Labdien lasītāji!Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir patiešām interesanta intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi. Tā ir interesanta vairākos veidos. Pirmkārt, intervijas autores nav kautrējušās uzdot patiešām asus jautājumus par spīti tam, ka G. Daudze nācis no Atkarīgās garīgā tēva un dieva veidotās partijas. Prieks, ka jēdziens "žurnālistika" nav pazudis no Atkarīgās komentāru lappuses, kā tas mēdz šķist tad, kad tur vārās Krautmanis vai savu elku un varoni "intervē" Rozenbergs un Dreiblats.

Otrs ir intervijas saturs. Saeimas priekšsēdētājs tajā būtībā atsakās no parlamentāras atbildības par valsts ekonomisko situāciju vai, pareizāk sakot, par tās atrisināšanu. “Saeimas kompetences jautājums ir piekrist vai nepiekrist tiem priekšlikumiem, kurus šobrīd gatavo cilvēki, kas ir tieši atbildīgi par valsts ekonomiskās situācijas stabilizāciju, un tā ir valdība” — tas ir viens apgalvojums. “Ko tad mēs varam darīt – atvērt budžeta likumu? Ko mēs tur darīsim – samazināsim ieņēmumu prognozi? Par cik? Kurš Saeimā to var izrēķināt? Neviens nevar, tāpēc, ka tā ir Finanšu ministrijas kompetence” — tas ir otrs.

Tas ir interesants atzinums tajā ziņā, ka Saeimā ir arī patiesas parlamentāras mēbeles, kuras tur ir atradušās jau kopš Augstākās padomes laikiem, un varētu padomāt, ka pa visu šo laiku šie ļaudis šo to par valsts finansēm būtu apjēguši. Taču vēl vairāk tas uzrāda patiesi skumju situāciju, jo Saeimas priekšsēdētāja minētās instances nav darījušas neko, lai sabiedrību informētu par notiekošo. Cik var spriest, liela daļa no noteikošā atrodas starp divām ausīm — tās ir visdarītāja Ivara Godmaņa ausis. Nav informācijas par to, kādā ziņā dzīve Latvijā ir labāka tagad, kad valsts būtībā pilnībā ir nacionalizējusi Pareksa banku. No finanšu ministra jauns apgalvojums par to, cik naudas ir jāaizņemas no Starptautiskā Valūtas fonda nāk ik pa pāris dienām. Cilvēks, kuru Saskaņas centrs vēlas redzēt finanšu ministra amatā nejēdz, kas ir Starptautiskais Valūtas fonds un ko tas dara. Un pilnīgi noteikti raksturīgi šajā situācijā ir tas, ka sabiedrība vislielāko uzmanību šajā lietā pievērsa jaunietim, kurš koncerta laikā atļāvās pajokot no skatuves. Es tomēr gribētu arī no valdošās koalīcijas Saeimā dzirdēt uzstādījumus par to, kas ir darāms, nevis aizbildinājumu, ka neviens neko nezina, cita starpā tāpēc, ka aizdevums no SVF tomēr būs jāapstiprina arī Saeimai vai, ja var ticēt spīkeram, vismaz tā Budžeta un finanšu komisijai.

***

Vēl šodien acīs iekritusi intervija portālā Apollo ar kādreizējo “pedofīlu mednieku” Jāni Ādamsonu, kurā cilvēks, kurš kandidē kļūt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, paziņo, ka KNAB vispār nav vajadzīgs. “Nedrīkst viena šaura noziegumu veida apkarošanai izveidot atsevišķu iestādi” — tā portāls reuzumē Ādamsona sacīto. Apgalvot, ka korupcija mūsu valstī ir “šaurs noziegumu veids” — nu prātiņ, nāc mājās! Korupcija caurauž visu Latvijas sabiedriski politisko iekārtu, tā ir atrodama politikā, uzņēmējdarbībā, likuma aizsardzības sistēmā, juridiskajā sistēmā, kā arī sabiedrībā, kura pret to visu nevēršas ne tuvu ar pietiekamu bardzību. Knābja vislielākā problēma ir tā, ka valdošā šķira nepārtraukti cenšas to diskreditēt un iznīdēt. Birojam jākļūst stiprākam, nevis vājākam, un ir absolūti pareizi, ka pretkorupcijas speciālisti ir koncentrēti vienā iestādē, nevis izkaisīti pa dažādām instancēm, ka to ir paģērējis Ādamsons. Labi, ka viņam uz KNAB vadītāja vietu ir tikpat lielas izredzes, kā begemotam ir kļūt par baletdejotāju.

Jauku visiem dienu!