Raksts

Irānas “drauds pasaulei” – kur šoreiz ir robeža starp meliem un patiesību?


Datums:
18. maijs, 2012


Autori

Ikars Kubliņš


Foto: Stephen Lendman

Izraēlas vēstniece Latvijā Hāgita Ben-Jākova 17. maijā ziņu aģentūrai LETA atkārtojusi pasaules medijos pārsvarā no Izraēlas, ASV, Francijas un Lielbritānijas politiķiem pēdējā pusgada laikā jau daudzkārt dzirdēto mantru: „Irāna ir milzīgs drauds visai pasaulei”.

Tas tiek mēģināts pamatot ar Irānas it kā aktīvo „militāro kodolprogrammu”, ko apriori savos izteikumos kā patiesību pieņēmusi arī Ben-Jākova. Taču – vai Irāna patiešām izstrādā atomieročus un vai tas ir īstais vai vismaz galvenais iemesls, kāpēc Irānai tiek draudēts ar bombardēšanu un tās ekonomika tiek spiesta pie zemes ar sankcijām? Ja tā nav, tad kas varētu būt patiesie šādas rīcības motīvi?

Irānas kodolprogrammas realitāte – par ko liecina fakti?

2007. gada decembrī ASV izlūkdienestu vadītāji nāca klajā ar ziņojumu, kas pamatīgi apstulbināja Džordža Buša administrāciju. Ziņojums apgalvoja – Irāna jau 2003. gadā pēc augstāko amatpersonu pavēles ir iesaldējusi savu kodolieroču programmu (izlūkdienestiem bija izdevies noklausīties telefonsarunas un uzlauzt Irānas zinātnieku iekšējo e-pastu saraksti, kas pēc rūpīgas izpētes tika atzīti par autentisku, kurā tie pārspriež Irānas vadības rīkojumu 2003. gadā pārtraukt kodolprogrammu).
Pretējā svaru kausā liekams Starptautiskās Atomenerģijas Aģentūras pagājušā gada rudens ziņojums, kurā konstatēts, ka iepriekšējos gados Irāna veikusi dažas aktivitātes, kas varētu liecināt par tās mēģinājumiem atsākt kodolprogrammu (piemēram, kodolgalviņas modelēšana). Savukārt šā gada februāra beigās 16 ASV izlūkdienesti atkal nāca klajā ar vienotu paziņojumu, kura galvenais secinājums – Irāna patur sev iespēju radīt atomieročus, taču nav pierādījumu, ka tā būtu pieņēmusi lēmumu to darīt. Respektīvi – ASV izlūkdienesti atzīst, ka nezin, vai Irāna tiešām būvē atombumbu. Vienīgais, kas ir skaidrs, ir tas, ka Irānai, protams, saglabājas iespēja to darīt.

Pat vairākas Izraēlas militārās amatpersonas ir nākušas klajā ar izteikumiem, ka, viņuprāt, Irāna patlaban neizstrādā kodolieročus, daži pat prognozē, ka tā to arī nedarīs nākotnē. Piemēram, aprīļa beigās portālā diena.lv citēts Izraēlas armijas štāba priekšnieks ģenerālleitnants Bennijs Gancs: „ [Irāna] soli pa solim dodas pretim vietai, kur tā varēs lemt, vai tā vēlas izveidot atombumbu. Ja augstākais reliģiskais līderis ajatolla Ali Hamenei to vēlēsies, viņš panāks, ka tiek sākts darbs pie atombumbas izstrādes, taču vispirms ir jāpieņem lēmums,” sacīja Gancs. “Pēc manām domām, tā rīkojoties, viņš pieļaus milzīgu kļūdu. Es domāju, ka viņš to nedarīs. Manuprāt, Irānas vadībā ir ļoti racionāli cilvēki,” viņš piebilda.

Lai varētu radīt atomieroci, urānu nepieciešams bagātināt līdz 90%. Saskaņā ar jebkuru patlaban pieejamo informāciju (t.i., pat Irānas lielākie kritiķi neapgalvo neko citu), patlaban Irāna urānu ir bagātinājusi tikai līdz 20% – un arī tikai nelielu daļu no saviem urāna krājumiem. Irāna apgalvo, ka šī, 20% bagātinātā urāna degviela nepieciešama tās medicīniskajam kodolreaktoram Teherānā.

Apkopojot faktus:
1) nav pierādījumu, ka Irāna tiešām būvē atombumbu; savukārt viedokļi par to ir pretrunīgi, pat Izraēlas amatpersonu vidū
2) tomēr pret Irānu tiek vērstas iespaidīgas ekonomiskās sankcijas (ES valstis un Japāna sāk pilnīgu naftas embargo no jūlija; ASV izdara spiedienu arī uz Indiju un Ķīnu – pēdējām valstīm, kas vēl iepērk Irānas naftu lielos apjomos)
3) Izraēla laiku pa laikam piedraud ar kara sākšanu, bet ASV, Francijas, Lielbritānijas politiķi to izsaka mājienu formā

Jautājums – kāpēc?

Irānas patiesie „grēki”

Brīžos, kad politiķu sludinātās oficiālās versijas ir acīmredzamā pretrunā ar loģiku un kritisko domāšanu, cilvēki sāk meklēt alternatīvus skaidrojumus. Internetā ir atrodamas vairākas versijas par patiesajiem iemesliem saspīlējumam ap Irānu. Viena no izplatītākajām runā par naftas tirdzniecībā dominējošās valūtas nozīmi.

Naftas tirdzniecības pārorientēšana no ASV dolāra uz citām valūtām vai zeltu varētu būt ASV ekonomikas lielākais murgs. ASV dolāram, kurš 1971. gadā nomainīja zelta standartu, ir pasaules rezerves valūtas statuss, un tas nosaka situāciju, kad nafta var tikt pirkta un pārdota vienīgi dolāros. Pastāv uzskats, ka uz tā balstās teju visa ASV slimā ekonomika – ka tieši tas ļauj ASV neraizējoties drukāt dolārus un bezgalīgi audzēt valsts parādu. Taču šāda sistēma var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr visas pasaules valstis ir spiestas tirgot naftu dolāros.

Tāpat pastāv uzskats, ka tieši mēģinājumi pāriet uz citu valūtu naftas tirdzniecībā bijuši galvenais iemesls vairākiem ASV un tās sabiedroto pēdējās dekādes kariem.
Sadams Huseins 2000. gada novembrī paziņoja lēmumu, ka Irākas nafta drīzumā tiks pārdota par eiro, nevis dolāriem – ko apmēram pusotru gadu vēlāk arī sāka realizēt. Nieka sešus mēnešus pēc tam sekoja ne ar ko jeb ar absolūtiem meliem pamatots iebrukums Irākā (toreiz Irākai tika piedēvēti masu iznīcināšanas ieroči, un, ja ar to kādai aitai nepietika, tika izdomāta Huseina it kā sadarbība ar Al-Qaeda, kas arī vēlāk izrādījās safabricējums). Jau pāris mēnešus pēc kara sākuma – 2003. gada 5. jūnijā Financial Times tika publicēta ziņa, ka Irākas nafta atgriežas pasaules tirgū – un atkal tiek pārdota ASV dolāros, ne vairs eiro.

Savukārt bijušais Lībijas diktators Muammars Kadafī plānoja un aktīvi publiski aicināja citu Āfrikas valstu vadītājus Āfrikai ieviest savu vienoto tirdzniecības valūtu – zelta dināru (kā arī vispār veidot vienotu Āfrikas federāciju). Lielajos medijos gan necitēta, tomēr kopumā daudzos interneta avotos atrodama zīmīga bijušā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī reakcija uz to: „Lībija uzbrūk cilvēces finansiālajai drošībai”.

Pēc Irākas un Lībijas „neitralizēšanas” faktiski pēdējā naftas lielvalsts (otra lielākā OPEC jēlnaftas ieguvēja), ja neskaitām Krieviju, kas apdraud dolāra un tātad arī ASV finansiālo hegemoniju, ir palikusi Irāna. Un arī Irāna ir veikusi jau konkrētus soļus šajā virzienā, proti, mēģinot atkratīties no ASV dolāra izmantošanas – un pat tikusi krietni tālāk nekā spēja Irāka vai Lībija.

Samazināt ASV dolāra īpatsvaru naftas darījumos Irāna pamazām sāka jau 2005. gadā, līdz 2007. gada 8. decembrī ziņu aģentūra Reuters, atsaucoties uz Irānas ziņu aģentūru (interesanti, ka tas notika pāris dienas pēc ASV izlūkdienestu paziņojuma, ka Irāna ir pārtraukusi savu kodolprogrammu) publicēja informāciju, ka Irāna ir gandrīz pilnībā pārtraukusi pārdot savu naftu par ASV dolāriem, tā vietā pārejot uz eiro un mazliet tirgojoties arī par jēnām.

Vēl vairāk – mazliet pirms tam, 2007. gada novembrī, OPEC dalībvalstu sanāksmē Irāna aktīvi aģitēja, ka naftu vajadzētu tirgot dažādās valūtās, ne tikai dolāros. Šis gluži loģiskais priekšlikums OPEC saņēma atbalstu tikai no Venecuēlas.

Drīz pēc tam sekoja Irānas nākamais solis – savas naftas biržas atvēršana 2008. gada februārī, brīvās tirdzniecības zonā Kišas salā. Lai saprastu, ko tas nozīmē, jāieskatās naftas tirdzniecības ekonomiskajā mehānikā. Līdz tam pasaulē pastāvēja divas galvenās naftas biržas – Londonas International Petroleum Exchange un Ņujorkas Mercantile Exchange, abas naftu, protams, tirgo dolāros (izmantojot trīs tā sauktos naftas cenas marķierus, kas visi ir denominēti ASV dolāros). Savukārt Irānas birža naftas tirdzniecību sāka veikt reālos, eiro un citās valūtas, taču gandrīz nemaz – dolāros. Tīri tehniski šādas biržas radīšana noņēma šķēršļus, lai pasaule no „naftas dolāra” pārietu uz „naftas eiro” sistēmu. Tiesa gan, pirmās ziņas par biržas reālās darbības sākumu pagājušā gada jūlijā gan neliecināja, ka tā būs īpaši veiksmīga – vēl bija pārlieku maz to, kas vēlētos riskēt raustīt Ameriku aiz ūsām. Taču pamazām Irānas birža ir iešūpojusies un piemēram, 2011. gada 18. augusta izsolē tika pārdoti 500 000 barelu jēlnaftas.

Jautājums, protams, ir, vai šis valūtas jautājums ir vienīgais cēlonis, kāpēc radīts šis pretIrānas starptautiskais saspīlējums? Visticamāk – noteikti nē. Faktiski Irāna ASV „melnajā sarakstā” varētu būt jau kopš 1979. gada, kad tur tika gāzta ASV izveidotā leļļu monarhija, un, kā zināms, Bušs to pieskaitīja „ļaunuma asij” jau gadsimta sākumā. Protams, ka kontroles pārņemšana pār Irānu no ģeopolitiskā un energoresursu (Irānai ir 3. lielākās pierādītās naftas rezerves pasaulē, 2. lielākās gāzes rezerves) viedokļa jau pats par sevi ir ārkārtīgi vilinošs kumoss. Un, ja Irāna vēl atļaujas provocēt ASV dolāra statusu, tas tikai pastiprina šo vēlmi. Un, pilnīgi iespējams, ka tiešām pastāv arī raizes, ka Irāna varētu iegūt kodolieročus – ne tāpēc, ka tā varētu ar tiem kādam uzbrukt pirmā (grūti noticēt, ka Irānas režīms ir vājprātīgi pašnāvnieki, kas parakstīs sev nāves spriedumu tikai tāpēc, lai iznīcinātu Izraēlu), bet gan tāpēc, ka tad militārs uzbrukums šai valstij kļūtu daudz neiespējamāks dēļ iespaidīgās atbildes reakcijas, ko Irāna varētu dot (līdz ar to pamatīgi samazinātos iespēja jebkad pārņemt kontroli pār šo svarīgo reģionālo lielvalsti).

Kāpēc tieši tagad? Kā zināms, starptautiskā retorika pret Irānu laiku pa laikam viļņveidīgi pastiprinājusies jau daudzu gadu periodā un brīžiem ir šķitis, ka sabiedriskā doma jau tiek gatavota iebrukumam. Tomēr acīmredzot Irāna ir ne tikai vilinošs, bet arī liels kumoss, kas, tā sakot, var arī iesprūst rīklē, tāpēc tā nokošanai ir pienācīgi jāsagatavojas. Vēl Buša prezidentūras laikā esot pamatīgi pētītas iespējas sākt karu ar Irānu, t.sk. modelējot iespējamos scenārijus CIP un nonākts pie secinājuma, ka nebūtu īsti prāta darbs sākt šo potenciāli tālu eskalēties spējīgo karu, iekams nav sekmīgi pabeigts karš Irākā – visam vienlaicīgi varētu arī nepietikt resursu. Pērn ASV spēki no Irākas tika izvesti… Otrkārt, interesanti, ka jaunais starptautiskās retorikas vilnis pret Irānu sākās pagājušā gada oktobra beigās – tieši 1-2 nedēļas pēc tam, kad Sirtā tika noslepkavots Muammars Kadafi un arī Lībijas jautājums „de facto” bija „atrisināts”. Drīz pēc (nevis pirms) tam, novembra sākumā, sekoja arī Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras ziņojums par Irānas kodolprogrammu.

Internetā atrodama vēl kāda interesanta un diezgan ticama versija par pašreizējo Irānas saspīlējumu. Tā labi izskaidro to, kāpēc tieši Izraēla šobrīd izskatās tik ieinteresēta uzbrukt Irānai. Proti, tā baidās nevis no Irānas kodolraķetēm, bet gan konvencionālajām raķetēm, kuras Irāna pirms neilga laika ir padarījusi daudz precīzākas, aprīkojot tās ar globālās pozicionēšanas sistēmām. Līdz ar to Irānai nemaz nav nepieciešami kodolieroči, lai sagrautu Izraēlu – ja tā spēj precīzi trāpīt Izraēlas pašas kodolobjektiem ar parasto raķeti, postījumi varētu būt līdzvērtīgi. Šīs versijas autori izsaka prognozi, ka uzlidojumu gadījumā tieši Irānas konvencionālās raķetes būs primārais Izraēlas/ASV triecienu mērķis.

Pēcvārds

Protams, labticīgi ļaudis droši vien, lasot šo rakstu, šausminājās: „Kā gan var izvirzīt tādas ciniskas versijas par demokrātiski ievēlētu pasaules valdību agresīviem mērķiem, meliem un sazvērestībām? Nē, nē, tik ļauni jau nu nevar būt! Piemēram, Obama taču ir lāga cilvēks. Šīs ir tikai kārtējās muļķīgās sazvērestību teorijas…”.

Varu teikt tikai vienu – es no sirds ceru, lai taisnība izrādītos jums, nevis man.

Informācija un analīze par starptautiskiem notikumiem – radio www.runaskalak.lv, katru otrdienu, plkst. 16.00, raidījumā „Zem Radara”. Arhīva ierakstus var noklausīties šeit: http://runaskalak.lv/raidijums/zem-radara/

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!