Foto: Steve Rhodes

Vispirms ar Irānu jāsāk sarunas bez priekšnoteikumiem. Tas vairotu savstarpējo uzticību, ko ES varētu izmantot kodolproblēmas risināšanā.

Eiropas Savienības (ES) valstu ārlietu ministri ir vienojušies par jaunām, nepieredzēti stingrām sankcijām pret Irānu, jo pastāv aizdomas, ka tā attīsta kodolprogrammu militārām vajadzībām. Tāpēc tiek ieviests embargo uz Irānas naftas un naftas produktu importu ES un tiek aizliegtas transakcijas ar Irānas centrālo banku, izņemot dažas “leģitīmas tirdzniecības operācijas”. Sankciju mērķis ir piespiest Irānu atsākt sarunas ar ES, vispirms izpildot ES priekšnoteikumu – pārtraukt urāna bagātināšanu. Taču ir šaubas, ka šis rezultāts tiks panākts.

Uz pulvera mucas

Šī Irānai nav jauna prasība. Pēdējoreiz to izteica ES Augstā pārstāve ārpolitikā Ketrīna Eštona 2011. gada 21. oktobra vēstulē Irānas galvenajam sarunvedim kodoljautājumā Saīdam Džalili. Taču irāņi uzstāj, ka viņu kodolprogrammai ir miermīlīgs raksturs, un norāda, ka urāna bagātināšana nav aizliegta masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas līgumā (NPT) . Irāna atšķirībā no dažām valstīm, kam ir kodolieroči, piemēram, Izraēlas, Pakistānas un Indijas, minēto līgumu ir parakstījusi vēl šaha laikos – 1974. gadā.

Tiesa gan, Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (IAEA) savā pēdējā ziņojumā 2011. gada 18. novembrī konstatēja, ka Irāna slepenā rūpnīcā sākusi darbu pie urāna bagātināšanas līdz 20%, tas ir, tādā līmenī, kas ir nepieciešams bumbas degvielas iegūšanai. Teherāna gan norāda, ka urāna bagatināšana notiek Teherānas pētniecības reaktora medicīnas, nevis militāriem mērķiem. Protams, ņemot vērā Irānas prezidenta Mahmuda Ahmadinedžada draudus noslaucīt Izraēlu no zemes virsmas un Irānas atklātības trūkumu pagātnē, akli uzticēties šiem apgalvojumiem būtu naivi un bezatbildīgi.

Taču Irānai kā NPT dalībvalstij ir pienākums sadarboties ar IAEA un tās inspekcijām. Pagaidām Irāna to nav noraidījusi. Šā gada 29. janvārī grupa IAEA inspektoru sāka darbu Irānā. Un vēl 2011. gada septembrī Irāna pauda gatavību atteikties no urāna bagātināšanas līdz 20% apmaiņā pret degvielu Teherānas reaktoram. Panākt šādu darījumu šodien jau būtu grūtāk, bet uzticības veicināšanai būtu gudri vismaz censties šo ideju atdzīvināt un panākt jau līdz 20% bagātinātā materiāla eksportu no Irānas. Taču prasība pārtraukt urāna bagātināšanu neder par izejas punktu sarunām. Līdzšinējām sankcijām jau ir bijis postošs efekts uz Irānas ekonomiku. Taču efekts nav tas pats, kas efektivitāte – sankcijas nav spējušas piespiest Irānas valdību mainīt savu nostāju.

Kas notiks, ja arī pēdējā sankciju „raundā” netiks panākts vēlamais rezultāts un Irāna nepārtrauks urāna bagātināšanu? Kad šo jautājumu uzdod sankciju atbalstītājiem no ES ārlietu ministrijām un Eiropas diplomātiskā dienesta, parasti seko atbilde „give sanctions a chance” garā. Rodas iespaids, ka ES diplomātija Irānas jautājumā darbojas pēc autopilota principa: ja šīs sankcijas nedarbojas, izdomāsim jaunas sankcijas. Bet pēc pēdējā raunda faktiski jau vairs nav atlicis nekas, ko vēl varētu pakļaut sankcijām. Tikmēr Lielbritānijas un Francijas karakuģi ir pievienojušies ASV flotei Hormuzas jūras šaurumā, ko Irāna, atbildot uz spiedienu, draudēja nobloķēt. Militāro provokāciju un vienkārši kļūdu risks daudzkārt palielinās. Un tas viss notiek, kad starp ASV un Irānu nav nekādu tiešās komunikācijas kanālu. Ar šo pašreizējā situācija atšķiras no aukstā kara, kad šādi tiešās komunikācijas kanāli pastāvēja starp Vašingtonu un Maskavu. Tātad, lai uzliesmotu karš, šodien pietiek ar mazāko incidentu, nemaz nav vajadzīgs amerikāņu vai izraēliešu trieciens Irānas kodolobjektiem, kas līdz šim tika uzskatīts par galveno risku.

Dialoga nepieciešamība

Konflikta eskalācija palielina aizdomas, ka ES un ASV īstais mērķis ir nevis vienošanās ar Irānas valdību, bet gan vēlme panākt režīma maiņu. Eventuāli tas, ļoti iespējams, būtu vislabākais risinājums. Irānas režīms ir zaudējis uzticības paliekas Rietumos, brutāli apspiež savu tautu un atbalsta teroristiskās organizācijas ārzemēs. Taču kā panākt režīma maiņu? Un kas nāks tā vietā? Ir pazīmes, ka arvien vairāk irāņu sankcijās vaino nevis Rietumus, bet savu valdību. Taču tas nenozīmē, ka šī neapmierinātība vismaz tuvākajā laikā novedīs pie masveida sacelšanās. Un, pat ja tā arī notiktu, nav nekādas garantijas, ka cita Irānas valdība būtu ar mieru atteikties no kodolprogrammas. Irānas demokrātiskās opozīcijas līderi Mir Huseins Musavī un Mehdī Karrubī ir pauduši nepārprotamu atbalstu kodolprogrammas attīstīšanai. Taču režīma maiņa ārējā spiediena rezultātā nebūt nenovedīs tieši pie demokrātisko spēku tulītējas uzvaras. Centrālās valdības sabrukums var drīzāk novest pie Irānas irakizācijas, tas ir, situācijas, kad varu uz vietas pārņem bruņoti veidojumi, piemēram, dažādas Islāma revolūcijas sargu korpusa daļas. Režīma maiņas īstenošanas aktīvā fāze pasteidzinās Irānas izstāšanos no NPT, ko jau tagad pieprasa daži radikāļi, un līdz ar to starptautiskā sabiedrība zaudēs pat minimālās iespējas sekot Irānas kodolprogrammai.

Nevar aizmirst arī to, ka, rūgtas pieredzes mācīti, irāņi, lai cik liela būtu viņu neapmierinātība ar režīmu, var arī neatbalstīt vēl vienu revolūciju. Pēdējā notika samērā nesen – 1979. gadā, kad apsēstība ar šaha Mohammeda Reza Pahlavī gāšanu neļāva laikus saredzēt, ka alternatīva – ajatollas Homeinī nākšana pie varas – bija nesalīdzināmi sliktāka un asiņaināka. Lai cik traģiski tas neizskanētu, bet arī šodien Irānā ir iespējams režīms, kas ir pat vēl sliktāks par pašreizējo.

Izvērtējot alternatīvas, kas ir tālākas sankcijas un režīma maiņas forsēšana no ārpuses, saprātīgākais ceļš būtu spert soļus situācijas deeskalācijas virzienā. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no sankcijām, pirms IAEA konstatē, ka Irāna ir izpildījusi visus pienākumus, savu kodolprogrammu padarot „caurspīdīgāku”. Taču paralēli nekavējoties „jāiedarbina” diplomātijas taka. Un nevis deklaratīvi, bet atzīstot Irānas tiesības bagātināt urānu apjomos, kas būtu attaisnojami no miermīlīgu mērķu viedokļa, un turpinot stingru, rūpīgu inspekciju režīmu. Dialogs būtu jāpaplašina arī par citiem jautājumiem, kur ES un Irānai ir kopīgas intereses. Piemēram, jautājumā par Afganistānas un Irākas stabilizāciju, reģionālo drošību, narkotiku kontrabandas apkarošanu. Progress vienā jomā, piemēram, Afganistānā, varētu parādīt, ka ES un Irāna var sastrādāties. Tas vairotu savstarpējo uzticību, ko ES varētu izmantot kodolproblēmas risināšanā, kā arī izvirzīt stingras prasības cilvēktiesību jautājumos.

Dialogs ar Irānu prasīs laiku, pacietību un politiskā kapitāla investīcijas. Pozitīvs iznākums nebūt nav garantēts. Procesā dažreiz būs jāsarokojas ar cilvēkiem, kuru vieta, iespējams, ir uz Hāgas krimināltiesas apsūdzēto sola. Taču alternatīvas ir daudz sliktākas. Un attiecību pakāpeniska normalizācija varētu palīdzēt iedarbināt Irānas sabiedrībā dinamiku, kas ilgtermiņā varētu novest pie režīma maiņas vai evolūcijas, kā tas notika Spānijā 70. gadu beigās. Irāna tad varētu kļūt par ES partneri kā, piemēram, Turcija vai Indija. Un ES ārlietu ministriem vairs nebūtu jādomā par jauniem veidiem, kā sodīt Irānu.

* Autors ir Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu frakcijas politiskais padomnieks. Rakstā paustas autora domas, ne sociāldemokrātu frakcijas nostāja