Raksts

Ir mirusi ilūzija par politikas iespējamību


Datums:
20. janvāris, 2011


Autori

Roberts Putnis


Šīs blogu lapas kolēģes Ivetas Kažokas jaunākais ieraksts no sirds samulsināja.

Ivetas Kažokas blogs
Primāri emocionālā līmenī. Iveta izmanto globālu cilvēces progresa mērauklu, lai ieliktu tagadējai koalīcijai “trijnieku ar krustu” par “kritizējamu, bet tomēr progresu”. Taču vēl vairāk mulsina pati sevi aprijošā argumentācija. Ir ļoti grūti sekot bloga pozīcijai, kas ļaujas pārfrāzēt šādi: “Klausieties visi, kas saka, ka pasaule ir melna! Pasaule nav melna un balta! Tā ir balta! Jo es tā saku!”. Paldies protams, par viedokli, bet šādi diskusija tiešām nesanāk.

Šeit pārdomas par katru no punktiem ar paldies Ivetai par ierosmi domāšanai.

1. Dihtomiju arguments.

Manuprāt, analīzē veidojas neizbēgama kļūda, ja tā pieņem, ka pastāv dažādas politiķu kategorijas (zagļi, mazāki zagļi, godīgie, godīgie klusētāji utt.), bet tikai viena veida elektorāts, kurš visus nosauc par zagļiem. Esmu pārliecināts, ka tā nav. Ticu, ka arī zagļi iet balsot (Latvijā tā varētu būt proporcionāli liela vēlētāju daļa) un izdara izvēli saskaņā ar saviem priekšstatiem par politisku izdevīgumu. Lembergs kā premjera kandidāts tam ir uzskatāms piemērs – tieši šo elektorāta daļu arī ZZS veiksmīgi apkalpo.

Ņemot vērā šo acīmredzamo realitāti, man pilnīgi netop skaidrs, kāpēc pēkšņi ļoti nopietni ņemamai politoloģei kā Ivetai Kažokai ir jānonāk pie slēdziena, ka politiķi ir gan labi, gan slikti, bet viss elektorāts ir viens liels muļķis, jo šos tik dažādos politiķus samet vienā – zagļu – maisā. Nedomāju, ka pārliecinātā ZZS elektorāta grupā (nevaru gan argumentēt ar atbilstošiem datiem) tik bieži nāksies dzirdēt argumentu “viņi visi ir zagļi”. Nē, daudz vairāk dzirdēsim par Lemberga sakopto Ventspili, rūpēm par cilvēkiem utt.

Tikmēr Vienotības vēlētāju liela daļa, ieskaitot mani pašu, ļoti pat racionāli un pamatoti var argumentēt, ka nu Lembergs ar ZZS kā “zelta akcijas turētājs” nebija tas, par ko es atdevu savu balsi. Tieši tāpat kā es pilnīgi noteikti nebalsoju par, piemēram, KNAB iznīcināšanu. Vai, Iveta, vari man pateikt, kā man, esot vienkāršam Vienotības vēlētājam, kas nav draudzībā, svainībā vai radniecībā ar šīs partijas deputātiem, ministriem un aktīvistiem pamanīt, ka šī partija tiešām ievēro man dotos atklātas, godīgas un atbildīgas politikas solījumus?

Esmu ievēlējis augstas raudzes pretkorupcijas ekspertus kā prof. Kārkliņu, Lolitu Čigāni un Alekseju Loskutovu (pēdējā dēļ pat sniegā un salā vairākās demonstrācijās esmu piedalījies), bet kopš vēlēšanām pat ne bloga ieraksta līmenī no šiem ekspertiem–politiķiem neesmu dzirdējis ne vārda KNAB afēras lietā! Vai Tavs ieteikums būtu kādā dziļā, jo dziļā meditācijā ieraudzīt, ka tieši šie konkrētie politiķi ne zog, ne ir “visi vienādi”, bet tikai “godīgi klusē”?

“Nolikt pie vietas” tādus kā mani ar dihtomiskas domāšanas pārmetumu un noliedzot manu politikas dažādo krāsu pasaules uztveri, ir drusku par seklu ņemts un atrodas ne labākā svara kategorijā kā kritizētais viedoklis, ka “viņi visi ir zagļi”.

2. Sīpolu lupināšanas arguments.

Nolikšu malā augstprātības kritiku, lai gan tāda prasās pēc pārskata par “sarunām ar cilvēkiem no Irākas, Tanzānijas, Gruzijas” un secinājuma, ka Latvijas vēlētājs nav spējīgs saredzēt, cik viņam patiesībā ļoti ir paveicies piedzimt tieši šajā, turpat visos Eiropas valstu tautas attīstības rādītājos pēdējā vietā iekritušajā valstī. Tas drusku atsauc atmiņā padomju statistikas, kas vēl 80tajos gados valsts attīstību mērīja salīdzinājumā ar 1913.gadu.

Tur jau tā lieta, ka acīmredzot kāda vēlētāju grupa, pret kuru Iveta savā blogā tik kategoriski pozicionējas varbūt pat labāk par vienu vai otru (pietuvinātu) politologu saredz, ka nav gluži tā, ka esošie Vienotības politiķi būtu bijuši gluži bez vainas gan “gāzes grīdā” politikā, gan oligarhu varas stiprināšanā, gan arī gana nedemokrātiskā krīzes problēmu risināšana. Pilnīgi visas Vienotības redzamākās sejas ņēmās pa politikas virtuvi gan treknajos, gan liesajos gados.

Atšķirība ir tajā, ka 2010.gada vēlēšanu kampaņa un pašas vēlēšanas atradās kaut kur starp purgatoriju un elles vārtiem. No vienas puses iepriekšējā Dombrovska valdība argumentēja, ka tie, kas mūs uz elli līdzi parāva, noteikti nav īstie, kas vedīs atpakaļ. Tas bija ļoti svarīgs loģisks arguments, izdarot izvēli par labu Vienotībai. Īsti jau nebija citu variantu, tikai Dombroviskis.

Taču ne mazāk svarīgs bija ”šķīstītavas faktors” šajā vēlēšanu kampaņā. Man jau atkal nav empīrisku datu, taču manā vērtējumā lietussargu grupas jauno seju un ekspertīzes piedāvājums vēlētājam nozīmēja cerības uz kardinālu robežšķirtni iepretim ierastajai politikas kārtībai. Tieši tā to arī retoriski izmantoja esošo partiju personāls. Ne mazāk svarīga bija cerīgā partiju apvienošanās vienā politiskā grupējumā. Vienotības dibināšana taču tika inscenēta kā – latviskas un pēc definīcijas labas/godīgas – valsts glābšanas komitejas izveidošana. Vēlētājam nepārprotami dotais solījums bija pašlabuma atlikšana malā par labu sabiedriskajam labumam un politiskajam progresam un rietumnieciski atklāta, caurskatāma un atbildīga politika.

Taču jau četrus mēnešus pēc vēlēšanām Vienotības vēlētājam ir visas tiesības justies izmantotam un piekrāptam. Kur ir saprotama argumentācija par to, kāpēc koalīcija ar ZZS ir neizbēgama, bet ja nu tiešām tāda ir – kādas konkrēti būs Vienotības “sarkanās līnijas”? Pat Kalvīša valdību izveidojot, bija skaidrs, ka, vēlākais, Maizīša kandidatūra ģenerālprokurora amatam būs šāda līnija, kad varas noturēšana kā mērķis politiskā darbībā zaudē jēgu. Šodien man nav skaidrs un saprotams, kur, pēc kādiem principiem un līdz kādai nepārkāpjamai robežai Vienotība ies pretēji saviem solījumiem. Kur ir reformu piedāvājumi? Kur ir risinājumi un idejas? Kur ir premjers un partija, kas pārliecinoši parāda, ka sadarbībā ar ZZS mēs sasniegsim šādus 10 izcilus mērķus, kas kaut nedaudz pietuvinās mūs tādiem valsts ideāliem kā labklājība, drošība un pilnasinīga demokrātija? Galu galā – kā tieši izpaužas sabiedrības iesaiste lēmumpieņemšanā? Par lēmumu skaidrošanu vispār var nerunāt. Tas ir uz mata tāpat kā iepriekšējos sasaukumos un valdībās – tomēr “viņi visi ir vienādi”.

3. Tūlītējas paradīzes arguments.

Šī sadaļa man izklausījās drusku pēc dziedāšanas duetā ar Paulu Raudsepu viņa komentārā “Ne bez traumām” žurnāla “Ir” 13.janvāra numurā (tiešām iesaku, pēc lasīšanas ir ne mazāk silta un droša sajūta kā pēc Krievijas TV skatīšanās). Šajā komentārā Pauls Raudseps izlien caur adatas aci, argumentatīvi izvērsti izskaidrojot neko nesaprotošajam un dihtomiskajam vēlētājam, ka, lai cik ļoti tas tā neizskatītos, tomēr mūsu izcilā valdība veselības aprūpē veic strukturālas reformas. Nesāktos raksts ar autora bildi, varētu domāt, ka to ir sarakstījusi premjera preses sekretāre Līga Krapāne. Bet tā kā viņa (spriežot pēc Dombrovska pīāra) neprot ne rakstīt, ne ar cilvēkiem runāt (un tas visticamāk bija atlases kritērijs šim amatam), tad žurnālam “Ir” valdība bija jāglābj. Nedēļu vēlāk tik ārkārtīgi nesaprasto politisko eliti no tās vēlētājiem metas glābt arī Iveta Kažoka!

Neticami, ka vēlētāju nespēju novērtēt progresu var definēt par “vienu no Latvijas politiskās kultūras lielajām problēmām”. Ja mani atmiņa neviļ, tad vēl tik tikko vēlētāju spēja novērtēt progresu Vienotībai atnesa ABSOLŪTI (X 1000!) neticamu, pārsteidzošu un burtiski – vēsturiski – vēlēšanu uzvaru! Taču jau pēc četriem mēnešiem neatkarīga politoloģe ar gadiem garu politiskās analīzes pieredzi pasaka, ka šī ir vienkārši nepateicīga tauta, kura nesaprot un nespēj novērtēt, cik ļoti tai ir paveicies. Alles klar?

Savelkot kopā – tas, kas ir noticis kopš vēlēšanām, ir zaudētas ilūzijas par politiskas iespējamību Latvijā kā tādu. Un šo kārti ir nospēlējusi Vienotība. Neticu, ka gan idejiski, gan finansiāli mēs uz nākošajām vēlēšanām varēsim sagaidīt “progresu” un pārmaiņas. Ar Vienotības rokām tiek likti pamati fundamentālām izmaiņām Latvijas sabiedrībā, kas nebūs atgriezeniski.

Ivetas veiktā elektorāta egalizācija un (pārlieki smalka) politiķu diferencēšana noved pie viena ļoti svarīga tālāka secinājuma izlaišanas. Kalvīša & Co gals nebija vēlētāju vilšanās viņu politikā, bet gan tikai un vienīgi valsts bankrots ar no tā izrietošajām taustāmi negatīvajām sekām pašam ZZS/LPP elektorātam. Šāda veida klientiskām partijām saikne ar vēlētāju veidojas caur “reālu mantu”. Tikmēr Vienotībai savu vēlētāju uzticēšanās zaudēšana būs/ir letāla (ar piebildi – tā turpinot un attiecībā uz politikas saturu, ne obligāti uz formu).

Ne gluži leģitīmas pārdomas, bet tomēr rodas.

Prasība, ka vēlētājam, piemēram, sava bezdarba situācija vai izglītības sistēmas bezcerīgums nav vis jāvērtē kā paša konkrētās dzīves pazaudētais konkrētais laiks, bet gan kā “mazās skrūvītes” pavisam nenozīmīgās ciešanas “lielā mehānisma” labā, tuvinās kādam no ismiem un vedina jautāt, kāda gan vispār jēga šādam vērtējumam tik neilgu laiku pēc tam, kad valdība ir uzsākusi darbu. Kāda ir šāda teksta mērķauditorija? Vai arī autorei ir zināms kas tāds, kas plašākai sabiedrībai vēl ir noslēpums – Dombrovskis kritīs un šis būtu tāds kā savlaicīgs nekrologs “progresam”? Spontānos jautājumus īpaši saasina konteksts – Iveta Kažoka politiku analizē ne tikai kopš rudenī notikušajām vēlēšanām, bet jau samērā ilgus gadus. Ja, piemēram, Emsim vai Kalvītim piemērotu šādu “cilvēces progresa mērauklu”, tad nu katram arī pa trijniekam pienāktos. Taču līdzīgu slēdzienu neatminos.

Kā aina mainītos, ja nu “cilvēces progresa” vietā šim tekstam piemērotu “cilvēciskās tuvības” mērlenti? Iveta nekad personiski nav bijusi personiski tik pietuvināta Latvijas politiskajai elitei kā šībrīža koalīcijas situācijā. Tāpat tas ir sakāms par politiskās varas un pilsoniskās iniciatīvas sapludinātajām robežām, kas nu spilgtākajā saules gaismā vairs nedod iespēju saredzēt, vai melns ir melns un vai balts ir balts.

Ja piemērotu šādu mērauklu, tad ētiskās kategorijās prasītos cilvēciskās tuvības līmenim proporcionāli lielāka politiskās analīzes distance, kuru īsti nemana. Iveta piedod lūdzu manu tiešumu, bet man rodas sajūta, ka raksti “savējiem par savējiem”. Tas, protams, pats par sevi nav ļauni, bet izraisa manu reakciju, jo tik ļoti kontrastē ar Tavu darbu “iepriekšējos periodos”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!