Foto: B.Koļesņikovs © AFI

Bija taču cerība, ka nepilsoņu problēma pati no sevis atrisināsies: vecie izmirs, jaunie naturalizēsies, citi aizbrauks. Bet 110 tūkstošu nepilsoņu ir jaunāki par 27 gadiem. Tādēļ ir jāuzrunā jaunieši, viņu vecāki.

Vai šobrīd integrācijas politika gadījumā nav cietusi neveiksmi? To parāda arī nesenā referenduma rezultāti, kad “pret” valsts dalību Eiropas Savienībā balsoja pārsvarā nelatvieši. Turklāt tā nav pirmā reize, kad izšķirīgi svarīgos balsojumos latviešu un cittautiešu domas atšķiras.

Te gribētu pieminēt aptaujas, kas veiktas pirms vairākiem gadiem. Tajās ir runa par pilsoņu (latviešu un cittautiešu) attieksmi pret ES un NATO. Piemēram, 1997.gadā krievu atbalsts ES bija lielāks nekā latviešu. Lūzums notika 2002.gadā. Te ir jautājums, kas notika šajā laika posmā?

Pirmkārt, sākās ažiotāža par izglītības reformu. Otrkārt, vēl pirms tam (2001.gada nogalē) Latvijā tika slēgta EDSO misija. Jāteic, ka daudzi krievvalodīgie bija cerējuši, ka ES piespiedīs Latvijas valdību pārskatīt politiku, kas attiecas uz nacionālajām minoritātēm. Viņi saprata, ka tas nenotiks, un līdz ar to samazinājās atbalsts ES. Vēl notika arī Saeimas vēlēšanas, kur politiķi integrācijas problemātiku izmantoja savās kampaņās.

Nevar teikt, ka šobrīd ir integrācijas politikas krahs. Sabiedrības integrācijas programma tika apstiprināta 2001.gadā, strādā Sabiedrības integrācijas fonds. Savukārt integrācijas ministra postenis tika izveidots tikai pēc tam, kad jau bija noticis šis kritums. Un šobrīd pētījumu dati nevēsta neko dramatisku. Manā skatījumā pārspīlēti ir arī Ritvara Eglāja dati (“Pret” Latvijas pievienošanos ES balsojuši 16% jeb aptuveni viena sestdaļa latviešu, kamēr nelatviešu vidū 80% bijuši “pret”. Tā liecina balsojuma rezultātu salīdzinājums ar vēlētāju etnisko sadalījumu Latvijas rajonos.). Protams, referenduma rezultāti ir jāpēta un jāizdara secinājumi.

Vai kaut kas mainīsies integrācijas politikā, ņemot vērā arī ES balsojuma iznākumu?

Arī šajā sfērā ir pēctecība. Tas nozīmē, ka izglītības reforma notiks. Nebūs nekādas atkāpšanās no latviešu valodas nostiprināšanas vienotā izglītības sistēmā. Protams, tas būs strīdīgs jautājums. Netiks veiktas izmaiņas Pilsonības likumā, kā arī paplašinātas nepilsoņu tiesības.

Unikāls gadījums Ministru kabineta vēsturē – bez ne kādām diskusijām tika pieņemts lēmums vairākām nepilsoņu kategorijām samazināt valsts nodevu, kas jāmaksā, naturalizējoties. Tāpat Saeimā, kad pieņēmām budžeta grozījumus, ar 99 balsīm “par” tika piešķirta nauda latviešu valodas kursiem, kas domāti naturalizācijas pretendentiem. Tātad – lēmumu pieņemšanas procesos, kas skar integrācijas politiku, ir vērojams progress.

Arī Sabiedrības Integrācijas fonds aktīvi darbojas. Pagājušajā gadā fonda budžets bija 510 tūkstoši latu, bet šogad jau vairāk – 1,623 miljoni. Bet 2004.gada budžets ir 2,4 miljoni. Vairāki projekti jau tiek īstenoti, bet vēl ir pāragri spriest par to ietekmi un sekām.

Vai šie miljoni latu lauzīs stereotipus un veicinās vienotas, saliedētas sabiedrības veidošanos?

Stereotipus var lauzt tikai ar sistemātisku, ilgstošu darbu. Integrācijas jomā mēs esam tikai ceļa sākumā. Protams, ir bijuši vairāki sabiedrību saliedējoši pasākumi. Te jāpiemin Latviešu valodas apguves valsts programma, kas sistemātiski strādā jau kopš 1996.gada, un Naturalizācijas pārvalde, kura sāka darbību 1995.gadā. Bet plašākas, koordinētas valsts politikas nav bijis ilgāku laiku. Manā skatījumā – tā pa īstam integrācijas politika pastāv tikai gadu, kopš valdībā ir integrācijas ministrs.

Nesen Strasbūrā viesojās Latvijas krievvalodīgie skolēni. Oficiāli brauciens tika saukts par ekskursiju, ko organizēja Latvijas Krievu skolu aizsardzības štābs, un tā bijusi balva par uzvaru sacerējumu un zīmējumu konkursā “Pret skolu reformu”. Ekskursijai gan bija politisks zemteksts, skolēni pie Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ēkas piketēja pret izglītības reformu, kas paredz mazākumtautību skolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Ar ko izskaidrot šo krievvalodīgo mobilizēšanos?

Es vienmēr esmu uzsvēris, ka Latvijā nav vienotas, labi organizētas krievu kopienas. Vienīgais jautājums, kas pēdējos gados ir spējis saliedēt lielu daļu krievu aktīvistus, žurnālistus un politiķus, ir izglītības reforma. Reizēm ir vērojama arī tendence, ka dalās domas pašiem protestu organizētājiem. Var jau saprast, kāpēc izglītības reforma izraisa emocijas, jo tas, nenoliedzami, skar krievu valodas statusu sabiedrībā. Tā vairs nebūs vairākuma, bet gan mazākumtautību valoda. Tam ir politiskas, ekonomiskas un cita veida sekas. Valoda nav tikai sazināšanās līdzeklis, tā nosaka tavu grupas statusu sabiedrībā. Valodu zināšanas dod starta iespējas darba tirgū. Valodas jautājums Latvijā ir politizēts jau kopš PSRS laikiem, jo kam ir vara, tas nosaka valodas politiku. Šobrīd, lai iekļūtu politikas kopienā, jāzina latviešu valoda. Izglītības reforma skar ne tikai skolēnus, bet arī skolotāju profesionālās izredzes, lai turpinātu darbu.

Runājot par bērnu vizināšanu uz Strasbūru. Man nepatīk, ka bērni tiek ierauti politikā. Un vēl – kas ir Krievu skolu aizsardzības štābs? Zem tā slēpjas dažas sabiedriskas organizācijas, partija “Līdztiesība” un tās sarūpēta nauda. Ko viņi panāca Starsbūrā? Tikai – uzmanības pievēršanu no Eiropas Padomes amatpersonām un Krievijas diplomātiem. Vairāk neko!

Skaidrs ir viens, ka Krievija neliksies mierā. Valstij, lai novērstu skatu no savām samilzušajām iekšpolitikas problēmām, aktīvi jāīsteno sava ārpolitika. Un Latvija šajā situācijā ir labs mērķis.

Kāpēc Krievija pievērš uzmanību Latvijai? Tam ir vairāki iemesli. Te dzīvo daudz krievu, lai gan nedomāju, ka viņus ļoti interesē tautiešu ikdiena Latvijā. Tā ir vairāk ekonomiskā interese par Baltijas valstīm. Te ir vēl viens aspekts – savulaik Baltijas valstis bija ļoti nozīmīgas Maskavas un Sanktpēterburgas inteliģencei, jo viņi bieži brauca atvaļinājumos uz Jūrmalu. Viņi uzskatīja, ka bijām sabiedrotie Atmodas laikā, bet tagad esam attālinājušies. To viņi nevar piedot, jo līdz ar mūsu attālināšanos, krievu inteliģence nejūtas vairs tik eiropeiski.

Jā, bet kā tad mainīt Krievijas attieksmi par Latvijas integrācijas politiku? Kādus Jūs redzat sadarbības mehānismus ar Krieviju, jo šī lielvalsts var ietekmēt ES politiķus?

Ar Krieviju jāmēģina veidot dialogu dažādos veidos – ar parlamentu, valdību, kultūras un ekonomikas līmenī. Nesagaidu šajā ziņā nekādu progresu pirms Latvija nebūs kļuvusi par pilnvērtīgu NATO un ES dalībvalsti. Drīz Krievijā būs arī Valsts Domes un prezidenta vēlēšanas. Nesen, kad viesojos Krievijā, man teica – tas ir svēts pienākums pirms vēlēšanām runāt par tautiešu aizstāvību, kuri nedzīvo dzimtenē.

Bet, vai ES klusēs? Nebūs nekāda spiediena, piemēram, par izglītības reformu?

Nebūs. To skaidri pateicis Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Endrjū Rasbašs, ka izglītības politika ir katras ES dalībvalsts iekšējā lieta. Jā, protams, saka – jābūt vienlīdzīgām iespējām, aicina veidot dialogu. Taču ES nav standarti minoritāšu izglītībai.

Tomēr daži nelieli minoritāšu protesti var būt kā iesākums lielākam konfliktam. Kā Jūs šobrīd nolīdzināsiet šo plaisu? Situācija taču nav patīkama?

Jā, runā par lielu cilvēku mobilizāciju. Gribu jautāt – vai septiņu tūkstošu cilvēku demonstrācija nozīmē mobilizāciju? Vai tas ir daudz? Atcerēsimies Latvijas Tautas frontes laikus. Vai pretestība ir visā Latvijā? Kādas aktivitātes, piemēram, vērojamas Daugavpilī? Problēma ir Rīgā. Galvenais, kā Izglītības un zinātnes ministrija spēs veidot dialogu un sadarboties ar šīm skolām. Izglītības iestāžu gatavība ir politisks jautājums. Vairākas skolas saka – mēs nekad nebūsim gatavas izglītības pārmaiņām. Ko mūsu sekretariāts šajā sakarā ir izdarījis? Esam panākuši, ka šiem procesiem “pieslēdzas” Sabiedrības integrācijas fonds, cenšamies papildināt dialogu, kuru ar mazākumtautībām veido Izglītības un zinātnes ministrija. Mūsu sekretariātam vairāk interesē, kāds būs saturs tiem mācību priekšmetiem, kas skolās tiks mācīti mazākumtautību valodās. Vai tie nodrošinās dzimtās valodas, kultūras saglabāšanu un attīstību.

Tikmēr pēdējā laikā veiktie pētījumi norāda, ka integrācijas jomā Latvija ir spērusi soļus nevis uz priekšu, bet gan atpakaļ, ka vēl joprojām daudzi nejūtas piederīgi Latvijas sabiedrībai, ka pastāv barjeras starp latviešiem un citām nacionālām mazākumtautībām.

Šobrīd Latvija atrodas krustcelēs. Mūsu lēmumi un rīcība tagad ietekmēs valsts attīstību vēl tālu nākotnē. Runa ir par trīs jomām – izglītības reforma, Pilsonības likums, nevalstisko organizāciju sektors. Ja veiksmīgi netiks īstenota izglītības reforma, tad pēc vairākiem gadiem Latvijā būs “apakššķira”, kuru veidos sociāli atstumtie krievvalodīgie, kuri sliktās latviešu valodas nezināšanas dēļ nevarēs pietiekami labi konkurēt darba tirgū. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad nožēlosim pēc desmit gadiem.

Vēl viena problēma – nepilsonība bērnu un jauniešu vidū. Situācija ir šāda: 110 tūkstošu nepilsoņu ir jaunāki par 27 gadiem. Bija taču cerība, ka šī problēma pati no sevis atrisināsies: vecie izmirs, jaunie naturalizēsies, citi aizbrauks. Tādēļ ir jāuzrunā jaunieši, viņu vecāki, jāstāsta, kādas priekšrocības paveras ar pilsonības iegūšana, ņemot vērā faktus, ka Latvija drīz būs ES partnere un valsts ir arī ceļā uz profesionālas armijas veidošanu.

Savukārt nevalstisko organizāciju sektors ir būtisks integrācijas mehānisms. Tur parasti cilvēkus nešķiro pēc tautības un valodas. Tas ir arī kā starpposms starp valdību un sabiedrību.

Esam jau sasnieguši zināmu attīstības pakāpi. To apliecina arī ārzemju donoru vēlme doties prom no Latvijas. Kas sniegs palīdzību? Vietējā filantropija vēl nav pietiekami attīsta.

Jūs pieminējāt faktu, ka daudzi jaunieši nav pilsoņi. Vai pase atrisina problēmu? Vai līdz ar pilsonības iegūšanu jaunietis kļūst lojālāks Latvijas valstij?

Protams, ka nē! Tas atrisina tikai dažas problēmas. Nepilsonībai ir vairāk psiholoģiskas sekas. Nepilsoņi ir atsvešinātāki no valsts varas, viņiem nav tās iespējas, kas ir pilsoņiem. Nepilsoņiem ir ierobežotas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Savukārt līdzdalība sabiedriski politiskajos procesos ir arī demokrātijas skola, līdz ar to šī sabiedrības daļa neapgūst šīs skolas zinības. Tādēļ viena no nepilsoņu iespējām ir protesti.

Mazākumtautību jaunieši – tā ir ļoti svarīga grupa. Vai mēs spēsim viņus piesaistīt Latvijas sabiedrībai? Par to ir maz runāts, un tādēļ mūsu sekretariāts tam ar dažādu pasākumu palīdzību pievērsīs uzmanību.

Runājot par nacionālo jautājumu, Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga agrāk ir teicis: “Tā ir krievu minoritāte Latvijā, kura vienmēr ir bijusi kungu nācija, kurai blakus ir lielā Krievija. Es nezinu ne teorētiski, ne praktiski, kurā valstī šādu minoritāšu integrācija būtu bijusi sekmīga. Ja Latvijā tā notiks, tas būs izaicinājums teorijai, par ko mēs pelnīsim visaugstāko atzinību.” Kā Jūs komentētu A.Strangas sacīto?

No vienas puses – piekrītu! Nīderlandē, Francijā, Lielbritānijā ir vairākas pilsētas, kur pamatnācija ir mazākumā. Nav tā, ka mēs esam vienīgie un unikāli šajā ziņā. Protams, integrācijas jautājums ir aktuāls visur Eiropā, un problēmas ir līdzīgas: valodas zaudēšana, identitātes saglabāšana, sociālā līdzdalība. Jā, Latvijā ir problēmas, bet tajā pašā laikā ir sasniegumi. Citas valstis skatās un brīnās, kā mēs to esam paveikuši: divpadsmit gadu laikā nav noticis neviens vardarbīgs incidents, mums nav ekstrēmistu.

Aigars Smagars "Latgales „nē” Eiropas Savienībai – plaisu cēloņi"

Ilmārs Latkovskis "Integrācijas strupceļš", Diena, 16.08.2003

Ritvars Eglājs "Nobalsošana un tautība jeb izmērāmā integrācija"