Foto: Syed Abulhasan Rizvi
Man žēl to filmu, kas ir atstātas aiz „dzelzs aizkara”, — filmu, kas man personīgi ir likušas dziļāk ieskatīties latviešu kinokultūrā, kad kanoni vēl nebija valsts kultūras politikas „stūrakmens”.
Man ir liela problēma. Ar Latvijas Kultūras Kanonu. Jau kādu gadu. Biju par to piemirsusi, bet pērngada novembra beigās saņēmu atgādinājumu: „Ir noslēdzies Latvijas Kultūras kanona sagatavošanas otrais posms, un eksperti sabiedrības diskusijai piedāvā sarakstus ar 30 katras nozares kultūras vērtībām”[1]. Tagad ekspertiem un sabiedrībai ir jāsaspringst un no 30 „kultūras vērtībām” diezgan ātrā tempā — līdz janvāra beigām — ir jāatlasa obligātais minimums — 12 konkrētās nozares darbi. Toties man ir liela problēma ar Latvijas Kultūras kanonu.
Viss sākās, kad pagājušā gada decembrī izpildvaras struktūrvienība, kas realizē kultūras politiku Latvijā, iniciēja konferenci ar stereotipisko, pēc „Sarkanās Maskavas” smaržojošo nosaukumu „Latvijas kultūras kanons — saliedētas sabiedrības stūrakmens”. Punkts. Ne tev beigās daudzpunktu, ne postmodernās jautājuma zīmes. Pati ideja, šķiet, labi iederējās Kultūras ministrijas „piecgadu plānā” par visas valsts „stūrakmenifikāciju” (analogā ar „visas valsts elektrifikāciju, gazifikāciju vai kinofikāciju”). Uz grandiozo un reālo būvprojektu fona šis virtuālais nieks www.kulturaskanons.lv nieks vien ir un neizraisa pat finansiāla rakstura diskusijas. Konferencē, spriežot pēc paziņojuma presei, tika skaidrots, ka „kultūras kanons mūsdienu izpratnē ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūras nozarē — literatūrā, mūzikā, teātra mākslā, kino, vizuālajā mākslā, arhitektūrā”[2]. Klausītāji tika aicināti diskutēt par kanona izveides principiem un mehānismiem.
Zinātniski pētnieciskās intereses vadīta, uzmanīgi sekoju šī temata apspriešanai kinoprofesionāļu lokā. Žurnāls Kino Raksti jau 2008. gada janvāra/februāra numurā divarpus atvērumus veltīja kritiķu, režisoru un pedagogu atbildēm uz jautājumu „Vai mums ir vajadzīgs kultūras kanons?”. Eksperti neslēpa bažas, ka kultūras vērtību saraksta sastādīšana un jebkāda kultūras izpauduma kanonizācija, pēc kinozinātnieces Ingas Pērkones-Redovičas vārdiem, ir „baisa doma”[3]. Režisors Juris Poškus pat atzina, ka, viņaprāt, „kultūras kanonā šobrīd nav iekļaujams neviens Latvijas kino darbs, jo neviena no filmām, kas līdz šim tapušas, nav atstājušas paliekošas pēdas ne stilistiski, ne žanriski. [..] Pieminēšanas vērta ir vien filma Vecāks par 10 minūtēm”[4]. Žurnāla galvenā redaktore un Kanona kino sadaļas ekspertu komisijas dalībniece Kristīne Matīsa toreiz atklāja, ka viņai „ideja par kultūras kanonu ļoti patīk, tikai nevis tāpēc, ka tūlīt būtu jāķeras pie konkrēta saraksta sastādīšanas, bet tāpēc, ka tā ir brīnišķīga viela pārdomām un diskusijām. [..] Es kultūras kanonu, vienkāršoti sakot, uztveru kā tādu džentlmeņa komplektu, kas katram latvietim būtu jāzina par savas tautas un valsts kultūru; lietas, ar ko mēs paši varam lepoties”[5].
Toreiz es sapratu, ka negribu Kanonu. Mēģināju noformulēt, kāpēc. Esmu mācīta, ka Kanons ir visbiežāk mākslīgi veidots visbiežāk mākslīgo vērtību visbiežāk mākslīgais kopums, jo a) politiski no Kanona tika izslēgti „citi”, „svešie” un sievietes, un tas man nav pieņemams; b) vēsturiski Kanons ir „plaukta” antipods (ja tu neesi Kanonā, tad tu esi „plauktā”), un tas man liekas netaisnīgi; c) pragmatiski Kanons darbojas nevis pēc „iekļaušanas”, bet pēc „izslēgšanas” principa, un tas manā skatījumā ir kultūras mantojumu graujošs elements; d) idejiski Kanons neļauj sevi apšaubīt, bet ar laiku piedzīvo dekonstrukciju un izlūdzas reformāciju, un tas man šķiet nožēlojami. Visbeidzot, Kanons nedeva mieru manai krieviskajai identitātei. Krievu pareizticīgajā tradīcijā „kanonizēt” nozīmē „piešķirt svētumu”, toties es vēroju „inteliģenta brokastu” ēdienkartes sastādīšanas procesu: apēdīsi 12 kultūras vērtības – izpildīsi inteliģenta „obligāto minimumu”. Pieļauju iespēju, ka Kanona pārzināšana ar laiku ietilps Latvijas iedzīvotāju naturalizācijas eksāmenos un testos.
Es negribu Kanonu, kurā būtu iekļautas tikai 12 latviešu filmas. Man jau tagad ir par maz ar tām 30, kas ir „atlasītas” otrajā posmā. Es neizjūtu nepieciešamību pēc sevis ierobežošanas līdz noteiktam filmu skaitam. Man žēl to filmu, kas ir atstātas aiz „dzelzs aizkara”, — filmu, kas man personīgi ir likušas dziļāk ieskatīties latviešu kinokultūrā, kad kanoni vēl nebija valsts kultūras politikas „stūrakmens”. Man žēl Imanta Krenberga Staru stiklos (1969). Man žēl Ulda Brauna Motociklu vasaras (1975). Man žēl Gunāra Cilinska un Vara Braslas Ezera sonātes (1976). Man žēl Dzidras Ritenbergas Vakara varianta (1980), un man žēl Herca Franka Augstākās tiesas (1987). Tā ir daļa no mana personiskā kanona, kas acīmredzot nav „mūsdienu izpratnē izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu kopums”.
Acīmredzot man ir liela problēma ar Latvijas Kultūras kanonu.
___________________________
[1] (Red.). (2008, 26. nov.). Noslēdzies otrais Latvijas kultūras kanona sagatavošanas posms. www.diena.lv. Sk. 2008. gada 4. decembrī.
[2] Kozule, E. (2007, 4. dec.). Notiks konference „Latvijas kultūras kanons – saliedētas sabiedrības stūrakmens”. www.leta.lv. Skatīts 2008. gada 4. decembrī.
[3] (Red.). Vai mums vajadzīgs kultūras kanons? Kino Raksti. 2008, janvāris-februāris. 5. lpp.
[4] Turpat. 4. lpp.
[5] Turpat.