Tautas nobalsošanu kontekstā ierasts ir tas, ka atsevišķi politiķi aicina vēlētājus nepiedalīties tautas nobalsošanā. Šāds aicinājums ir vērsts uz to, lai mēģinātu panākt kvoruma neesamību tautas nobalsošanā.

Šāda taktika tika praktizēta arī starpkaru periodā. Lūk, kā to vērtēja viens no redzamiem tā laika juristiem (bijis arī Ministru prezidents un vairākkārt tieslietu ministrs) Pēteris Juraševskis:

“Uz [..] plāksnes rakstīts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ja nu skatāmies mūsu dzīvē, kā tā ir norisinājusies, ja paskatāmies notikušajās tautas nobalsošanās, tad redzam, ka suverēnā vara Latvijas valstī nav piederējusi tautai. Suverēnajai varai ir gan bijusi tiesība, bet nav bijusi iespējamība izteikties par tiem likumprojektiem, kas ir nākuši tautas nobalsošanā. Viņai nav bijis iespējams izteikties tālab, ka dažas partijas varēja lietot mūsu tautas nobalsošanās savādu taktiku. Dažas partijas teica: „Jūs tas jautājums neinteresē – neejiet uz balsošanu!” Tātad piemēroja tādu taktiku, par kādu, pieņemot mūsu satversmi, neviens pats cilvēks nedomāja. Man ir pārliecība, ka ja toreiz kāds deputāts vai persona, kas interesējās par šo jautājumu, būtu to iedomājies, tad viņš būtu darījis mūs uzmanīgus uz šo jautājumu un tad būtu noteikts, ka balsošanās jāpiedalās visiem utt., kaut gan vispārīgi par šo jautājumu domāts tikai pie satversmes izdošanas.

Te attiecīgās grāmatiņas beigās ir sodu likumi par Saeimas un pašvaldības iestāžu vēlēšanu un vēlēšanu darbības traucēšanu. Tur ir 4. pants, kas atkal visās konsekvencēs nav izdomāts līdz galam. Mūsu satversmes sapulces locekļi nav izdomājuši to, ka par vēlētāju un balsotāju uzcienāšanu vai piesolot viņiem personiskus labumus ar nolūku piedabūt viņus vēlēšanās vai dabūt viņu balsi sev par labu vai citai personai, vai atturēties no vēlēšanas un balsošanas – vainīgais sodāms ar arestu. Ja aizliedza pacienāt vai piesolīt kādus labumus, tad vajadzēja pantu izdomāt līdz galam un reālām varbūtībām. Vajadzēja atmest šīs uzcienāšanas un piesolīšanas iezīmes, bet vispār teikt, ka visi, kas pierunā atteikties no piedalīšanās valsts darbībā, sodāmi.”