Foto: E. Rudzītis © AFI
Būs pārsteigums, ja vēlēšanu dienā Īrijas latvieši dosies pie vēlēšanu urnām daudz kuplākā skaitā nekā uz trūcīgi apmeklētajiem priekšvēlēšanu pasākumiem.
Tas tik ir uzrāviens! Tāda sajūta, ka pēdējo nedēļu laikā Latvijas politiķi vienlaicīgi ir izdzirdējuši starta pistoles šāvienu un uzsākuši sprintu. Kā gan savādāk to nosaukt, ja vēlēšanas ir tik drīz! Arī līdz Īrijā dzīvojošajiem atnākušas “tikšanās ar vēlētājiem”, “vēlmju uzklausīšana un solījumi” un arī dziedoši dejojošas aktivitātes, ko savas partijas popularitātes vairošanai finansē partijas[1].
Laikam arī apmēram 40 līdz 50 tūkstošu[2] “sprīdīšu”, “laimes meklētāju” un “valsts nodevēju” balsis šinīs vēlēšanās tiek uzskatītas par nozīmīgām. Šī būs pirmā reize ar savu vēlēšanu iecirkni un tik lielu vēlētāju skaitu Īrijā.
Manis aptaujātie potenciālie vēlētāji vēl pirms priekšvēlēšanu skrējiena sākšanās pamatoti norādīja, ka nav jau īsti skaidrības, par ko balstot, jo nekāda informācija par partijām, to pārstāvjiem un politiskajām programmām Īriju nav sasniegusi. Izņemot Māri Gulbi ar partijas biedriem pagājušā gada oktobrī, neviens politiskais spēks par Īrijā dzīvojošajiem latviešiem interesi nebija izrādījis. Jāatzīst gan, ka iepriekš minētā tikšanās bija viens no latviešu visvairāk apmeklētajiem pasākumiem (izņemot Latvijas mūziķu koncertēšanu Dublinā). Arī tagad, īsi pirms vēlēšanām, Māris Gulbis bija pirmais, kurš, nu jau gan ar citu komandu, ieradās Dublinā.
Dīvaina sakritība, bet tieši šajā laikā Dublinu apmeklē ne tikai partijas, lai vervētu vēlētājus, bet arī, piemēram, Saeimas Ārlietu komisija, Ainārs Šlesers kopā ar satiksmes ministru, Eiroparlamenta deputāti no TB/LNNK. Vieni atklāti atzina, kāds ir bijis viņu brauciena mērķis – priekšvēlēšanu aģitācija, bet otri vēl arvien centās pārliecināt, ka viņu vizīte tieši tagad ir nejauša sakritība un viņiem tiešām rūp šeit dzīvojošo latviešu liktenis.
Kaut arī Ārlietu komisijas pārstāvji, kas pārstāvēja piecas dažādas politiskās partijas, norādīja, ka viņu vizīte nav nekādā veidā saistīta ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, bez politisko partiju vārdu un pārliecību minēšanas, kā arī oponentu aprunāšanas iztikt parlamentāriešiem neizdevās. To pašu var minēt arī par citiem Īrijas viesiem, pašslavināšana laikam jau nevienam Latvijas politiķim nav sveša.
Protams, ne jau visi aģitētāji izvēlas ceļot uz Īriju. Ir dažādi veidi, kā piesaistīt vēlētāju uzmanību. Mani personīgi „Jaunais laiks” (JL) izglītoja ģeogrāfijas jautājumos. Negribas jau skaļi atzīt, bet es par tādas vietas kā Gērnsijas (Guernsey) salas eksistēšanu pat nenojautu. Nācās sērfot internetā un izpētīt, ka tā ir neliela saliņa starp Lielbritāniju un Franciju ar 60 000 iedzīvotājiem un 25 kvadrātjūdžu teritoriju. JL kā par ievērojamu partijas sasniegumu informēja, ka šajā vietā būs vēlēšanu iecirknis.
Kāds vēlāk mācēja stāstīt, ka uz šīs salas varētu uzturēties ap 500 Latvijas iedzīvotāju. Tajā pat laikā gandrīz vai simts reizes lielākam skaitam Īrijā dzīvojošo latviešu vairāk kā uzbāzīgas e-pasta vēstules, kurās bieži vien tiek minēta „tautas griba” no JL vadoņiem, netiek atvēlētas. Savukārt tiem, kuri saņem šīs vēstules, rodas jautājums, kur iegūtas viņu e-pasta adreses. Pēdējās dienās ir gan dzirdēts, ka arī JL pošas ceļā uz Īriju.
Aptaujājot tos nedaudzos latviešus, kas apmeklēja vienu vai vairākus priekšvēlēšanu pasākumus, lielākā daļa atzina, ka balsot tomēr iešot, kaut arī politisko izvēli bija izdarījis tikai retais. Jāsecina, ka ne vienmēr politiķu ciemošanās pie vēlētājiem ietekmē viņu izvēli. Apņemšanās doties pie vēlēšanu urnām latviešiem vairāk balstījās uz patriotiskām jūtām un vēlēšanos būt saistītiem ar Latviju, nevis savu simpātiju izrādīšanu kādai partijai.
Reti kurš politiķis, tiekoties ar Īrijā dzīvojošajiem, centās savu uzrunu pārfrāzēt un atcerējās, ka šie ir ārpus Latvijas dzīvojoši cilvēki un viņiem skats uz vēlēšanām Latvijā ir vairāk no malas. Dažus tikšanās laikā uzjautrināja kāda politiķa jautājums: “Nu, ko tad jums vajag?”, it kā tūlīt pēc burvju mājiena no savas somas izvilks vajadzīgo.
Kopumā partiju nostāju pret patreizējo Latvijas – Īrijas situāciju var iedalīt divos veidos. Pirmie ir tie, kas saka, ka viņu sirdsapziņa neļauj aicināt tautiešus atgriezties dzimtenē, jo Latvija nav spējīga nodrošināt visiem pienācīgu dzīves līmeni – darbu, dzīvesvietu un pievilcīgu atalgojumu. Otri balstījās uz nacionālistiski – patriotisko teoriju, aicinot tautiešus atgriezties mājās, ja ne tagad uzreiz, tad visai drīz, labākas un pārtikušākas Latvijas celtniecībai.
Tā vai citādi, bet neviena partija nekādu speciālu programmu neprezentēja, un tā vēl joprojām nav skaidrs, kura tad ir Īrijā dzīvojošajiem latviešiem „visdraudzīgākā partija”, šķiet, ka šo nišu neviens tā arī nav ieņēmis. Dažkārt likās, ka visu partiju pārstāvji pirms braukšanas uz Īriju iepazinušies ar vienu un to pašu informatīvo bukletu, līdz ar to aģitētāju informācija par Īrijā dzīvojošo tautiešu dzīvi un problēmām tiem bija labākajā gadījumā virspusēja un lieka atkārtošanās šeit dzīvojošajiem. Politiķi neko vairāk par latviešu valodas atbalsta programmas izveidi bērniem minēt nevarēja. Tikai Māris Gulbis minēja, ka varbūt tomēr Irānā, Angolā un citās valstīs tērētā nauda būtu labāk novirzāma latviešiem Īrijā skolu un bērnudārzu uzturēšanai, sabiedriskajām aktivitātēm un latviskās identitātes saglabāšanai.
Ņemot vērā nelielo latviešu interesi par priekšvēlēšanu aktivitātēm Dublinā, šķiet, ka Īrijā nebūs vēlēšanas par politiskajām partijām, bet gan vēlēšanas par vēlēšanām. Būšu ļoti pārsteigta, ja vēlēšanu dienā Īrijas latvieši dosies pie vēlēšanu urnām daudz kuplākā skaitā nekā uz trūcīgi apmeklētajiem priekšvēlēšanu pasākumiem. Neskatoties uz vēstniecības aktivitātēm, aicinot latviešus doties balsot un sniedzot informāciju par balsošanas vietu, laiku un kārtību, vēl pavisam nesen dzirdēju, ka balsošanai pa pastu ir pieteikušies tikai nedaudz vairāk kā desmit cilvēku.
Vēl gada sākumā Īrijā dzīvojošo latviešu attieksme pret došanos balsot nebija viennozīmīga. Kad mēģināju apkopot latviešu nostāju par vēlēšanām, atbildes bija sākot ar pilnīgi apstiprinošām un beidzot ar pilnīgi noliedzošām. Vairāki Īrijā dzīvojošie izteica raizes par grūtībām nokļūt vēlēšanu dienā līdz vēstniecībai Dublinā[3], kas ir papildus laika un materiālo līdzekļu tēriņš. Daudzi atzina, ka sestdiena viņiem ir darba diena un vēlēšanas nebūšot tas iemesls, lai ņemtu brīvu dienu un tērētu pārdesmit eiro sabiedriskā transporta biļetei. Aptaujājot vairākus latviešus, lielākā daļa no viņiem atzina, ka balsot tomēr iešot, kaut arī politisko izvēli bija izdarījis tikai retais. Tomēr cilvēki atzina, ka ne vienmēr politiķu ciemošanās pie vēlētājiem ietekmē viņu izvēli.
____________________
[1] Jāatzīst gan, ka uz šī raksta pabeigšanas brīdi, dziedāšana tika atcelta. Partija atzina, ka tas tomēr izmaksājot parāk dārgi.
[2] Tādas ir aplēses par Īrijā dzīvojošo latviešu iedzīvotāju skaitu.
[3] Tā vai cita iemesla dēļ, bet vēlēšanu iecirknis tika izveidots arī Korkā, otrajā lielākajā pilsētā Īrijā