Foto: A.Jansons
Tikai kad Īrijas amatpersonas sāpīgi pārliecinājās, ka īru vēlētājs nav gatavs akli uzticēties valdības kompetencei un ka pasivitāte objektīvas informācijas sniegšanā ļauj sakuplot dezinformācijas asniem, valdība īstenoja nopietnu informācijas kampaņu.
Kopš 19.oktobrī Īrijā notikušā referenduma par Nicas līgumu ir pagājusi jau nedaudz vairāk kā nedēļa, un traģisko notikumu Maskavā, kā arī Eiropas Savienības (ES) Padomes sanāksmes Briselē iespaidā Īrijas notikumi jau šķiet aizšķirta lapaspuse ES attīstības vēsturē. Manuprāt, šī lapaspuse ir laba mācību stunda gan Latvijas politiķiem, gan sabiedrībai vismaz divos būtiskos jautājumos, tāpēc būtu žēl Īrijas sniegto “bezmaksas konsultāciju” neizmantot. Pirmais no jautājumiem ir saistīts ar sabiedrības neinformētības augstās cenas nenovērtēšanu no varas pārstāvju puses. Otrkārt, Īrijas abi referendumi labi parāda, uz kādu politiskas ietekmes līmeni Eiropā var cerēt relatīvi neliela valsts, kļūstot par ES dalībvalsti.
Tā kā ievērojama daļa komentāru, kas gan Latvijā, gan ārvalstu presē tika veltīti Īrijas 19.oktobrī notikušajam referendumam, akcentēja vienīgi to, ka 62,89% aktīvo īru vēlētāju izteica atbalstu Nicas līgumam un līdz ar to, izsakoties R. Prodi vārdiem, deva “zaļo gaismu ES paplašināšanai”, vispirms ir jāatgādina, ka pirmais Īrijas referendums par Nicas līgumu, kurā ar 54% balsu pārsvaru tas tika noraidīts, Īrijas vēlētāju acīs nebija referendums par ES paplašināšanos. Saskaņā ar politikas zinātnes ekspertu un pat ar Īrijas valdības pārstāvju atzinumiem iepriekšējais referendums, kurā 2001.gada jūnijā piedalījās tikai 34% no balsstiesīgajiem vēlētājiem, bija slikti sagatavots – vēlētāji bija vāji informēti par Nicas līguma būtību un tā tiesiskajām sekām, kā rezultātā tie vai nu vispār negāja balsot, vai arī itin viegli pakļāvās sabiedriskās domas manipulācijām. Šīs manipulācijas visvairāk bija vērstas uz centralizētas Eiropas supervalsts tēla uzburšanu Īrijas vēlētāju iztēlē, kā arī ar Nicas līgumā minēto ES drošības un aizsardzības politikas aspektu pārspīlēšanu, baidot īrus, ka tiem nāksies dienēt ES armijā. Vairāki no Nicas līguma patiesajiem pamatjautājumiem – Eiropas Komisijas reforma, dalībvalstu balsu sadalījums ES Padomē, tiesiskā iespēja atsevišķām ES dalībvalstīm īstenot ciešāku sadarbību – pirmsreferenduma politiskajās debatēs tikpat kā netika skarti. Tikai pēc tam, kad Īrijas augstākās valsts amatpersonas sāpīgi pārliecinājās, ka īru vēlētājs nav gatavs akli uzticēties valdības kompetencei ārpolitiskos jautājumos un ka situācijā, kad valdība ir pasīva objektīvas informācijas sniegšanā, strauji sakuplo dezinformācijas asni, valdība un valdošās partijas īstenoja nopietnu informācijas kampaņu, skaidrojot, ar ko Īrija riskē Nicas līguma atkārtotas noraidīšanas gadījumā un kāpēc arī no morālu apsvērumu viedokļa īriem vajadzētu šoreiz balsot “par”.
Neviļus rodas jautājums – vai Latvijas valdību līdzšinējā attieksme pret sabiedrības informēšanu ES jautājumos vairāk līdzinās Īrijas valdības attieksmei pirms pirmā vai otrā referenduma? Ja paskatās uz valdības iepriekšējo gadu lēmumiem par finansējuma (ne)piešķiršanu sabiedrības informēšanas par ES stratēģijas izpildei, tad diemžēl lielākas paralēles nākas vilkt ar pirmo referendumu. Neskatoties uz dažu valsts institūciju, piem., Eiropas Integrācijas biroja un Ārlietu ministrijas centieniem īstenot atsevišķus informatīvos pasākumus, jāsecina, ka valstī kopumā nepastāv ar socioloģiskiem pētījumiem pamatota un atbilstoši finansēta komunikācijas stratēģija ES jautājumos, kuras mērķis būtu panākt, lai katrs pie dažādām sociālām grupām piederošais Latvijas iedzīvotājs maksimāli skaidri apzinātos, kā Latvijas iestāšanās ES varētu iespaidot tieši viņa stāvokli. Neņemos spriest, kā dažādu valsts institūciju politiskās vadības atšķirīgā partejiskā piederība ir ietekmējusi finansējuma jautājumu izskatīšanu, tomēr rodas iespaids, ka, lemjot par sagatavošanās darbiem referendumam, valdošais princips ir bijis “ietaupīt” uz sabiedrības informētības rēķina un cerēt, ka referendumā pozitīvu balsojumu par Latvijas iestāšanos ES izdosies panākt, reducējot izvēli uz vienkāršotiem drošības apsvērumiem un spekulējot ar bailēm no Austrumu kaimiņa neprognozējamības.
Kaut arī līdzīga pieeja “nostrādāja” tikko notikušajā Īrijas referendumā, kurā “par” balsojums lielā mērā tika reducēts uz morālu izšķiršanos par Centrāl- un Austrumeiropas valstu tiesībām saņemt tās priekšrocības, kuras līdz šim dāsni bija baudījusi pati Īrija, šāda taktika tomēr nav pieņemama. Tā ir ne tikai klajā pretrunā ar demokrātijas ideāliem par vēlētāju informētu izvēli, bet arī ar tīri pragmatiskiem riska cenas aprēķiniem par to, cik varētu maksāt Latvijas vēlētāju neinformēta izvēle salīdzinājumā ar informācijas sniegšanas izmaksām. Turklāt no politiskās ētikas viedokļa ES jautājumos izglītots vēlētājs būtu jāuzlūko ne tikai kā instruments referenduma rezultāta panākšanai, bet arī kā pašvērtība un ilgtermiņa garantija tam, ka ES sniegtās iespējas dažādās jomās no Latvijas puses nepaliks neizmantotas neinformētības dēļ.
Kā jau iepriekš minēju, Īrijas 2001.gada referendums skaidri parādīja, ka aktīvo vēlētāju izvēli ne vienmēr nosaka referendumam nodotā jautājuma būtība. Balsojumu par ES jautājumiem liela daļai vēlētāju var izmantot pavisam citiem mērķiem kā ir iecerējuši tā rīkotāji – piemēram, kā iespēju paust neapmierinātību ar valdību. Šo situāciju politiskās varas cīņās Īrijā aktīvi izmantoja savdabīga Zaļo, Sociālistu un Sinn Fein koalīcija pret Nicas līgumu. Latvijas gadījumā paļaušanās uz to, ka 2003.gadā referenduma brīdī pie varas esošā ES atbalstošā valdība būs populāra, būtu nepiedodams risks, pret kuru vienīgais pretlīdzeklis ir un paliek sabiedrības informētības līmeņa paaugstināšana, jo pēdējā brīža kampaņai, būs propagandas piegarša.
Īrijas referendumu gadījums Latvijai ir nozīmīgs arī ar to, ka praksē parādīja, kāds ir augstākā līmeņa politisko lēmumu pieņemšanas process ES un cik lielu ietekmi uz tā gala iznākumu var atstāt relatīvi nelielas ES dalībvalsts individuālā pozīcija. No vienas puses, šis gadījums, kad visa Eiropa, tās politiskie līderi ar aizturētu elpu gaidīja Īrijas izvēli, bija demokrātijas paraugstunda un zināmā mērā kontrastēja ar bažām, ka ES attīstās par lielo dalībvalstu vadītāju klubu. No otras puses, fakts, ka dalībvalstu un kandidātvalstu vienotais spiediens burtiski neatstāja iespējas Īrijai nerīkot jaunu referendumu tikai gadu pēc iepriekšējā “nepareizā”, liecina, ka būtiskos ES jautājumos, kuros pastāv liela ES dalībvalstu vienprātība, individuālai ES dalībvalstij ir maz iespēju pateikt “nē”, jo tā nopietni riskē nonākt politiskā izolācijā, riskējot gan ar sabojātu valsts tēlu, gan arī netieši ar mazākām iespējām ES sekmīgi aizstāvēt valsts finansiālās intereses.
Lai Latvijā mazinātu risku, ka vēlētāji viegli pakļaujas agresīvai kampaņai, kas manipulē ar to apziņu, uzsverot tikai kādu vienu atsevišķu ES trūkumu vai ieguvumu, Latvijas vēlētāji ir jāradina pie nepieciešamības Latvijas tiesības un saistības ES vērtēt kompleksi, t.i., ņemot vērā visus galvenos ieguvumus un zaudējumus, ko konkrēts lēmums par dalību ES un tās nosacījumiem Latvijai var dot. Praktiski visas ES augstākā līmeņa vienošanās un Nicas līgums nav nekāds izņēmums, ietver dalībvalstu politiskā tirgus procesā panāktus risinājumus dažādās jomās, no kuriem ne visi pilnībā atbilst katras dalībvalsts nacionālajām interesēm, bet par kuriem ir jābalso pēc principa “visu vai neko”. Īrijas pirmā referenduma gadījumā Nicas līguma pretiniekiem izdevās izgāzt referendumu, apelējot pie īru tradicionālā atbalsta militārās neitralitātes politikai, kaut arī kopumā Nicas līgums Īrijai nebūt nebija īpaši neizdevīgs, jo, piem., garantēja Īrijai ar tās aptuveni 3,7 miljoniem iedzīvotāju tikpat balsis ietekmīgajā ES Padomē, cik Dānijai, Somijai un Slovākijai, kurās katrā dzīvo pāri par 5 miljoniem iedzīvotāju. Arī līgums par Latvijas un citu deviņu valstu pievienošanos ES būs kompleksa vienošanās, kurā katrs Latvijas vēlētājs varēs atrast gan pieņemamas, gan nepieņemamas lietas. Tagad un it īpaši 2003.gada sākumā, kad būs norimušas ap lauksaimniecības un finansu jautājumu sarunu sadaļu noslēgšanu virmojošās kaislības, Latvijas valdības uzdevumam vajadzētu būt aktīvi palīdzēt Latvijas vēlētājiem noformulēt savu labi informētu pozīciju gan referendumā par Latvijas iestāšanos ES, gan debatēs par ES nākotni. Turklāt, tā kā 8.Saeimas kompetencē būs lemt par Satversmes grozījumiem, kas ir nepieciešami, lai tiesiski vispār būtu iespējams rīkot referendumu par Latvijas pievienošanos ES, Saeimā ievēlētās partijas varētu rosināt nopietni apsvērt iespēju Latvijā iedibināt līdzīgu kārtību kā Īrijā, kas paredz grozījumu ES pamatlīgumos apstiprināšanu tautas nobalsošanā. Kā pierāda Īrijas pieredze, šāda kārtība ne tikai palielina sabiedrības iesaisti ES jautājumu apspriešanā un disciplinē sabiedrības politisko eliti, bet arī palielina konkrētās dalībvalsts politisko ietekmi Briselē un atpazīstamību visā Eiropā.