādus posmus un tajā loma bijusi daudziem spēlētājiem – indivīdiem, sieviešu organizācijām, politiķiem. Es teiktu, ka dažādos posmos esam piedzīvojuši visas Jūsu pieminētās izpausmes.

Kas, Jūsuprāt, šobrīd ir būtiskākie dzimumu līdztiesības problēmjautājumi Islandē?

Būtiskākie šobrīd ir vienāda samaksa sievietēm un vīriešiem par vienādas vērtības darbu. Tas nav pieņemams, ka vēl joprojām ir nevienlīdzība darba samaksā, kurai vienīgais izskaidrojums ir dzimums.

Kaut arī daudz kas ir uzlabojies, mums vēl aizvien vajag vairāk sieviešu ietekmīgos amatos, vai tas būtu politikas vai biznesa jomā.


Dzimumu līdztiesība nav tikai sieviešu jautājums, skaidrs, ka no tās iegūst visa sabiedrība. Kādas tendences Islandē vērojamas attiecībā uz vīriešu iesaistīšanos dzimumu līdztiesības jautājumos?

Līdz pilnīgai dzimumu līdztiesībai nav iespējams nonākt, ja vīrieši to neatbalsta. Ar lepnumu varu apgalvot, ka pēdējos gados arvien vairāk vīriešu ir aktīvi iesaistījušies dzimumu līdztiesības cīņā un mūsu vīriešu kārtas politiķi arvien vairāk sajūt šī jautājuma nozīmīgumu.

Svarīgi ir arī atcerēties, ka dažās jomās izskatās, ka zēniem problēmas ir aktuālākas nekā meitenēm – viņi jūtas nedrošāki par sevi un savu identitāti, viņiem ir grūtāk atrast sev vietu skolu sistēmā. Tas vēlreiz apliecina, ka dzimumu līdztiesības jautājums ir par labāku sabiedrību, nevis tikai sievietēm.


Pavisam nesen Norvēģijā notika radikālas pārmaiņas saistībā ar bērnu kopšanas atvaļinājuma regulējumu – saskaņā ar likumu tēviem ir jāpavada ar bērnu vismaz četras nedēļas. Kāda ir situācija Islandē un kā Jūs vērtējiet norvēģu pieeju?

Mums Islandē ir atvaļinājums bērnu tēviem, un tas jau šobrīd rada revolūciju. Par to mana valdība un parlaments var būt ļoti lepni – šis ir grandiozs solis ceļā uz dzimumu līdztiesību. Apmēram 80% tēvu izmanto šo iespēju, pavadot daudz vairāk laika ar saviem bērniem, tādējādi mainot balansu starp mājas un darba pienākumiem tradicionālās ģimenes struktūras ietvaros.

Islandes sistēma piešķir katram no vēcākiem trīs mēnešus, kurus nevar nodot otram vecākam, un papildus trīs mēnešus, kurus var izmantot pēc izvēles jebkurš no vecākiem vai arī dalīt savā starpā. Bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā valdība apmaksā 80% no vecāku algas, taču ir maksimālais limits ikmēneša maksājumam. Manuprāt, ir interesanti atzīmēt, ka Islandē ir procentuāli augstākais sieviešu nodarbinātības līmenis un augstākais dzimstības līmenis Eiropā. Es domāju, ka islandieši atzīst gan sieviešu nozīmi darba tirgū, gan viņu mātes lomu.

Esot Tieslietu ministres amatā, Jūs izveidojāt komiteju, kuras uzdevums bija izstrādāt pasākumu kopumu pornogrāfijas un prostitūcijas mazināšanai. Pētījumos, ko šī komiteja pasūtīja, atklājās, ka striptīza klubi ir cieši saistīti gan ar prostitūciju, gan cilvēku tirdzniecību. Latvijā striptīza klubu industrija šobrīd ir pašā plaukumā. Kādi risinājumi tika rasti Islandē?

Kad biju tieslietu ministre, es šos jautājumus pacēlu valdības dienas kārtības augšgalā un to darīšu arī, vadot Islandes parlamentu. Pēc pētījuma ziņojuma prezentācijas es izveidoju komiteju priekšlikumu sagatavošanai par pasākumiem, kas veicami pornogrāfijas un prostitūcijas mazināšanai, rezultātā tika sagatavots regulējums striptīza klubu darbībai tika aizliegta “lap dancing”.


Jums ir stingri nostāja šajos jautājumos. Vai Jūs varētu sīkāk pastāstīt par savu ierosinājumu cilvēku tirdzniecības mazināšanai?

Es ierosināju izveidot fondu cilvēku tirdzniecības upuriem. Cilvēku tirdzniecība ir ļoti ienesīgs bizness un es domāju, ka vienīgais veids, kā panākt progresu cīņā ar šiem noziedzniekiem, ir mērķēt vārīgākajā vietā – pa viņu makiem. Finanšu jautājumu izmeklēšana norit paralēli ar šo noziegumu pamata izmeklēšanu, jo ļoti būtiski ir samazināt peļņas iespējas. Uzsvars jāliek uz īpašumu konfiskāciju pēc notiesāšanas. Mums jāatzīst cilvēku tirdzniecības upuri par cietušajiem un jāattiecina uz viņiem cietušo kompensācijas princips. Pirms vairākiem gadiem es iesniedzu likumprojektu par kompensāciju seksuālās vardarbības upuriem, kuru parlaments pieņēma. Domāju, ka līdzīgi būtu jārīkojas ar cilvēku tirdzniecības upuriem, tādēļ es gribētu redzēt cilvēku tirdzniecības fondu, kuru finansē no šo noziedznieku konfiscētajiem līdzekļiem.

Mums ir arī plašāk jāattīsta policijas starptautiskā sadarbība un sadarbība gan ar Eiropolu, gan ar Interpolu. Vietējo policiju vēlēšanās dalīties informācijā ir izšķiroša, tāpat arī nacionālo likumdošanu harmonizēšana. Neviena valsts šo problēmu nevar atrisināt izolēti.

Visbeidzot, es gribētu pieminēt Eiropas Konvenciju par cilvēktirdzniecību (European Convention on Action against Trafficking in Human Beings). Tas ir nozīmīgs starptautisks instruments, kas uzsver cietušo tiesības. Ir ļoti svarīgi, lai valdības pēc iespējas ātrāk paraksta un ratificē šo konvenciju.

Jau ilgu laiku jautājums par prostitūcijas legalizāciju vai aizliegšanu ir aktuāls sabiedrības dienas kārtībā gan starptautiski, gan daudzās valstīs, arī Latvijā. Daudzās valstīs prostitūcija nav nedz legāla, nedz aizliegta. Arvien vairāk NVO aktīvistu pieprasa prostitūcijas aizliegumu, jo tā ir cieši saistīta ar cilvēku tirdzniecību. Kāda ir situācija Islandē?

Finansiāla labuma gūšana no citu prostitūcijas jeb sutenerisms Islandē ir sodāms, kā arī pati prostitūcija. Es uzskatu, ka prostitūcijai ir jābūt aizliegtai un pornogrāfijas, prostitūcijas un cilvēktirdzniecības problēmas ir jārisina kompleksi. Taču, ja gribam gūt panākumus, mums ir jācīnās ne tikai ar juridiskiem līdzekļiem. Lielāks uzsvars jāliek uz izglītošanu un informēšanu, jāstrādā ar medijiem un dažādu jomu profesionāļiem, lai mainītu sabiedrības attieksmi.


Latvijā sieviešu tiesību NVO pirms kāda laika publicēja atklātu vēstuli, ierosinot kriminālsodu prostitūcijas pakalpojumu pircējiem, sekojot Zviedrijas piemēram. Jūlija vidū līdzīgs likums stājās spēkā Lietuvā. Taču pastāv viedoklis, ka zviedru modelim ir vairāki negatīvi aspekti, piemēram, pieaug nelegālā prostitūcija, cilvēku tirdzniecība un daudzi seksuālo pakalpojumu pircēji savas vēlmes apmierināt dodas uz citām valstīm, kur tos neapdraud likums. Kādi, Jūsuprāt, ir ieguvumi un zaudējumi no šīs pieejas?

Es esmu pārliecināta, ka zviedru modelis tika pieņemts ar patiesu mērķi – atbrīvoties no prostitūcijas. Taču kā juriste es uzskatu, ka par noziegumu ir jāsoda visas tajā iesaistītās puses. Skeptiski skatos uz to, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana ir nelegāla, bet pati prostitūcija legāla. Taču, protams, cilvēku tirdzniecības gadījumā jeb cita veida piespiedu prostitūcijas gadījumā ir jāsoda noziedznieki, bet upuriem jāpalīdz. Kopš Zviedrijas likuma pieņemšanas esam dzirdējuši gan pozitīvas atsauksmes, gan novērojuši negatīvas sekas, kas kopainu padara neskaidru. Citas Eiropas valstis ir atturējušās pieņemt Zviedrijas modeli, un domāju, ka pamatoti. Pirms varam novērtēt zviedru pieejas veiksmi vai neveiksmi, ir vajadzīgi spēcīgāki rādītāji, vairāk laika, vairāk pētījumu. Salīdzinoši nesens pētījums par Zviedrijas likumdošanu pierāda, ka labāka sadarbība starp policiju, sociālajiem darbiniekiem un prostitūtām ir novedusi pie pozitīvas attīstības, un to es negribu noliegt. Tomēr pastāv ļoti liels risks, ka šo problēmu nostums pagrīdē, un tas nav risinājums.

Intervijas pilnu tekstu angļu valodā skatīt šeit.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!