SveiciensDzīvē daudz kas notiek pirmo reizi. Arī man. Šoreiz, sākot te blogot, tiešām uztraucos, vai, kā un vai vispār kāds ko sapratīs.

Es pati briesmīgi neciešu stereotipus un vispārinājumus. Uz tiem gan mūsu tauta naska. Ja ar tādu spēku tieši un netieši slaucītu putekļus, dzīvotu lielā tīrībā. Pašiem par to būtu prieks.

Pirms vairākiem gadiem, sakot, ka miestā ir tikai veci perdeļi un mazi bērni, saņēmu pretī – bet tu pati arī esi veca. Hm. Jā. Nesen satiku savu tiešām veco skolas direktoru. Insultu pārdzīvojis. Apkārt staigā. Pat komandē citus kā jau vienmēr radis. Tikai – savulaik viņam vienīgajam plašā apkārtnē bija toreiz glaunais braucamais Volga, tagad tāds pats nabags kā visi, lai neteiktu daudzkārt aprunāto – visi skolotāji.

Skumji, ka pa TV ekrāniem pārsvarā pretī raugās arī tik veci perdeļi un mazi bērni. Es neesmu pret cilvēka gadiem. Gods un slava tiem. Tikai vecumam ir sava vieta. Veci cilvēki gan nosaka, ietekmē mūsu ikdienu jau gadiem. Cilvēka darba mūža gaitām ir noteikts kaut kāds pensijas gadu sasniegšanas ierobežojums. Bet tiem vadītājiem, politikāņiem taču nav. Esmu jau ar vecuma aklumu sirgstoša un to neesmu pamanījusi?

To, kāpēc apkārt ir daudz veco, varbūt pierādīs tautas skaitīšanas rezultāti. Vai tie rezultāti būs tik reāli kā pati realitāte? Ir taču meli, lieli meli un statistika. Ir skaidrs, ka tie sabiedriskās domas pētījumi tiek “pirkti un pārdoti”, kā nu pasūtītājs (maksātājs) vēlas.

Vecajiem perdeļiem ar to garīgumu viss kārtībā, tas ir pie vietas. To mazo bērnu gan apkārtnē paliek mazāk. Lai jau politikāņi izveido kaut kādu demogrāfiskās situācijas uzlabošanas komisiju. Vienīgais reālais, ko šī komisija varētu darīt, ir rādīt sabiedrībai, kā jātaisa bērni. Vai tad tie, kas pašlaik ir reproduktīvos gados, bērnus dzemdē tāpēc, lai viņiem būtu jāmokās šodienas ekonomiskajās grūtībās un jāiztiek bez saldiem našķiem un krāšņām lellēm?

Kur tas garīgums bija, kad tika audzināti tie, kuri tagad meklē intelektu? Garīgums bija nolikts plauktiņā neparedzētai vajadzībai? Kā garīgi bagāti cilvēki vispār varēja pazaudēt inteliģenci, kuru bija kopuši, veidojuši gadiem?

Katrs zaudējums, nelaime nesot kādu jaunu labumu. Es gan nevaru teikt, ka visu zaudējot, esmu ko ieguvusi. Ja nebūtu tā zaudējuma, gan jau būtu darījusi visu, lai no vecātēva mājas paņemtu vienīgo, ko gribēju – lielo sienas pulksteni ar pendeli. Tagad tā pulksteņa vai nu vispār vairs nav, vai vēl kaut kādos lūžņos tas mīt. Cerams, ka inteliģence pie mums nebūs mana vecātēva sienas pulkstenis.