Foto: AFI
Kāpēc Sabiedrības integrācijas fonds sācis līdzekļus sadali bez ekspertiem, piešķirot naudu padomes locekļu interešu sfērām, bet ne "ejošam" projektam? Nākamgad izšķirsies, vai fonds kļūs funkcionējošs mehānisms, vai tikai ārpolitikas ķeksītis.
Var uzskatīt, ka 2001.gada novembrī apstiprinot Sabiedrības integrācijas fonda direktoru, Latvijas etnopolitikā ir noslēdzies nozīmīgs periods, kura aizsākums meklējams sabiedrības integrācijas koncepcijas autoru grupas izveidē 1998. gadā. Vai fonds attaisnos tam uzliktās cerības veicināt sabiedrības saliedētību, to rādīs tuvākais laiks. Iepazīstoties ar fonda priekšsēdētājas R. Umblijas teikto sabiedriskās politikas portālā, jāsaka – pastāv draudi, ka fonds kļūs par kārtējo birokrātijas skrūvīti valsts mašinērijā un šī skrūvīte var nespēlēt to lomu, kuru tai cerēja piešķirt integrācijas idejas tēvi un mātes. Kāpēc tāds skepticisms?
Pirmkārt, uzskatu ka fonda likumā un nolikumā ir pārāk daudz neskaidru, pretrunīgu un nepraktisku vietu, kas tuvākajā nākotnē var izdarīt lāča pakalpojumu gan fondam, gan Latvijai. Piemēram, nolikuma 11.p. nosaka, ka vienīgi padome ir tiesīga apstiprināt projektu pieteikumus, noteikt vērtēšanas kritērijus un pamatprincipus. Ekspertu komitejas ir pamatā paredzētas tikai jau īstenoto projektu izvērtēšanai ar samērā vāji izteiktām padomdevējtiesībām (29.p.) Ekspertu piesaistīšana nav obligāta. Komiteju izveidošana ir padomes, nevis sekretariāta darbs (14.p.), tajā pašā laikā likums (8.,12.p.) nosaka, ka projektus izvērtē komitejas un sagatavo izskatīšanai padomē.
Īsi sakot, fonda likums un nolikums dod pārāk maz tiesības direktoram un attiecīgās sfēras ekspertiem. Tajā pašā laikā padome, kurai būtu jānodarbojas ar stratēģiska rakstura vīziju veidošanu integrācijas laukā, nodarbojas ar tehniskām lietām un vārda visīstākajā nozīmē dala gan mazu, gan lielāku naudu.
Ņemot vērā lielo atbildību ko padome ir uzņēmusies, svarīgi ir aplūkot tā sastāvu, kas manā izpratnē varētu būt fonda otrs potenciālais klupšanas akmens. Fonda padomē ir pārstāvēti vairāki ministri un pašvaldību līderi, kas padara darbību ļoti politisku. Arī nevalstisko organizāciju pietiekama klātbūtne šeit ir diskutējama. Proti, kā nevalstiskās organizācijas pārstāvis tiek minēts Saeimas Latvijas Ceļa deputāts N. Rudēvičs, kas ir arī Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības vadītājs. Kā vēstī Diena (6.12.01), tieši šai organizācijai piešķirto valsts līdzekļu līdzšinējais izlietojums ir, maigi runājot, ļoti neskaidrs. Patiesībā, mazākumtautības fonda padomē pārstāv vienīgi nelielas organizācijas Rietumu krievi pārstāvis Dmitrijs Nikolajevs.
Līdz ar to var apgalvot, ka potenciālajiem donoriem var rasties vismaz divi pamatoti jautājumi. Vai fonds grib darboties etniskās integrācijas laukā? Vai fonda padome ir spējīga nodrošināt atklātu, pārskatāmu, kompetentu un objektīvu darbību? Ir pilnīgi skaidrs, ka atbildes uz šiem jautājumiem noteiks fonda panākumus līdzekļu piesaistē.
Fonda uzsāktā darbība var radīt donoru jautājumus vismaz trīs aspektos:
- Kāpēc fonda padome ir uzsākusi līdzekļu sadali projektiem bez ekspertu piesaistes?
- Kāpēc starp pirmajiem, atbalstītajiem projektiem ir padomē pārstāvēto locekļu interešu sfēras, piemēram čigānu integrācija (Ls 1000), cilvēki ar speciālām vajadzībām (Ls 30 000)?
- Kāpēc līdzekļi nav piešķirti jau “ejošam” projektam kas apmāca potenciālos pilsoņus latviešu valodas prasmē, ņemot vērā, ka šajā projektā ir ieguldīti ievērojami ārvalstu līdzekļi un Latvijas nekavējoša iesaiste ir būtiska, lai donoru nauda turpinātu plūst?
Kamēr nav rasta skaidra atbilde uz šiem jautājumiem, nav iezīmēta fonda attīstības stratēģija un nav novērstas pretrunas dokumentos, varēs apgalvot, ka fonds ir krustcelēs, kurās viens ceļš ved uz panākumiem, bet otrs nebūtībā. Šeit, jāpiezīmē, ka tieši tuvākais pusgads, varbūt gads izšķirs fonda likteni. Proti, vai tas kļūs par funkcionējošu mehānismu, kas veicinās valstisku mērķu sasniegšanu, vai turpinās eksistēt kā ķeksītis Latvijas sarunās par dalību Eiropas savienībā un NATO.