Foto: E.Rudzītis © AFI
Tikai ļoti optimistisks cilvēks būs pārliecināts, ka Latvijas romiem ir vienādas iespējas ar citiem Latvijas iedzīvotājiem darba tirgū. 7,9 procentiem Latvijas romu ir vidējā izglītība un tikai 26 no viņiem ir augstākā izglītība.
Sekojot diskusijām internetā par minoritāšu grupām Latvijā, konstatēju, ka vairāki komentāri pauž viedokli, kas noliedz atsevišķo valsts politikas dokumentu, atbalsta programmu un projektu nepieciešamību dažādām Latvijā dzīvojošajām mazākumgrupām. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par etnisko izcelsmi, reliģiju vai citām īpašībām, kas veido atšķirības no vairākuma, bieži atkārtojas jautājums – kāpēc vajadzīgs īpašais atbalsts. Uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir svarīga, jo no atbildes kvalitātes ir atkarīgs, vai daļa Latvijas iedzīvotāju mainīs attieksmi pret neaizsargātājām, atstumtajām grupām, un, iespējams, mēs spersim vēl vienu soli tuvāk saliedētākai sabiedrībai.
Šajā īsajā ievadrakstā nebūs moralizējošo tēžu par nepieciešamību galu galā kaut ko darīt lietas labā. Nebūs arī garu teikumu ar atsaucēm uz Eiropas Savienības labāko praksi – tas viss ir programmas tekstā, akadēmiski precīzi un korekti noformētajā programmas „Čigāni (romi) Latvijā” informatīvajā daļā.
Sākšu ar cipariem, kas ļauj katram Latvijas iedzīvotājam, kas nav roms, salīdzināt savu stāvokli un savu bērnu (ģimenes) izredzes ar Latvijā dzīvojošo romu situāciju. Pēc statistikas datiem Latvijā ir aptuveni 8498 romu. Tas veido tikai 0,3 procentus no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Tikai 7,9 procentiem Latvijas romu ir vidējā izglītība un tikai 26 romiem ir augstākā izglītība. Ceturtdaļai izglītības līmenis nepārsniedz četras klases, un no visiem Latvijas analfabētiem 85 procenti ir Latvijas romi.
Un tagad atvērsim jebkura laikraksta darba sludinājumu pielikumu. Ko mēs redzam? Vairākums vakanču paredz augstāko izglītību kā minimālo startu darba karjerā, vairākās darba vietās sagaida arī maģistra grādu, pieredzi, datorzinības utt. Tikai ļoti optimistisks cilvēks būs pārliecināts, ka Latvijas romiem ir vienādas iespējas ar citiem Latvijas iedzīvotājiem darba tirgū. Kādas izredzes sagaida cilvēku, kas pēc ceturtās klases zina labākajā gadījumā aritmētikas pamatus?
Romu situācija kļūst vēl dramatiskāka, jo Latvijā strauji attīstās tehnoloģijas, darba vietu skaits palielinās tieši pakalpojumu sfērā un notiek intensīva datorizācija. Kad Latvijas sabiedrības vairākums lēnām, bet neatgriezeniski pāriet jaunajā – informācijas un zināšanu sabiedrībā – Latvijas romi palielina analfabētu skaitu, kas mūsdienu sabiedrībā lielākoties ir nolemti nepārtrauktai atstumtībai.
Tāpēc arī tapusi valsts programma “Čigāni (romi) Latvijā”. Pirmajā tās posmā no 2007. līdz 2009.gadam paredzēts valsts atbalsts, lai romu bērni, bezdarbnieki u.c. kopienas pārstāvji varētu izmantot iespējas izglītības un nodarbinātības jomā, kas dotas visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Kā sasniegt šo mērķi? Paredzēts palīdzēt romu nevalstiskajām organizācijām attīstīt spēkus, lai romi paši piedalītos kopienas problēmu risināšanā. To varētu darīt vietās, kur dzīvo romi, piemēram, sadarbībā ar pašvaldībām, skolu direkcijām, policijas darbiniekiem, cilvēktiesību organizācijām, kas var sniegt palīdzību gadījumā, ja roms tika diskriminēts tikai tā iemesla dēļ, ka viņš ir… roms. Līdz šim daudz kas bija plānots, bet paši romi palika ēnā, klusēja un tikai tagad romu nevalstiskās organizācijas līdzdarbojās programmas izveidē no paša sākuma.
Neviens teksts nekad nav pilnībā sagatavots un nebūs ideāla risinājuma, bet šī programma ir pirmais solis, un es ceru, ka teksts pārliecinās lasītājus un, pirmkārt, pašus romus, ka šoreiz viss ir savādāk. Šoreiz programma ir arī viņu pašu darbs.
Un nobeigumā – romi lūdz saukt viņus par romiem. Tā viņi vēlas. Un arī mums patīk, ka mūs sauc īstajā vārdā, tādā, kas ir mūsu identitātes neatņemama sastāvdaļa.