Muļķīgi, bet komentārs te. Dacei saku, ka ar apņemšanos būs par maz. Būs vajadzīgs spēks un izturība. Izturība darīt.

Jādara ir, visu laiku jādara. Esmu vairākas reizes vecāka par Daci un varu tā teikt. Raksta sākums beidzas ar izdomāt un apņemties darīt. Vai apņemšanos pildīt tomēr nav vēl grūtāk? Man pašai kādreiz tā bija. Izdomāšana nekādas problēmas neradīja. Pati darīšana gan.

Šodien? Man saka – forši, ka tu izdomā visādas lietas, lai kustētos. Cilvēkam taču jākustas visu laiku. Tikai – kāda jēga manai šodienas dzīvei? Cilvēka dzīves jēga taču izpildīta – jaunā paaudze ir. Tas tikai “sīkums”, ka jauno pubertātes gados viņus audzināja citi, kā prazdami, viņuprāt – ļoti labi. Tikai mediķu kaut kāda ķeksīša pēc – izdzīvoja, es šodien salasīju ozolzīles, no kurām iznākot garšīga tipa kafija? Vai to kafiju iztaisīšu, vēl nezinu. Jāapņemas un jāizdara.

Autorei ir liela mīlestība, kura saucas Eiropas Savienība. Ko tik es jaunībā neesmu mīlējusi. Preses namu, mālu, visādus korus, papīru… Jaunībā mīlam visu ko. Prāts nāk vēlāk. Laiks to nosaka. Tādi ir laiki, kuros mēs esam. Paši vien izvēlējāmies, ka darām, kā saka Briselē. Lepojamies, ka to un to sakopām, uzcēlām par Eiropas naudu, sūkstāmies, ka to naudu pienācīgi neprotam izmantot. Vienmēr atceramies, ka valstij naudu aizdeva SVF un Eiropa. Neviens gan nav pateicis, kur tiem aizdevējiem nauda rodas, ja visās valstīs tā “pazūd”.

Lai kā, bet vienalga uzskatu, ka ir jādara. Kādam ir jādara. Pietiek, ka politikāņi tikai saka – domājam, risināsim, reformēsim… Kāds varētu reformēties līdz reālam darbam. Pareizam, nepareizam, bet darbam. Godīgam darbam.