Recenzija par "Valdības komunikācijas politikas pamatnostādnēm"
Kas ir kopīgs Latvijas valdības komunikācijas politikas pamatnostādnēm un padomju valdības pārtikas programmai? Tiklab centieni konceptuāli risināt problēmu sistēmas ietvaros, kā arī resursu trūkums koncepcijas īstenošanai.
Ar šādu valdības komunikācijas politiku mums jau ir negatīva pieredze, jo šī nebūt nav pirmā koncepcija kādai Latvijas valdības informācijas jeb komunikācijas stratēģijai. Pirmā bija stratēģija sabiedrības informēšanai par Eiropas Savienību, kuru valdība akceptēja jau 1998.gadā. Tagad, tāpat kā iepriekšējos gados, zinām, ka par pašas valdības līdzekļiem (ja atskaita palīdzību no ārvalstīm!), tā tikpat kā nemaz un nekad nav īstenota, un it īpaši ne, kas attiecas uz nevalstisko organizāciju iesaistīšanu informēšanas darbā.
Tātad, visupirms, finansu resursu ziņā iznāk tāpat kā ar padomju pārtikas programmu. Un, galvenokārt, cilvēkresursu ziņā paliek neizmantots nevalstisko (sabiedrisko) organizāciju potenciāls.
No komunikācijas teorijas viedokļa minētā koncepcija bija un ir labu labā. Bet ar visu labi un pareizi uzrakstīto dokumentu galu galā vienalga tiek īstenota informācijas barošanas, nevis komunikācijas – saziņas, saskarsmes un saprašanās – programma.
Jaunais, valdībā jau pieņemtais dokuments “Valdības komunikācijas politikas pamatnostādnes” gan ir pirmais konceptuālais dokuments par valdības komunikācijas politiku kopumā, par ko gods un slava tās izstrādātājiem.
Tomēr koncepcija atkal “pārlūst”, jo sastāv it kā no divām savstarpēji nesaistītām daļām.
No vienas puses, ļoti skaisti un pareizi formulēts vispārējais mērķis – valsts pārvaldes un iedzīvotāju efektīva mijiedarbība –, tāpat pārmaiņu nepieciešamība, atsaucoties, piemēram, uz valdības institūciju sniegtās informācijas sarežģītību, atgriezeniskās saites trūkumu. Arī ar pamatprincipiem, rīcības virzieniem un uzdevumiem viss kārtībā: informācijas pieejamības, līdzdalības, plānveidības principi, sabiedrības līdzdalība lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, sabiedrības izpratnes par valsts pārvaldes darbu palielināšana, valsts pārvaldes komunikācijas darba organizācija sistēmas sakārtošana.
Bet tūlīt ir uzkrītoši, ka salīdzinoši spēcīgs, ar vairāk vai mazāk konkrētiem jau paredzētiem pasākumiem ir tieši šīs pēdējās daļas izvērsums, kur ir runa par “vadītas, koordinētas un plānotas” valdības komunikācijas politikas īstenošanu. Ļoti trāpīgs raksturojums: “Komunikācija netiek uztverta kā politikas veidošanas neatņemama sastāvdaļa. Komunikācijas dienestu darbinieki netiek iesaistīti politikas veidošanas procesā, bet gan komunikācijas nodrošināšanā tikai pēc lēmuma par politikas īstenošanu pieņemšanas. Institūciju darbinieki bieži vien nenovērtē komunikācijas ar sabiedrību nozīmi un neizprot sabiedrisko attiecību veidošanas metodes.” Paškritiski atzīts, ka komunikācija līdz šim nav tikusi uzskatīta par daļu no valdības darbības plānošanas procesa.
Un tālāk dokumenta autori pievēršas galvenokārt institucionālās sistēmas “sakārtošanai”, “vienotu standartu” veidošanai, komunikācijas politikas “apstiprināšanai”. Principā tas ir pareizi, jo vienas valdības komunikācijas politikai, loģiski, jābūt vienotai. Piemēram, pareizi ir paredzēt, ka komunikācijas struktūrvienību darbinieki no komunikācijas viedokļa izvērtē attiecīgās valdības institūcijas darba plānu un sagatavotos rīkojumus par darba grupu izveidošanu un arī paši tiek iekļauti tajās darba grupās, kur komunikācijas aspekts ir svarīgs. Tāpat atrast iespēju ierīkot telpu masu mediju pārstāvjiem Valsts kancelejas (tekstā gan ir – Ministru kabineta, kas nav precīzi, jo ministri jau tur pastāvīgi nesēž) ēkā, kur varētu noturēt preses konferences. Vēl vairāk – izvērtēt nepieciešamību veidot raidījumus par valsts pārvaldes institūciju darbību. Cerams, ka paredzētajā sadarbībā ar Nacionālo radio un televīzijas padomi tāda nepieciešamība vairs netiks saskatīta, toties nacionālajā pasūtījumā beidzot iekļaus raidījumus par Latvijas ārpolitiskajām prioritātēm. Un, kā paredzēts, sagatavos Saeimai iesniedzamo kopīgo Ministru kabineta Gada publisko pārskatu, kas atspoguļotu valsts vidēja termiņa prioritāro uzdevumu izpildi.
Taču sliktas (jo var paredzēt, ka neefektīvas) birokratizācijas kronis ir vismaz piecu, sešu jaunu komisijas tipa institūciju radīšana – centrālo institūciju komunikācijas struktūrvienību vadītāju sanāksme, ko vada jaunais Valsts kancelejas Komunikācijas departaments, valdības prioritāšu komunikācijas darba grupas (atbilstoši prioritāšu skaitam!), valdības komunikācijas darba grupa, krīzes komunikācijas darba, Latvijas ārējās komunikācijas darba grupa.
Jau tagad ir redzams, ko daudzo komisiju darbība, lai arī, protams, ir solīts strikti nodalīt to kompetences, pirmkārt, neizbēgami pārklāsies, otrkārt, vairāk būs birokrātiska rosīšanās – papīru “par informācijas darbu” rakstīšana un stumdīšana, nevis pats informācijas darbs.
No vienas puses, uzsvērts, ka komunikācijai jābūt kopējai valsts pārvaldes atbildībai – tā ir funkcija, kuru pilda visas iesaistītās puses – ministrs, valsts sekretārs, vadītājs un citas amatpersonas, ne tikai komunikācijas dienesta vadītājs vai preses sekretārs. No otras puses, konstatācijas līmenī paliek, ka Valsts civildienesta likums šajā jomā paredz tikai vienu normu – ierēdnis iestādes oficiālo viedokli drīkst izteikt tikai ar iestādes vadītāja pilnvarojumu.
No vienas puses, norādīts, ka valsts pārvaldes institūcijām “ir pienākums” sabiedriski nozīmīgu lēmumu sagatavošanā iesaistīt atbilstošās iedzīvotāju grupas un, “ja ir nepieciešams”, informēšanas darbā iesaistot arī nevalstiskās organizācijas un citas ieinteresētās institūcijas. Deklarēts: “Nodrošināt, ka Ministru kabineta dienas kartībā tiek iekļauti tikai tie jautājumi, kuri ir paspriesti un/vai saskaņoti to izstrādes stadijā starpinstitūciju līmenī, ar nevalstiskajām organizācijām un attiecīgajām sabiedrības mērķa grupām.” No otras puses, ko nozīmē “pienākums”, ja, kā šajās dienās lasām avīzēs, anotācijās Ministru kabinetā izskatāmajiem jautājumiem konsultēšanās ar nevalstiskajām organizācijām un cita veida to iesaistīšana tomēr netikšot ietverta kā obligāta? Ko tad līdz “noteikt un pilnveidot kārtību” tikai “sabiedriski nozīmīgiem” gadījumiem un, “ja nepieciešams”?
Nerimstošs ir optimisms par Ministru kabineta mājas lapu, nekur neliekot pat nojaust, ka tai, tāpat kā citām valdības institūciju mājas lapām, steidzami būtu nepieciešams tā sauktais meklētājs, lai piedāvātajā informācijā varētu orientēties un to tiešām izmantot. Ir runa tikai vispārēji par “vienotiem uzbūves principiem un standartiem”. Labi, ka uzsvērta interaktivitātes nepieciešamība. Tomēr, kad vēlējos caur Ministru kabineta mājas lapu, kur pastāvīgi aicina rakstīt e-pasta vēstules Ministru prezidentam, viņu apsveikt dzimšanas dienā, tas izrādījās tehniski neiespējami…
Savukārt priecājoties par to, ka Valsts kanceleja jau kopš 1996.gada organizē socioloģisko pētījumu “par Latvijas politiskās un ekonomiskās situācijas vērtējumu sabiedrībā”, vienlaikus jābēdājas, ka politiķu reitingos, ko no šiem pētījumiem piedāvā medijiem, ir gan Valsts prezidente (kamēr Vācijā un karaļvalstīs tādu reprezentatīvu amatu ieņēmējus politiķu reitingos ne velti neliek) un pat Latvijas Bankas prezidents.
Taču līdz šim minētais ir tikai ziediņi. Svarīgākais, ka institucionālās sistēmas modeļu aprakstā par sabiedrības līdzdalību pie ministriju un institūciju komunikācijas departamentu funkcijām vairs ir palicis tikai viens abstrakts punkts pašās beigās: “Veicināt institūcijas komunikācijas un dialogu ar ieinteresētajām mērķauditorijām, sabiedrības līdzdalību lēmumu sagatavošanas procesā.” Savukārt Valsts kancelejas Komunikācijas departamentam vispār nav šāda minēta.
Secinājums: skaistās frāzes par sabiedrības līdzdalību paliek kā šā valdības komunikācijas politikas pamatnostādņu dokumenta “cepure”, kamēr patiesībā institucionāli it kā jāturpina darboties pašreizējās slēgtās, nevis atvērtas sistēmas ietvaros.
Vismaz jācer, protams, ka tā nebija domāts, bet – ir sanācis. Diemžēl pretējo apstiprina ārkārtīgi ierobežotā komunikācijas profesionāļu sabiedrības iesaistīšana – īstenībā neiesaistīšana – šā dokumenta sagatavošanā.
Vecais pārtikas programmas birokrātiskais stils ir dzīvīgs.
Taču iepriecina dokumenta sadaļa par pamatnostādņu ieviešanas rezultātiem un to sasniegšanas rādītājiem, kurā paredzētā sistēma tiešām ļaus profesionāli izvērtēt rezultātus: ir paredzēti gan noteikti kritēriji, gan kvalitatīvs pētījums, gan mediju aptauja u.tml. Tāpat piezīme: “Institūciju papildus finansējuma pieprasījumi tiks izvērtēti 2003.gada valsts budžeta sagatavošanas gaitā.” Tā ļauj cerēt, ka tiks novērsta finansu nepietiekamība pašam informācijas darbam. Vismaz daudzo komisiju sēdes vēl speciāli apmaksāt nav paredzēts.