Foto: Kaspars Rūklis

Mums ir jāpanāk konsensuss, dialogā kopā ar mūsu Eiropas draugiem jāvienojas par to, kādas attiecības veidot ar Krieviju.

Kāds šodien ir NATO kā militāras alianses mērķis?

Tas ir ļoti labs un pareizs jautājums. Un tieši šis jautājums izskanēja šīgada NATO samita laikā, kad NATO svinēja savu sešdesmitgadi. Aliansei ir nepieciešama jauna stratēģiska koncepcija, jaunas vadlīnijas, lai atbildētu uz jautājumu, kāds ir tās mērķis. Sešdesmit gadu laikā NATO ir kļuvusi par veiksmīgāko aliansi modernās vēstures periodā, kas nodzīvojusi ilgāk par iemesliem, kas bijuši tās dibināšanas pamatā. Tagad tā lūkojas pēc nākamās misijas. Pēdējo gadu laikā ir radusies frāze “out of area or out of business” (ārpus zonas vai bez uzdevuma). Ar to tiek norādīts, ka NATO ir jāattīsta savu potenciālu un jāuztur misijas tādās attālās vietās kā Balkānos vai Afganistānā. Tomēr es uzskatu, ka NATO zona ir tās uzdevums. Tāpēc es vēlētos redzēt atgriešanos pie nopietnākas Eiropas stratēģijas. Tādā veidā alianse spēs tikt galā ar jaunajiem 21. gadsimta izaicinājumiem un draudiem, ar kuriem saskaras Eiropa, ASV un Kanāda. Iespējams, mēs esam izgājuši nedaudz par tālu ārpus mūsu zonas. Mēs esam izšķieduši jau tā ierobežotos resursus un mazās iespējas. NATO samitā valstu vadītāji vienojās par to, ka jāizstrādā jauna stratēģiskā koncepcija. Es ceru, ka tiks veiktas lielas iekšējas reformas, jo NATO joprojām ir aukstā kara struktūra, kura darbojas pēc aukstā kara beigām. Manuprāt, NATO nākotnē ir gaidāmas gan lielas pārmaiņas, gan arī lielas iespējas.

Runājot par NATO darbību ārpus savas zonas – vai jūs to attiecināt arī uz alianses paplašināšanos, iekļaujot tādas valstis kā Gruziju un Ukrainu?

Bukarestes samitā pagājušajā gadā tika skaidri norādīts, ka šīs durvis joprojām būs atvērtas. Taču es uzskatu, ka ceļš pa šīm durvīm, lai kļūtu par jaunu dalībvalsti – tas gan ir ļoti neskaidrs. Es pilnībā atbalstu paplašināšanos. Tā ir iedvesusi jaunu dzīvību NATO, un tā ir padarījusi Eiropu drošāku. Tā labklājība un drošība, kuru sniedz alianse, ir jāpiedāvā visiem, kuri to vēlas pieņemt un kuri vēlas veikt visas nepieciešamās reformas. Tas ir tas, ko piedzīvoja Latvija. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka paplašināšanās ir izaicinājums aliansei. Pieaugošais dalībvalstu skaits liek domāt gan par lēmumu pieņemšanas procesu, gan arī par izskatāmo jautājumu loku. Manuprāt, tieši paplašināšanās izaicinājums palīdzēs veikt nepieciešamās reformas alianses iekšienē.

Attiecībā uz Ukrainu un Gruziju ir jārunā ne tikai par NATO jauno valstu uzņemšanas procesu. Šīm valstīm ir pašām patstāvīgi jāizlemj, vai NATO viņu gadījumā ir piemērota izvēle. Sabiedriskā doma šajās valstīs – vairāk Ukrainā, iespējams, nedaudz mazāk Gruzijā – vēl nav pārliecināta, ka NATO viņiem ir īstā vieta. Tāpat arī politiskā vadība nav līdz galam izlēmusi, pastāv viedokļu atšķirības. Tāpēc NATO jautājumu nevajadzētu pārvērst par sašķeļošu elementu. Viņiem drīzāk vajag koncentrēties uz nepieciešamo reformu veikšanu. Ir jāļauj Bukarestes samitā sniegtajam solījumam turpināt dzīvot, jādara viss, lai šīs durvis joprojām būtu atvērtas – lai valstis varētu izdarīt to izvēli, kas tām šķiet vispiemērotākā.

Runājot par Ukrainu un Gruziju, mums ir jāpievēršas arī Krievijai. Kā zināms, NATO pirmais ģenerālsekretārs alianses uzdevumu ir raksturojis šādi – turēt krievus ārā, vāciešus uz ceļiem un amerikāņus iekšā. Kā mēs varētu skaidrot šo sentenci šodienas situācijā?

Laiki ir mainījušies. Šiem vārdiem bija zināma leģitimitāte pirms sešdesmit gadiem. Toreiz bija svarīgi nodrošināt mieru Eiropā, un tāpēc bija īpaši jādomā par tādām valstīm kā Francija un Vācija. Bija jānodrošina spēcīga amerikāņu klātbūtne Eiropā, jāizveido stipra saikne ar Eiropu. Tāpat svarīga bija cīņa ar Padomju Savienību aukstā kara laikā.

Manuprāt, visi trīs principi šodien ir mainījušies. Tagad vairs nav nepieciešamības nospiest vāciešus uz ceļiem. Vācija ir līdere! Šī valsts ir līdere Eiropā gan politiskā, gan ekonomiskā nozīmē. Amerikāņi “ir iekšā”. Mūsu saites ar Eiropu ir kļuvušas stiprākas caur ASV un Eiropas Savienības attiecībām, un šīs sadarbības pamatā neapšaubāmi ir NATO. Taču jāņem vērā arī tas, ka starp ASV un Eiropu notiek tirdzniecība vairāk nekā trīs miljardu dolāru apmērā. Tas vienmēr garantēs stabilu amerikāņu klātbūtni. Mums tikai jāturpina rūpēties par šīm saiknēm un attīstīt ASV un Eiropas partnerību. Padomju Savienība vairs nepastāv. Tagad mums ir darīšana ar jaunām valstīm, kuras ir parādījušās pēc Padomju perioda. Tās pašas veido savu nākotni, mēs jau runājām par Ukrainu un Gruziju. Runājot par Krieviju man gan jāatzīst, ka neesmu Krievijas eksperte, taču šī valsts tagad ir sava ceļa meklējumos. Krievija cenšas tikt skaidrībā, kāds spēks tā vēlas būt. Mums ir jāpanāk konsensuss, dialogā kopā ar mūsu Eiropas draugiem jāvienojas par to, kādas attiecības veidot ar Krieviju. No NATO puses ir viedoklis, ka NATO un Krievijas padome, dialogs ar Krieviju, sadarbība ar Krieviju ir labākais ceļš. Citi uzskata, ka tas tā nav, ka mums ir jābūt kritiskākiem Krievijas nesenās rīcības analīzē. Manuprāt, būtiskākais tomēr ir saprast, ka pasaule ir mainījusies. Skatījums uz pasaulē notiekošo ir cits. Tāpēc ir jāmainās arī NATO psiholoģijai pret Krieviju, ir jānosaka jauns alianses mērķis gan šodienai, gan nākotnei.

Daudzi šeit, Latvijā, droši vien teiktu, ka mēs esam NATO sastāvā tieši tāpēc, lai “turētu krievus ārā”. Tieši tāpēc mums vajag būt alianses dalībvalstij, un mums ļoti svarīgs ir NATO hartas 5. pants. Taču vienīgā reize, kad šis pants tika piesaukts, bija pēc 11. septembra. Un ASV tas toreiz nebija ne vajadzīgs, ne arī ASV vēlējās, lai kāds piesauktu šo pantu. Kāpēc tad īsti mums ir nepieciešams būt NATO sastāvā?

Es neesmu tas cilvēks, kam būtu jāatbild, kāpēc Latvija iestājās NATO. Šo jautājumu jūs varat uzdot Latvijas valdībai vai jebkuram latvietim. Es ceru, ka viņiem ir izpratne par to, kāpēc bija svarīgi iestāties NATO. Protams, tur bija drošības elements. Manuprāt, zinot Latvijas vēsturi gan pēc 2. Pasaules kara, gan pirms tam, var skaidri saprast, kāpēc drošība un 5. panta sniegtās garantijas jums ir ļoti svarīgas. Uz 5. pantu balstīta apņemšanās ir visnopietnākais solījums, ko valsts var sniegt kādai citai valstij. Tādā veidā valsts pauž gatavību aizsargāt savus sabiedrotos, vajadzības gadījumā sūtīt palīgā savus iedzīvotājus, pakļaujot viņus nāves briesmām. Tā ir vissvētākā vienošanās, kāda iespējama starp valstīm.

Es nevēlos runāt latviešu vārdā. Taču no amerikāņu viedokļa Latvijas iestāšanos NATO mēs analizējām sekojošā veidā. Mums bija svarīgi, lai Latvija būtu arī aizsardzības sniedzēja, nevis tikai 5. panta garantētās drošības saņēmēja. Tāpēc mēs ļoti rūpīgi sekojām līdzi visām reformām aizsardzības jomā, lai nodrošinātu, ka Latvija patiešām spēj kaut ko darīt alianses labā. Mēs saprotam, ka ir lielākas valstis ar lielākiem resursiem. Taču tas nebūt nemazina Latvijas ieguldījuma nozīmi Afganistānā un citās operācijās. Manuprāt, Latvija sniedz ļoti daudz, ņemot vērā, ka tā ir maza valsts. Tā ir vairākkārtīgi pierādījusi, ka spēj sniegt ieguldījumu drošībai ne tikai Eiropā, bet arī ārpus šī reģiona robežām.

Manuprāt, cilvēki vēlas saistīt sevi un savas valstis ar panākumiem. Es uzskatu, ka NATO jau sešdesmit gadus ir neticamiem panākumiem bagāta alianse. Taču šogad alianse saskaras ar izaicinājumu, kas vienlaikus ir arī iespēja. Tai jāizlemj, kā sasniegt pēc iespējas lielākus panākumus arī nākotnē. Es uzskatu, ka ir jānotiek pārmaiņām, lai NATO pieskaņotos jaunajiem izaicinājumiem un iespējām. Tāpat es uzskata, ka tieši jaunākās dalībvalstis, kuras pievienojās NATO pirms pieciem gadiem, sniedz jaunu enerģiju, jaunas idejas, jaunu entuziasmu. Dažas vecākas dalībvalstis varētu izmantot šo ieguldījumu.

Tātad jūs piekrītat tam viedoklim, ka NATO iekšienē ir divas nevienlīdzīgas valstu grupas?

Nē, ir tikai viena NATO. Taču NATO ietvaros pastāv dažādas balsis, tāpat kā Eiropas Savienībā ir dažādas balsis. Manuprāt, NATO kā politiskai struktūrai šis dialogs, šis diskurss vienmēr ir nācis par labu. Jā, protams, dažādu NATO dalībvalstu galvaspilsētās uz lietām skatās atšķirīgi, balstoties uz drošības kontekstu. Mēs visu vērtējam caur savu vēsturiskās pieredzes prizmu, tāpat katra valsts ņem vērā savas nacionālās intereses. Taču NATO spēks vienmēr ir bijis tas, ka pie sarunu galda visi ir vienlīdzīgi. Tur nav nekādu jauniņo. Vai ir līderi atsevišķos jautājumos? Protams, to nevar noliegt. Piemēram, Kanāda ir uzņēmusies vadošu lomu Afganistānā un ISAF. Tāpat arī citos jautājumos ir savi līderi. Taču visiem ir jābalso, un tad ir jāpanāk vienprātība. Ja kaut viena valsts ir pret, NATO lēmumu nevar pieņemt. Tajā pašā laikā ir jāredz atšķirība starp tiem, kas bijuši NATO sastāvā sešdesmit gadus, un tiem, kas aliansei pievienojās pirms pieciem gadiem. Horvātijas un Albānijas gadījumā jārunā par vēl īsāku laiku. Visas šīs valstis nāk ar atšķirīgu pieredzi un zināšanām, taču visas ir vienlīdzīgas.

Vai NATO patiešām gūst lielus panākumus Afganistānā? Par ISAF (Starptautiskajiem Drošības Atbalsta spēkiem) mēdz teikt, ka šis nosaukums atšifrējams kā I Saw Americans Fighting (Es redzēju amerikāņus karojam) vai pat vēl nievājošāk.

Es Afganistānas gadījumā redzu gan sasniegumus, gan zaudējumus. Tas, ka NATO darbojas tālu ārpus savām dalībvalstīm, balstoties uz 5. pantu, ir nenoliedzams sasniegums. Mēs bieži aizmirstam, ka Afganistānas operācija balstās uz šo pantu, tas tika piesaukts pēc 11. septembra. Un šādu apņemšanos noturēt astoņu gadu garumā nav viegli. Iebrukums Afganistānā notika 2001. gada oktobrī, un te nu mēs esam 2009. gadā… Tas ir ilgs laiks! Karš pret terorismu (lai gan mēs šo terminoloģiju vairs nelietojam) ir garš process, tas nav ātri paveicams darbs. NATO ir parādījusi lielu izturību un mērķtiecību, pievienojoties šiem pūliņiem. Tas ir bijis ļoti liels izaicinājums. Un tas ir ļāvis izgaismot NATO spējas un NATO vājās vietas. Mēs esam pieredzējuši dažu NATO partneru un sabiedroto ilgstošu nespēju palīdzēt ar militāro kontingentu. Reizēm viņiem nav nepieciešamā ekipējuma. Tāpat valstis uzstāda atsevišķus, ļoti specifiskus nosacījumus savu karavīru darbībai misijā. Līdz ar to koalīcijas operācijas plānošana kļūst ļoti sarežģīta. Tas viss nav nekāds jaunums, taču tagad mēs redzam šos trūkumus visā pilnībā. Tajā pašā laikā mēs redzam neparastu apņēmību un drosmi, NATO ir zaudējusi cilvēku dzīvības šajā cīņā. Šie upuri nedrīkst būt veltīgi, tāpēc NATO ir jāgūst panākumus Agfanistānā.

Es personīgi domāju, ka tas laiks, kad amerikāņi visu laiku pieprasīja no citiem karavīrus un ekipējumu, ir beidzies. Tagad ir radusies nepieciešamā griba pārskatīt šo pieeju. NATO ir vēlreiz jāizvērtē, kādi ir sasniegumi Afganistānā, un kādas ir nepilnības. Domāju, ka dinamika mainīsies līdz ar lielāku amerikāņu klātbūtni, un runa šoreiz ir par 17 000 karavīru un 4000 instruktoru. Cīņas tagad koncentrējas Afganistānas dienvidos un Pakistānas robežas tuvumā. Un izaicinājumi būs īpaši lieli, kaujas būs arvien intensīvākas. Es ticu, ka NATO spēj veikt šo uzdevumu. Taču visām NATO dalībvalstīm ir jāapzinās, kāpēc viņas ir iesaistījušās šajā misijā. Tas ir liels un riskants eksperiments. Taču manuprāt aliansē ir arī pietiekami liela apņēmība novadīt to līdz galam.