Raksts

Irāka (2). Mazo valstu interese starptautiskajā tiesiskajā kārtībā


Datums:
25. marts, 2003


Autori

Inete Ziemele


Foto: G. Dieziņš

ANO Statūti nekur nenosaka, ka, ja valsts neievēro juridiski saistošu rezolūciju, tas dod citām valstīm tiesības tai uzbrukt. Iebrukums Irākā ir nelikumīgs un to valstu nostāja, kas oficiāli atbalsta militārās darbības Irākā bez ANO Drošības Padomes rezolūcijas, arī ir nelikumīga.

Kopš mana pirmā raksta par Irākas krīzes juridiski politiskiem aspektiem,[1] ir sācies karš. 19. martā vēlu vakarā Latvijas Saeima pieņēma lēmumu par atbalstu ANO Drošības Padomes (DP) rezolūcijas Nr. 1441 izpildei, bet naktī ASV un Lielbritānijas bruņotie spēki izšāva pirmās raķetes uz Bagdādi. Latvijas nostāja, kā arī jautājums par amerikāņu un britu bruņoto darbību likumību ir izraisījuši asas diskusijas. Dažādas amatpersonas un eksperti ir izvirzījuši tēzes, pierādot notiekošā pareizību. Šis raksts ir turpinājums februārī publicētajam un šeit netiks atkārtots jau iepriekš skaidrotais spēka lietošanas aizliegums un atsevišķie izņēmumi, ko nosaka ANO Statūti. Šajā rakstā es apskatīšu galvenās tēzes, kas ir izkristalizējušās pēdējo dienu diskusijā.

1.tēze. ANO DP rezolūcija Nr. 1441 kopā ar citām ANO DP rezolūcijām, kas tika pieņemtas vēl Kuveitas kara laikā un tā rezultātā, ir likumīgs pamats bruņotam iebrukumam Irākā.

Pirmkārt, jāuzsver, ka ASV un Lielbritānijas centieni attaisnot savus lēmumus un darbības ar spēkā esošām ANO rezolūcijām rāda, ka pat šīs valstis dotu priekšroku ANO pilnvarojumam, uzbrūkot Irākai. Lai cik “baltiem diegiem šūta” būtu šī atsaukšanās uz minētajā rezolūcijām, tomēr, līdzīgi kā Kosovas krīzes laikā, visi lūkojas pēc spēka lietošanas leģitimizācijas ANO.

Pamatjautājums tomēr ir, vai rezolūcijā Nr. 1441 konstatētais materiālais starptautisko pienākumu pārkāpums no Irākas puses sniedz automātiskas tiesības ASV un Lielbritānijai lietot spēku pret šo valsti? Citiem vārdiem, vai starptautiskās tiesības pieļauj, ka pret Irāku, kas pārkāpj juridiski saistošu DP rezolūciju, tiek pielietots militārs spēks bez atsevišķa DP pilnvarojuma?

ASV un Lielbritānija nesaka, ka rezolūcija Nr. 1441 nosaka šādu scenāriju. Papildus šai rezolūcijai abas valstis balstās arī uz rezolūcijām Nr. 678 un Nr. 687, kas deva pilnvaru ar militāru spēku padzīt Irākas armiju no Kuveitas. Šai loģikai ir vairākas problēmas. Kuveitas aneksijas kontekstā 1990./91. gadā ANO DP tik tiešām pieņēma virkni rezolūciju, konstatējot starptautiskā miera pārkāpumu un agresijas esamību. Redzot, ka Irāka turpina Kuveitas aneksiju pretrunā šīm rezolūcijām, ANO DP pilnvaroja dalībvalstis lietot spēku, lai atjaunotu likumīgo valdību Kuveitā. Pēc šī kara Irākas pienākums bija atbruņoties, bet ANO apņēmās garantēt robežas reģionā.[2] Irākas atbruņošanas vēsture ir ilga, to raksturo pārtraukumi un daudzas ANO DP rezolūcijas attiecībā uz humanitāro palīdzību Irākas tautai, jo Irāka vēl kopš Kuveitas kara ir pakļauta naftas embargo. Šo rezolūciju pastāvīga iezīme ir apliecinājums Irākas teritoriālai integritātei un suverenitātei.[3] Rezolūcija Nr. 687 jau 1991. gadā noteica, ka dalībvalstis izbeidz savu militāro klātbūtni Irākā, kad kontrole pār demilitarizēto zonu ir izveidota.[4] Interesanti, ka pat 1998. gadā, kad Irāka padzina ANO inspektorus, ANO DP apliecināja respektu pret tās teritoriālo integritāti.[5]

Irākas jautājuma vēsture rāda, ka ANO turpināja strādāt ar šo problēmu, ievērojot Statūtu principus. ANO Statūti nekur nenosaka, ka, ja valsts neievēro juridiski saistošu rezolūciju, tas dod citām valstīm tiesības šai valstij uzbrukt.[6] Jebkurā gadījumā atbilstoši ANO Statūtu 39. pantam DP ir jākonstatē, ka šādas rezolūcijas pārkāpums apdraud starptautisko mieru, lai varētu pilnvarot dalībvalstis pielietot spēku, atjaunojot mieru, kā to varēja redzēt Kuveitas krīzes situācijā.[7]

Nedz ASV, nedz Lielbritānijai nav pilnvaru individuālā kārtā konstatēt, ka Irāka apdraud starptautisko mieru. Abas valstis to var darīt ar DP starpniecību. Abas to apzinās, jo līdz pēdējam mirklim tās centās piedabūt DP pieņemt otro rezolūciju Irākas jautājumā, un arī patreiz notiek sarunas par iespējamo nākamo DP rezolūciju sakarā ar iespējamām miera atjaunošanas operācijām Irākā. Var paredzēt, ka nākamās rezolūcijas pieņemšana nebūs vienkārša, jo, līdzīgi kā Kosovas krīzē, valstis var mēģināt leģitimēt iebrukumu Irākā post factum.[8]

Uz iebrukuma brīdi DP netika konstatējusi, ka stadija, kurā atradās Irākas atbruņošanās process, apdraud starptautisko mieru. Līdz ar to iebrukums Irākā ir nelikumīgs. Ja tomēr ASV un Lielbritāniju atbalstītu pasaules valstu absolūtais vairākums, tad šim iebrukumam būtu vismaz zināma leģitimitāte, tomēr šāda koalīcija netika izveidota.


2. tēze. ASV un Lielbritānija izmanto pašaizsardzības iespējas, kuras nosaka ANO Statūtu 51. pants.

Jākonstatē, ka nedz ASV, nedz Lielbritānija gan nepiesauc šo argumentu, bet Latvijā tas ir izskanējis. Kādos gadījumos valstis var lietot pašaizsardzības tiesības? Statūtu tekstā ir precīzi noteikts – ja “notiek bruņots uzbrukums” pret valsti, tā var izmantot minētās tiesības, kā tas notika 11. septembra uzbrukumu gadījumā. Izmantojot šīs tiesības, ir jāinformē ANO DP, ko ASV arī darīja pēc 11. septembra.[9] Mirklī, kad DP sāk nodarboties ar konkrēto krīzi, valstij ir jāpārtrauc pašaizsardzības pasākumi. Pašaizsardzības pasākumiem vienmēr ir jābūt proporcionāliem.

Irāka nav uzbrukusi nedz ASV, nedz Lielbritānijai. Ja arī argumentētu, ka Irāka ir saistīta ar Bin Ladena organizāciju, pierādījumi šim argumentam nav likti priekšā, turklāt rodas jautājums par kara kā izvēlētā līdzekļa proporcionalitāti.

ANO Statūtu 51. pants neparedz preventīvo pašaizsardzību. Preventīvās pašaizsardzības teoriju aukstā kara gados proponēja gan ASV, gan PSRS, attaisnojot intervences citās valstīs. Taču bija skaidrs, ka abas valsti pārkāpa starptautiskās tiesības. Nedomāju, ka mazu valstu interesēs ir atbalstīt šo teoriju vai politiku. Latvijas vēsture ir spilgts piemērs, pie kā tas var novest.

Atšķirībā no nacionālajām tiesībām un to tiesībsargājošām instancēm, starptautiskās tiesības balstās uz valstu godaprātu un labo gribu ievērot pasaules tiesisko kārtību. Tāpēc kopš ANO izveidošanas ir bijuši salīdzinoši daudzi Statūtu un citu starptautisko tiesību normu un principu pārkāpumi, par kuriem atbildīgas ir valstis to valdību personā. Taču tas nenozīmē, ka starptautiskās tiesības neeksistē vai tās var ignorēt. Mēs taču nesakām, ka krimināllikums ir jāaizmirst, jo valstī ir daudz kriminālnodarījumu. Vairākumā gadījumu starptautiskās tiesības tomēr ir nodrošinājušas kārtību un sekmējušas pasaules virzību.

3.tēze. ANO ir bezspēcīga novērst draudus mieram. Valstīm (Latvijai) pašām ir aktīvi jāiestājas starptautiskā miera uzturēšanā.

Kas ir ANO? To veido valstis. Ja ANO nav savu uzdevumu augstumos, vainojamas ir dalībvalstis. Līdzīgi kā ar Latvijas diskusijā bieži piesaukto Tautu Savienību. Jā, tā nespēja novērst 1938. gada Minhenes līgumu un Otro pasaules karu. Kāpēc? Vai Tautu Savienības dalībvalsti to reāli vēlējās? Kāpēc ASV nemaz nekļuva par Tautu Savienības dalībvalsti?

Gan starptautisko tiesību teorijā, gan starptautisko attiecību teorijā (institucionālā teorija) ir sen jau konstatēts, ka valstu darbības ievietošana institucionālos rāmjos ierobežo to darbības brīvību un jebkurā gadījumā maina šo darbību raksturu. Vienlaikus tieši starptautisko attiecību institucionalizēšana ir ļāvusi nostiprināt starptautisko tiesisko kārtību pēc Otrā pasaules kara un pat zināmu stabilitāti aukstā kara apstākļos. Jājautā, kāpēc, piemēram, ASV visnelabprātāk iesaistās starptautiskajās institūcijās un līgumos, kur ir paredzēti monitoringa mehānismi?

Nav šaubu, ka starptautisko tiesību un institūciju sistēma, arī ANO, darbosies tik efektīvi, cik valstis to vēlēsies. Kā pierāda Latvijas darbošanās Irākas krīzes kontekstā arī maza valsts ar savu iniciatīvu var ietekmēt starptautiskos procesus. Ja valstis, ieskaitot Latviju, nevēlas, lai ANO ir spēcīga, tad tā arī notiks. Nav korekti atraut ANO kā kaut ko pašu par sevi pastāvošu no dalībvalstu lēmumiem un darbībām.

Jautājums ir: vai ASV tik tiešām izsmēla visas iespējas izveidot pasaules koalīciju un iegūt ANO DP pilnvaru darbībām Irākā? Vai arī patreizējās administrācijas lēmums karot ar Irāku būtībā jau bija paredzams kopš zināma laika un tam nav nekāda sakara ar ANO spēju vai nespējā kaut ko mainīt šajā situācijā? To, ka ANO turpina būt svarīga instance pasaules kārtībā, tomēr pierāda jau pieminētā ASV un Lielbritānijas cenšanās pamatot karu, balstoties ANO rezolūcijās.

4.tēze. Pēc kara Irākā pasaule un Latvija būs labāka, stabilāka un drošāka.

Par Huseina režīma brutālo raksturu un bīstamību neviens nav jāpārliecina. Jācer, ka karš pirmām kārtām atnesīs brīvību Irākas tautai. Pilnīgi iespējams, ka Irākas tauta pateiksies ASV un Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem par atbrīvošanu, jo, kā uzsver ASV armijas vadība, ASV neplāno nevienu okupēt, bet gan vēlas atbrīvot.[10]

Tomēr, ko Irākas precedents nozīmē pasaules tiesiskai kārtībai un valstu attiecībām? Lielākā bīstamība ir tā, ka, pamatojoties uz šo precedentu, citas valstis varētu mēģināt piemērot spēku divpusējās valstu attiecībās bez ANO DP pilnvarojuma. Pēc dažu informācijas aģentūru ziņām Turcija jau nedēļas nogalē it kā mēģina izmantot šo pavērušos iespēju – atsaucoties uz kurdu “teroristiem”, tās karaspēks it kā šķērsojis Irākas robežu.[11] Tik pat labi Krievija varētu argumentēt, ka “čečenu teroristi” uzturas Gruzijā vai, teiksim, Lietuvā, bet tā kā ANO DP neko nevar izdarīt, tad Krievija vienpusēji apkaros draudus pasaules mieram. Vai šādu argumentu un scenāriju iespējamības pieaugums padara pasauli drošāku?

Tas, ka ASV un Lielbritānija tomēr cenšas pievilkt kaut kādus ANO lēmumus, lai pamatotu savu darbību likumību, vieš cerību, ka Irākas karš nav pārvilcis svītru pāri ANO un juridiskajiem principiem, uz kuriem balstās mūsdienu pasaule. Tomēr tas, ka šodien ir jāpūlas skaidrot, ka nekas jau tiesiskajā kartībā nav izmainīts vai apdraudēts, nedod pamatu vienkāršam apgalvojumam, ka pasaule ir kļuvusi drošāka un stabilāka.

5.tēze. Latvijas Saeimas lēmums ir loģisks turpinājums Latvijas nostājai Irākas jautājumā un tas ir likumīgs.

Komentējot pirmo tēzi, tika konstatēts, ka ASV un Lielbritānijas militārās darbības ir nelikumīgas. To valstu nostāja, kas oficiāli atbalsta militārās darbības Irākā bez ANO DP rezolūcijas, arī ir nelikumīga. Diemžēl Latvija ir to valstu vidū, kas savu atbalstu ir paudusi pretrunā ANO Statūtiem. Vai Saeimas lēmums ir kaut ko grozījis šajā situācijā?

Saeimas lēmums runā par “atbalstu” rezolūcijas Nr. 1441 izpildei. Formulējums ir savdabīgs, jo Latvijai kā ANO dalībvalstij ANO Statūtu 7. nodaļas ietvaros pieņemtās rezolūcijas ir juridiski obligātas, tātad arī šī rezolūcija ir jāpilda. Tāpēc ir nepieciešams ļoti uzmanīgi izlasīt, ko šī rezolūcija nosaka. Rezolūcijas 10. punkts lūdz visām ANO dalībvalstīm pilnībā atbalstīt ANO ieroču inspektorus viņu mandāta īstenošanā un sniegt valstu ziņā esošo informāciju par Irākas mēģinājumiem iegūt materiālus aizliegto ieroču ražošanai.

Tā kā juridiski saistošās starptautisko tiesību normas veido Latvijas tiesību sistēmu bez jebkādas nepieciešamības tās īpaši inkorporēt,[12] ir skaidrs, ka minētās rezolūcijas 10. punkts ir tieši saistošs bez jebkāda likuma vai lēmuma nepieciešamības.

Ja tomēr runa ir par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskās operācijās, tad atbilstoši likumam Latvijas bruņotie spēki piedalās starptautiskās operācijās “pēc to starptautisko organizāciju rezolūcijas, rekomendācijas vai lūguma, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika vai ar kurām sadarbojas Latvijas Republika, kā arī pēc Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalsts lūguma”.[13] Šādas rezolūcijas, rekomendācijas vai lūguma šobrīd nav, jo neviena starptautiska organizācija pagaidām nav kvalificējusi Irākas krīzi par starptautisku miera uzturēšanas situāciju.[14] Līdz ar to Saeimas lēmuma juridiskais pamats tā pieņemšanas mirklī rada daudz jautājumu.

Nobeiguma komentāra vietā vēlos uzrunāt tos, kas ir izteikušies skeptiski par starptautisko tiesību lomu valstu reālpolitikā. Ir izskanējis, ka starptautiskās tiesības nav pasargājušas Baltijas valstis agrāk un, ka ir laiks nostāties kādas lielvaras pusē, jo tikai šāda izvēle var garantēt Latvijas drošību. Ja reālpolitikai vienmēr un visur būtu gala vārds, tad Baltijas valstu okupācijas laikā praktizētā neatzīšanas politika būtu izkūpējis jau pēc divdesmit okupācijas gadiem. Tikpat neiedomājama būtu Baltijas valstu prasība tās uzskatīt par “vecām” valstīm, nevis PSRS pēctecēm. Citiem vārdiem, tieši Baltijas valstis ir lielu pateicību parādā starptautiskām tiesībām un piemēru uzskaitījumu varētu turpināt.

Starptautisko tiesību sistēma un process ir komplicēts, niansēts un ne vienmēr satur vienkāršus risinājumus. Daļēji tāpēc, ka galvenie spēlētāji un tiesību īstenotāji ir valstis. Tik tiešām, politikai ir nopietna loma starptautisko tiesību procesā, bet šī mijiedarbība ir abpusēja. Apgalvojums, ka starpvalstu attiecībās juridiskās lietas traucē un, ka jādod taču vieta “īstai” politikai, nav retums valdību retorikā. To, cik šāda attieksme pret tiesiskiem ietvariem var būt politiski tuvredzīga parāda kaut vai Latvijas diskusijā piesauktais 1938. gada Minhenas līgums. Pasaules gadsimtiem ilgā prakse rāda, ka priekšrakstu trūkums jeb anarhija nedz valstu attiecībās, nedz valstu iekšienē nenes neko labu, īpaši sabiedrības vājākajiem. Visiem vienādas balsstiesības var nodrošināt tikai likums un atbilstoši izveidotas institūcijas. Latvijai, kas ir pieredzējusi likuma un institūciju trūkumu, ir, manuprāt, īpaša atbildība attiecībā pret šīm vērtībām. Neviens jau nesaka, ka ASV pilnīgi un galīgi nerespektē šīs vērtības, bet bīstamība ir tajā, ka šodien tā ir ASV, bet rīt kāda cita vara, kura var nebūt tik demokrātiska. Bilaterālisms ir bijis un paliek bīstams pasaules kārtībai. Īpaši bīstams tas ir mazām valstīm, jo vismaz starptautisko institūciju ietvaros katram ir viena balss.
_______________________________

[1] Skat. ”Irāka. Par ko notiek izvēle?” publicēts politika.lv 04.02.2003.

[2] Skat. 4. punkts, ANO DP rezolūcija Nr. 687 (1991).

[3] Skat. piemēram, ANO DP rezolūciju Nr. 1454 (2002).

[4] Skat. 6. punkts, rezolūcija Nr. 687.

[5] Skat. ANO DP rezolūciju Nr. 1205 (1998).

[6] Ja, protams, tas nav radījis pamatu izmantot pašaizsardzības iespējas.

[7] 39. pants nosaka: “Drošības Padome nosaka draudu mieram, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību un pieņem rekomendācijas vai lemj par pasākumiem atbilstoši 41. un 42. pantiem, lai uzturētu vai atjaunotu starptautisko mieru un drošību” (autores tulkojums).

[8] ES Briseles tikšanās reizē nedēļas nogalē Blērs šo jautājumu pacēla, bet Širaks noraidīja, sakot, ka DP neliģitimēs iebrukumu Irākā. Tā kā var gaidīt, ka nākamās DP rezolūcijas pieņemšana nebūs vienkārša. Skat. “Blair-Chirac quarrel rages on at EU summit”, International Herald Tribune, 22 – 23 March 2003, p. 1, 4.

[9] Skat. ANO DP rezolūciju Nr. 1368 (2001).

[10] Jautājums par naftas resursu sadali un vai vietējiem būs pieeja šiem resursiem pēc kara gan paliek.

[11] Skat. International Herald Tribune, 23 – 24 March 2003.

[12] Skat. I. Ziemele, “Starptautiskās tiesības Latvijas tiesību sistēmā un tiesu un administratīvajā praksē”, grām. Cilvēktiesību īstenošana Latvijā: tiesa un administratīvais process, Rīga: LU Cilvēktiesību institūts, 1998, 18. – 49. lpp.

[13] Skat. 1. pants, Likums par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskās operācijās, Latvijas Vēstnesis, Nr. 30, 25.02.1995.

[14] Situācija gan attīstās strauji. ANO Ģenerālsekretārs jau ir izteicis satraukumu par humanitāro situāciju Irākā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!