Raksts

Integrācijas karogs – nolaists?


Datums:
27. aprīlis, 2004


Autori

Abiks Elkins


Foto: A. Jansons © AFI

Veids, kā valstī tiek īstenota izglītības reforma- izgriežot rokas,- tikai un vienīgi atgrūž krieviski runājošo sabiedrības daļu no valsts. Tādai valstij neuzticēsies pat, kā tagad pieņemts teikt, vislojālākie krievi.

Kaut arī vārdos mūsu valsts vīri un sievas joprojām atbalsta sabiedrības integrāciju, realitātē viņi jau ir izdarījuši visu, lai integrācijas politika ciestu fiasko. Šādas situācijas iemesls slēpjas ne tik daudz pašā mazākumtautību skolu reformā, cik tās realizācijas metodēs. Pat Latvijas naidnieki, ja arī tādi pasaulē atrastos, nebūtu spējīgi izdomāt labāku veidu, kā noskaņot mazākumtautības pret valsti, par bēdīgi slaveno reformu. Tikai viens punkts Izglītības likumā, un…tūkstošiem bērnu teju vai katru nedēļu iziet ielu demonstrācijās. Piekrītiet, ka tādu efektu varētu apskaust pat „piaršķiki”*.

Šodien man negribētos pievērsties reformas niansētai analīzei- lai ar to nodarbojas mazākumtautību izglītības speciālisti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī viņi ir atzinuši minēto reformu par sasteigtu, neprofesionālu un nesagatavotu. Ne jau velti premjers un izglītības ministrs nemitīgi apliecina, ka viņus ļoti satrauc apmācības kvalitāte krievu skolās. Sākumā vajadzēja radīt problēmu, lai pēc tam, gluži kā padomju laikos, to varonīgi pārvarētu.

Tostarp parunāsim par pašām protesta akcijām un reformas sekām- gan sabiedrības integrācijai, gan valstij kopumā. Pirmām kārtām, katram ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam ir acīm redzams, ka, ja jau reiz politiķiem jeb vienkārši profesionāliem revolucionāriem (no krievu skolu aizstāvju štāba) izdodas izvest ielās tūkstošiem skolēnu,- tātad šīm protesta akcijām ir objektīvi iemesli. Citādi, lai arī cik meistarīgu skolēnu „apstrādi” neveiktu „štābisti”, viņiem neizdotos katru mēnesi pierunāt tik lielu skolēnu skaitu doties manifestācijās. Arguments, ka bērni ir vispateicīgākā kategorija dažādām ielu akcijām, neiztur nekādu kritiku. Saprotams, ka lielākā daļa bērnu neizietu ielās, ja vien viņu vecāki un skolotāji iebilstu pret to. Objektīvā realitāte ir tāda, ka vecāki savā vairākumā atbalsta protesta akcijas, jo ir pārliecināti, ka tāda reforma neko labu viņu bērniem nenesīs.

Gribu uzsvērt, ka dažu mūsu politiķu izteiktie apgalvojumi, it kā vecāki nevēloties, lai viņu bērni mācītos latviešu valodu, ir pilnīgas blēņas. Šķiet, kaut ko vēl muļķīgāku ir grūti iedomāties. Neviens no vecākiem nevēl ļaunu savam bērnam. Fakti liecina, ka krieviski runājošās ģimenēs tiek ieguldīti lieli līdzekļi, lai bērni varētu labāk apgūt latviešu valodu: tiek algoti mājskolotāji, bērni tiek vesti uz latviešu valodas papildu kursiem. Tostarp vecāki nevēlas, lai viņu bērniem mācītu fiziku lauzītā latviešu valodā. Uzņemšos risku, apgalvodams, ka arī latvieši nebūtu ar mieru, ka viņu bērniem sarežģītās eksaktās zinātnes mācītu lauzītā latviešu valodā. Vai arī, ka latviešu skolotāji stundās sazinātos ar latviešu bērniem lauzītā krievu vai angļu mēlē.

Tādējādi aiz tūkstošiem protestējošu skolēnu mugurām stāv tūkstošiem vecāku un skolotāju. Jebkurš psihologs jums pateiks, cik jūtīgi ir vecāki, kad runa iet par viņu bērnu izglītību. Un veids, kā valstī tiek īstenota izglītības reforma- izgriežot rokas,- tikai un vienīgi atgrūž krieviski runājošo sabiedrības daļu no valsts. Tādai valstij neuzticēsies pat, kā tagad pieņemts teikt, vislojālākie krievi.

Objektivitātes dēļ piezīmēsim, ka jaunā Emša valdība nevar uzņemties pilnu atbildību par sabiedrībā radušos saspīlējumu. Tomēr arī uzvelt visu vainu saviem priekšgājējiem šodienas valdošā koalīcija nevarēs. Pirmkārt, gan „zaļie zemnieki”, gan „tautpartieši”, pieņemot grozījumus izglītības likumā, balsoja par valodas proporciju ieviešanu. Neskatoties uz to, ka veselais saprāts diktēja, ka labāk būtu valodas proporcijas likumā neiekļaut, atstājot šo jautājumu ieinteresēto pušu- Izglītības ministrijas, skolu un skolēnu vecāku, kā arī pašvaldību- ziņā.

Otrkārt, gan „zaļie zemnieki”, gan Pirmā partija pusotra gada garumā faktiski ļāva toreizējam izglītības ministram Kārlim Šadurskim provocēt situāciju.

Bet tas viss jau ir pagātnē. Un kas notiek šodien? Kā valdība cenšas noregulēt reformas izraisīto krīzi? Vispārsteidzošākais ir tas, ka Emša valdība atkārto tās pašas kļūdas, kuru dēļ „tautpartieši” un „zaļie zemnieki” lādēja Repšes valdību. Izskan tā pati pret Krieviju vērstā retorika, valdība visur meklē „Maskavas roku”, kas rēgojas aiz protesta akcijām. Pat pieņemot, ka Krievija kaut kādā veidā ir ietekmējusi akciju sarīkošanu (morāli, caur Krievijas plašsaziņas līdzekļiem u.t.jpr.), ārējā ienaidnieka meklējumi- tas tik un tā nav konflikta atrisināšanas, un, vēl jo vairāk, dialoga ceļš. Gluži pretēji, sauklis „ķeriet Maskavas roku!” ir veids, kā iedzīt situāciju strupceļā. Faktiski ar šīs vecās dziesmas par ārējo ienaidnieku palīdzību valsts vara demonstrē savu bezspēcību un vēlēšanos no sarežģītās situācijas iegūt…maksimālu politisku labumu. Jā, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, daudziem labējiem politiķiem šī situācija ir pat izdevīga. Īpaši jau „tautpartiešiem”. Kā zināms, „tēvzemieši” un „Jaunais laiks” jau no pašām pirmajām mazākumvaldības izveidošanas dienām pārmeta viņiem prokrievisku noskaņojumu. Labākais veids, kā atspēkot šīs apsūdzības, bija vēl vairāk vērsties pret Krieviju, un, ja jums tīk, pret krieviem. Tādējādi gan „Jaunajam laikam”, gan „TB” tika izņemti no rokām viņu pašu ieroči.

Protams, daudzi lasītāji nekavējoties mēģinās celt iebildumus: pret Krieviju vērstās apsūdzības- tā ir tikai retorika, tomēr realitāte ir tāda, ka mazākumvaldība ir pilnībā atkarīga no kreisajām partijām (lielākā mērā no TSP, mazākā- no „sociķiem” un PCTVL). Bez šaubām, tieši no TSP pozīcijas ir atkarīgs, cik ilgi Emša valdība noturēsies pie varas. Taču no otras puses, ja TSP gāž šo valdību, tad nākošā neizbēgami būs vēl sliktāka krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tā būs absolūti labēji nacionāla valdība, ko sastādīs „Jaunais laiks”, Tautas partija, „zaļie zemnieki” un „TB”. Tādējādi „Tautas Saskaņas partijai” Emša valdība ir mazākais no ļaunumiem. Un diez vai jurkānieši tagad mēģinās gāzt Emša koalīciju. To lieliski saprot arī pats premjers, tādēļ viņš daudzās situācijās rīkosies tā, lai izskatītos svētāks par Romas pāvestu. Tas ir- Emša valdība būs vēl vairāk labēja, nekā „tēvzemieši”. Vismaz vārdos.

Šajā situācijā, kā jau raksta sākumā minēju, upurēta tiks sabiedrības integrācija. Pašreizējā politiskajā situācijā tā tikai „traucē”. Sabiedrības integrācija kļūs par realitāti tikai tad, kad labējās partijas īstenos savu politiku uz ekonomiskiem un sociāliem pamatiem, nevis latviešu un mazākumtautību pretstatīšanas, pret Krieviju vērstas retorikas, spēlējot uz latviešu vēsturiskajām jūtām.

Sekas, kādas radīja šī reforma un valdības attieksme pret protesta dalībniekiem un mazākumtautībām vispār, mēs jutīsim vēl ļoti ilgi. Visnepatīkamākais ir tas, ka tādas politiķu rīcības rezultātā tūkstošu krievvalodīgo skolēnu sirdīs ir iezagušās dusmas, varbūt pat naids, pret valsti, kurā viņi ir dzimuši un dzīvo. Ir grūti audzināt valsts patriotus situācijā, kad šīs pašas valsts vara atklāti noniecina mazākumtautību viedokli. Var „izmantot” vēl dažus integrācijai no Eiropas iedalītos miljonus, bet atgūt uzticību valsts varai un valstij kopumā būs ārkārtīgi sarežģīti. Pat tad, ja notiks brīnums un reforma tiks atcelta.

Taču brīnums nenotiks- reforma netiks atcelta un integrācija nesvinēs uzvaru Latvijā. Ir laiks nolaist integrācijas karogu.

* ”piaršķiki”- žarg. no krievu val. – sabiedrisko attiecību speciālisti (red. piezīme)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!