Foto: © AFI
Saeimai ir iespējas drīzumā bez liekiem materiāliem izdevumiem nodrošināt invalīdiem viņu tiesības uz darbu, ko patlaban nelikumīgi ierobežo ārstu komisijas atzinums par pirmās un otrās grupas invalīdu “darbnespējību”.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas aizvadīto desmit gadu laikā invalīdu integrācijas process jūtami virzījies uz priekšu. Pieņemti vairāki normatīvie akti, lai nodrošinātu invalīdu vienlīdzīgās tiesības, kā svarīgākie jāmin likums Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību un 1998.gadā apstiprinātā koncepcija Vienādas iespējas visiem. Paši invalīdi ir kļuvuši aktīvāki, dibinātas daudzas invalīdu sabiedriskās organizācijas, masu saziņas līdzekļos bieži tiek atspoguļotas dažādas invalīdu aktivitātes, taču problēmas ir un paliek. Bieži no valdības atskan atbilde: “Trūkst līdzekļu, ekonomiskie resursi vēl ļoti mazi”. Bet, vai vienmēr tas tā ir?
Gribu pievērst uzmanību pretrunām likumos, kas nodrošina invalīdu tiesības uz darbu. Pārsvarā lielākai daļai pirmās un otrās grupas invalīdiem Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK) izsniegtajā izziņā tiek ierakstīts “kopjams” vai “darbnespējīgs”.
Satversmē ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Likums Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību nosaka, ka palīdzība invalīdiem nodarbinātības jautājumos ietver iespēju apgūt piemērotu profesiju un atrast piemērotu darbu vai nodarbošanos.
Lai invalīds varētu realizēt šajos likumos paredzētās tiesības, viņam ir jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā un jāiegūst bezdarbnieka statuss. Un te sākas pats dīvainākais, jo Ministru kabineta noteikumi Nr.407 Par bezdarbnieka statusu paredz, ka darba meklētājs var iegūt bezdarbnieka statusu, ja viņš ir darbspējīgs, bet persona, kurai ir noteikta invaliditāte, atzīstama par darbspējīgu, izņemot gadījumus, kad veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas atzinumā ir norādīts “darbnespējīgs”. Kā to saprast? Vai VDEĀK ir dotas pilnvaras atzīt invalīdu par “darbnespējīgu”? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānoskaidro, kāds tad ir VDEĀK uzdevums?
Atbilde uz šo jautājumu ir atrodama vairākos normatīvajos aktos. Likumā Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību ir noteikts, ka invaliditātes ekspertīzes uzdevums ir individualizēti noteikt fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpi un izvērtēt invalīda iespējas integrēties sabiedrībā. MK noteikumi Nr.263 Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā paredz, ka “ārstu komisija sniedz personai ieteikumus par tās veselības stāvoklim atbilstošas pārkvalificēšanās nepieciešamību vai citas profesijas apgūšanu”. Un, visbeidzot, Labklājības ministrijas rīkojumā Nr.313 Par invaliditātes noteikšanu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā ir norādīts, ka pirmo, vissmagāko, invaliditātes grupu nosaka personai, kuras sociālā integrācija bez atbilstošas pastāvīgas palīdzības nav iespējama, bet kompensējot organisma funkciju traucējumus vai defektus, persona var veikt neliela apjoma darbu viņas vajadzībām individuāli pielāgotos apstākļos, turpretim otro grupu nosaka personai, kura, viņai kompensējot organisma funkciju traucējumus, var strādāt viņas vajadzībām pielāgotos apstākļos savā profesijā ar individuālu darba režīmu vai pēc pārkvalifikācijas citā profesijā.
Ja jau pirmās un otrās grupas invalīdi tomēr var strādāt, tad kas ir “darbnespējīgie” invalīdi? Laikam būs vien jāatzīst, ka ierakstam “darbnespējīgs” tomēr nav likumiska pamatojuma, jo tas nevar būt atzinums par nepieciešamību pārkvalificēties vai apgūt citu profesiju. Bet, ja jau šāds ieraksts nav likumīgs, tad kāpēc tas parādās MK noteikumos par bezdarbnieka statusa noteikšanu?
Patlaban Saeimā tiek izskatīts likumprojekts par nodarbinātību. Jācer, ka deputāti būs pietiekami prātīgi, lai bez liekiem materiāliem izdevumiem tomēr nodrošinātu invalīdiem viņu tiesības uz darbu. Tāpat arī gribētos, lai ārstu ekspertu komisijas pildītu savu tiešo uzdevumu un izvērtētu katra invalīda iespējas integrēties sabiedrībā, iesakot veselības stāvoklim atbilstošu pārkvalificēšanās nepieciešamību vai citas profesijas apgūšanu, bet ne jau ar vienu rokas vilcienu ierobežotu tiesības, kas noteiktas Satversmē.