Raksts

Interneta pseidodemokrātija


Datums:
08. jūnijs, 2010


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Scott Beale

Arī pirms tam, kad cilvēki sāka plaši izmantot interneta medijus, lielākais šķērslis, kas atturēja no citu uzrunāšanas un pašorganizēšanās, bija nevis tehnisku iespēju neesamība, bet gan sakāmā trūkums.

Interneta ziņu portālu informācijas plūsma sadalās divās telpās — virspusē ir redakciju veidots konvencionāls žurnālistikas materiāls, bet viena klikšķa attālumā lietotāju atsauksmēs paveras alternatīvs un bieži vien radikāls skatījums. Lasītāju atsauksmes var apskatīt kā pretenzijas uz divvirzienu komunikāciju un cilvēku iesaistīšanu diskusijā, tomēr atsauksmju rakstīšanas funkcija nav publiskā viedokļa formulēšana un izteikšana. Šis formāts, kas piedāvā iespēju relatīvi brīvi paust arī radikālus uzskatus, ir pateicīgāks rakstītāju pārliecību izklāstīšanai, nevis racionālai diskusijai.

Iespējas vēl nerada vēlmi iesaistīties

Uz interaktīvajiem medijiem savā laikā ir likts daudz cerību saistībā ar iespējām veicināt diskusijas un mazināt plaisu starp pilsoņiem un politiku. Pagājušā gadsimta 90. gados veidojās utopiskais redzējums, kas interneta medijos saskatīja iekļaujošās demokrātijas ideālu — informēti pilsoņi, piedaloties diskusijās, kopīgi atrod pieņemamu risinājumu. Arī mūsdienu akadēmiskajā literatūrā populāra pieeja ir interneta medijus aplūkot saistībā ar Jirgena Hābermāsa izpratni par publisko sfēru, kur atšķirībā no 17. un 18 gadsimta[1] pilsoņi par būtisko runātu un publisko viedokli formulētu nevis kafijas namos, bet gan tīmekļa vietnēs.

Interneta medijiem nenoliedzami ir potenciāls cilvēku mobilizēšanai un pilsoniskās aktivitātes veicināšanai, kas ir rezultāts indivīdu iespējām piekļūt informācijai un to izplatīt. Piemēru dažādām akcijām netrūkst — sākot ar antiglobālistu nemieriem pret Pasaules Tirdzniecības organizācijas sanāksmi Sietlā 1999. gadā[2] un turpinot ar fotogrāfu protesta akcijas pie būvlaukuma Dzirnavu ielā.[3] Tomēr, lai interneta lietojumam būtu sociāli vai politiski efekti, nepietiek ar tehnoloģiju pieejamību vien — svarīgāki ir mērķi, kam internets tiek lietots, un vajadzības, kuras lietotājs vēlas apmierināt.

Interneta pieejamība un diskusiju iespējamība nenozīmē, ka cilvēki šīs iespējas nudien izmantos, jo vēlmes un prioritātes ir dažādas. Lietotāji medijus izvēlas un izmanto atbilstoši savām prioritātēm un interesēm. Piemēram, ziņu portāli apmierina citas vajadzības nekā profesionāli forumi vai sociālo tīklu vietnes, un arī lietotāju radītais saturs šajos portālos atšķiras.

No nemoderēta un ikvienam pieejama foruma, par kādu mēdz izvērsties ziņu lasītāju komentāru sadaļas, augsta līmeņa sarunu ar paškritiku un nopietniem, apsvērtiem argumentiem nevajag gaidīt. Šo vietņu sarunās kā iesaistīšanās iemesls biežāk parādās vēlme paust savus uzskatus un uzturēt tos spēkā, nekā šos uzskatus pārbaudīt vai apšaubīt. Šādā veidā vienošanos panākt un kopēju viedokli formulēt nav iespējams.

Anonimitātes divas sejas

Analizējot diskusijas internetā, jāņem vērā arī tas, ka izklaide cilvēkiem bija un būs krietni interesantāks darbošanās pamats nekā iesaistīšanās racionālās diskusijās. Arī atsauksmju rakstīšana interneta portālos lielai daļai rakstītāju ir informatīva izklaide, kuras galvenais dzinējspēks ir konflikts un vēlme pēc attieksmes izteikšanas, nevis panākt kādas izmaiņas diskusijas ceļā. Komentēšanas iespējas galvenais eksistences pamats ir nevis tas, ka šādā veidā sabiedriskajos procesos var iesaistīt lasītāju, bet gan tas, ka lasītājiem šāda funkcija gluži vienkārši patīk. Tā nodrošina to, ka lasītāji portālā uzturēsies ilgāk, iegriezīsies biežāk un varbūt uzklikšķinās uz kāda reklāmas banera.

Savukārt tas, ka viedokļu izteikšanai tiek izmantots internets, pats par sevi diskusiju kvalitāti uzlabot nevar. Ierobežojumi, kas cilvēkiem neļauj līdzvērtīgi iesaistīties dažādos sabiedriskajos procesos un panākt, ka viņu viedoklis tiek uzklausīts, no tā nepazūd. Arī, pirms cilvēki sāka plaši izmantot interneta medijus, lielākais šķērslis, kas atturēja no citu uzrunāšanas un pašorganizēšanās, bija nevis tehnisku iespēju neesamība, bet gan sakāmā trūkums. Iespējams, tas izskaidro, kāpēc Latvijā par spīti bieži vien dzirdamajai neapmierinātībai netiek rīkotas protesta akcijas.

Turklāt digitālajā vidē parādās vēl jauni šķēršļi. Interneta pseidoanonimitāte veicina uzvedības normu degradāciju, ļauj sarunās iepīt slēptas politiskas dienaskārtības, slēpt interešu konfliktu un neatbildēt par saviem vārdiem. Turklāt iespēja izteikties nereti ir krietni vilinošāka nekā iespēja klausīties. Nosacītās anonimitātes aizstāvībai par labu gan runā tas, ka šādā veidā cilvēkiem ir iespējas mazināt indivīdam uzlikto institucionālo ierobežojumu svaru un nodrošināt iespēju brīvi izteikt viedokli. Tāpēc totalitāri skan kustības Par labu Latviju padomes priekšsēdētāja Andreja Ēķa izteikumi, kuros viņš pieļauj, ka portālu redaktoriem būtu jāatbild par „tracinošiem komentāriem” vai ka „var pieņemt likumu, ar kuru aizliedz anonimitāti internetā”.[4] A. Ēķis kļūdās, sakot, ka „internetā iespējama jebkura vaļība un brīvība”. Cilvēki, kas internetā izdarījuši likumpārkāpumu, var tikt sodīti, un noziegumi internetā neatšķiras no noziegumiem reālajā dzīvē.

Atklātība diskusijai nāktu par labu, tomēr vienlaikus tā laupītu krietnu daļu no iemesliem, kuru dēļ lietotāji šajās diskusijās iesaistās. Nosacīti anonīma interneta diskusija ir hierarhiski vienlīdzīgāka un piešķir cilvēkiem brīvību, ko var izmantot atšķirīgos veidos — gan emocionāliem uzbrukumiem un lamām, gan pilsoniski atbildīgai rīcībai.

Sabiedrības viedoklis?

Interneta komentētāju kaislībās mijas politika, ideoloģijas, emocijas, izrādes un provokācijas — tur ir vismaz daļa no tā, kā cilvēki par aktuālajiem jautājumiem runā reālajā dzīvē. Rakstītāji ar šādām aktivitātēm ietekmi uz norisēm iegūt nevar, politikas veidotāji šīs atsauksmes var nelasīt un neuzklausīt, bet tas jau arī nav šo tekstu uzdevums. Uzdevums ir atgādināt, ka otrpus konvencionālajam žurnālistikas saturam, kas lasāms portālos, pastāv pavisam citas normas, izpratnes, attieksmes.

Internetā publicētās atsauksmes nenoliedzami ir signāls par noteiktu cilvēku grupu uzskatiem un atbalstītajām idejām, tomēr ir problemātiski tās uzskatīt par sabiedrībā valdošo noskaņojumu ilustrāciju. Lai cik demokrātiska nebūtu iespēja katram cilvēkam publiski paust savus uzskatus, ir faktori, kas neļauj vilkt vienlīdzības zīmi starp šiem izteikumiem un publisko viedokli. Atsauksmes raksta mazākā daļa lietotāju, turklāt skaļi un radikāli izteikumi ir viena no retoriskajām stratēģijām, kas autoram nodrošina pamanāmību murdoņā, kurā var būt vēl simti citu viedokļu. Atsauksmju rakstītāji parasti ir aktīvākie lasītāji, un viņu viedokļi mēdz būt polarizētāki un radikālāki nekā vidēji auditorijai.

Ja pie raksta par čigānu diskrimināciju lasāmi apgalvojumi, ka „visi zin ka ciganiem nepatik stradat-to tik zin ka narkotikas tirgot,un ar prostitucuju nonemties” un „[c]higaanu probleemu visveiksmiigaak vareetu atrisinaat Rumbulas mezhs un tamliidziigas vietinjas”,[5] tas nenoliedzami parāda sabiedrības daļas attieksmi pret čigāniem, bet cik liela šī daļa ir un kā tā rīkojas reālajā dzīvē? Pie raksta, ka tiks renovēta Ebreju vidusskola Rīgā, ir atrodamas atsauksmes, ka „židiem nevis skolu bet krematoriju!”, un vairāki komentētāji ir nesaprašanā, kāpēc gan ebreju skolas atjaunošanai tiek piešķirta nodokļu maksātāju nauda.[6] Un tikai ziņa, ka ir attaisnots etniskā naida kurināšanā apsūdzētais Andris Jordans, kurš bija izteicies, ka „žīdi un čigāni — viņi nav cilvēki”, izraisa pretējas reakcijas, un vairāk nekā simts iesūtītajās atsauksmēs lasāms arī, ka „šito āzīti vajadzētu tā kārtīgi iekaustīt ar mietu” vai „[t]aada nu mums taa tiesa-izteiktu rasistu un cilveekniideeju attaisno”.[7] Skaidrs, ka šo pārmaiņu nenosaka tik daudz komentētāju domas par tautām, pret kurām vērsies A. Jordans, bet gan tāpēc, ka šis cilvēks atbalstījis Krievijas neonacistus.

Atsauksmēs pie rakstiem par iekšpolitiku nereti var lasīt, kā ar savstarpējiem izsaucieniem apmainās pozīciju un opozīciju atbalstošie rakstītāji, un pa vidu lasāmi izsaucieni, ka visi ir zagļi. Un ir iemesls, kāpēc Latvijas ziņu portāli pie nekrologiem neļauj pievienot atsauksmes — ne jau augstas komentēšanas kultūras dēļ šāda politika ieviesta.

Vārda brīvības robežas

Var pārmest, ka esmu izraudzījies rakstus, kuru tematika daļā sabiedrības sagaidāmi izraisa vēlmi rakstīt agresīvus komentārus, lai norādītu, ka interneta portālu atsauksmēs netrūkst nekulturālu, nekorektu apgalvojumu, kas degradē šo izteiksmes formātu. Tomēr būtu arī pārsteidzīgi no tā izdarīt secinājumus, ka pati atsauksmju rakstīšanas iespēja ir aplama un nevajadzīga.

Rupjības, neiecietība un citas problemātiskas komentāru parādības pirmām kārtām parāda lielo atšķirību, kas lietotāju uztverē ir starp publisku vidi un interneta vidi. Plašās informatīvās telpas ar milzīgo un mainīgo satura daudzumu un vienu izteikumu ātrā pazušana starp nākamajiem tiešsaistes medijus nereti padara par kvaziprivātām vietām. Tajās sacītais it kā ir visiem pieejams, bet ir visai maza varbūtība, ka izteikumam tiks pievērsta liela uzmanība un tā autoram tiks prasīts pieskaņoties publiskas uzvedības normām. Interneta atsauksmju saturs lielā mērā parāda portālu lietotāju pieņemtās un uztvertās normas.

Atklāts paliek jautājums, kas ir viedokļu daudzveidība un kas — nevēlams saturs, kas portālu redakcijām būtu jāuzmana. Viens no demokrātijas pamata principiem ir izteiksmes brīvība, tomēr tā pati par sevi nav vienāda ar demokrātiju.[8] Interneta atsauksmju lasīšana atgādina, ka vārda brīvība mēdz tikt izmantota pavisam citiem mērķiem, nevis demokrātisko vienlīdzības un iekļaušanas ideālu veicināšanai, kam internets kādreiz šķita kā radīts.

__________________________

[1] Habermas, J. (1992). The structural transformation of the public sphere: An inquiry into a category of bourgeois society. Cambridge: Polity.

[2] Kahn, R., Kellner, D. (2004). New media and internet activism: From the ‘Battle of Seattle’ to blogging. New Media & Society, 6(1), 87–95.

[3] Zalāne, E. (2010, 3. jūn.). Desmitiem fotogrāfu akcijā atbalsta būvobjekta apsargu padzīto amata brāli. Diena.lv. Sk.: http://www.diena.lv/lat/politics/foto/foto-desmitiem-fotoaparatu-pie-buvprojektu-kur-ieprieks-padzina-balcus

[4] Līcītis, E. (2010, 29. maijs). Ēķis ķeras pie lietas. Latvijas Avīze, 6. lpp.

[5] LETA/AFP (2010, 8. apr.). Čigāni ES joprojām tiek diskriminēti. TVNET. Sk.: http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/326176/comments

[6] Delfi. (2010, 10. maijs). Ēku Ebreju vidusskolai par 497 000 latu renovēs „SZMA Rīga”. Delfi. Sk.: http://www.delfi.lv/news/national/riga/article.php?id=31778065

[7] Delfi. (2010, 21. maijs). Attaisno etniskā naida kurināšanā apsūdzēto Jordanu. Delfi. Sk.: http://www.delfi.lv/news/national/criminal/article.php?id=32033435

[8] Papacharissi, Z. (2002). The virtual sphere: The internet as a public sphere. New Media & Society, 4(1),9–27.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!