Foto: u.Light.Me
Katram individuāli jāpārdomā, kādu nākotni viņi saredz sev mūsu valstī un ko var darīt tās uzlabošanai.
Jebkura tautas nobalsošana ir it kā masu pasākums. Jo lielāka masa savācas, jo lielāks svars iznākumam. Astoņsimt tūkstoši pret divsimt septiņdesmit tūkstošiem ir ievērojama masa un ievērojams pārsvars. Tomēr jebkura masa sastāv no mazākām vienībām, jebkura tauta un valsts — no tās individuāliem pilsoņiem un to gribas. Katrs no mums, kas mēroja garāku vai īsāku ceļu līdz balsošanas iecirknim 18. februrārī un stāvēja īsākā vai garākā rindā, turp devās un savu balsi atdeva ar savu individuālu motivāciju.
Katrs no mums dzīvo savu vienīgo dzīvi un izdara savas individuālās izvēles. Taču visi kopā mēs veidojam tautu un valsti. 18. februāra tautas nobalsošanas par valsts valodu iznākums ir nepārprotams balsojums par to, kādu mēs vēlamies redzēt šo valsti nākotnē un kādu pienākumu mēs esam apņēmušies pildīt. Taču vienlaikus tā ir arī skaidra atbilde, kādam dialogam un uz kādiem noteikumiem mēs neesam gatavi. To derētu ielāgot tiem, kas aicina tagad nekavējoties kaut ko mainīt, paši īsti nesaprazdami, kas tad vispār ir jāmaina un vai vispār ir dots jebkāds tautas mandāts būtiskām pārmaiņām.
Deklarācijas un dzīve
Tautas nobalsošanas iznākums un tajā atspoguļotais spēku samērs nav nekāds pārsteigums tiem, kas notikumiem Latvijai sekojuši līdzi vismaz pēdējos divdesmit gadus. Tie tūkstoši, kas nobalsoja par divām valsts valodām, proporcionāli ir tas pats elektorāts, kas gadiem balsojis par tā saucamajām krievvalodīgo partijām. Jau parakstu vākšanas akcija pirms tautas nobalsošanas pietiekami skaidri par to signalizēja.
Nekas pirms tautas nobalsošanas neliecināja, ka šis elektorāts būtu mainījis savas domas. No daudziem un dažādiem — pārsvarā gan krievu tautības, nevis citu mazākumtautību — pārstāvjiem mēs publiski un labā latviešu valodā dzirdējām atbalstu divām valodām, lai gan ar visai interesantu un savdabīgu argumentāciju. Tā kā šis dalījums mūsu sabiedrībā pastāv ne jau vienu dienu, tas vienā dienā arī nebeigsies. Kas piecdesmit gados veidojies, nevar izzust divdesmit gados un diezin vai pilnībā būs zudis arī pēc piecdesmit gadiem. Un te es domāju ne aizvainojumu vai vēl kādas emocionālas izjūtas, bet ģeopolitisku, vēsturisku un etnisku situāciju.
Demokrātiskā valstī sabiedrība tiek pārvaldīta ar pašas izvēlētu politiķu starpniecību, un tagad daļa no viņiem prasa un rosina nekavējoties sākt “dialogu”, izmaiņas naturalizācijas, integrācijas politikā. Taču, ja reiz politiķi pasaka A, tad jābūt arī priekšstatam, kas slēpjas aiz visiem pārējiem nākamajiem alfabēta burtiem. Proti, ir ļoti viegli manifestos, deklarācijās un grupveidā paziņot par “dialoga” sākšanu, “izlīgšanu”, “katram viena krieva integrēšanu”, “rokas pasniegšanu”, taču, vai kāds ir iedomājies, kā tas izskatīsies dzīvē individuālā līmenī?
Ar ko un par ko runāt
Iedomāsimies reālu situāciju. Piemēram, mani vecāki dzīvo Vidzemē, Salacgrīvas novadā, kur pret divvalodību nobalsoja 5110, par 167 jeb attiecīgi 97% un 3%. Nevienam vietējam cilvēkam jau nav noslēpums, ka divvalodības atbalstītāji šajā latviskajā novadā pārsvarā ir tie citu tautību pārstāvji, kas šeit iemitināti un palikuši no padomju laikiem. Turklāt visi kopā dzīvojuši mierā un saticībā visus pēdējos 20 gadus.
Ja tagad mani vecāki kā atbildīgi cilvēki sekotu politiķu aicinājumiem sākt “dialogu” un labot “greizi nogājušo integrācijas procesu”, tad kas gan viņiem būtu jādara? Jānopērk torte, puķes un jāiet ar kādu izlīgt? Ar tiem 167 divvalodības aizstāvjiem? Ko tāds latviešu pensionārs, kura ģimene represēta padomju laikos, kurš zaudējis darbu, padomju rūpniecībai sabrūkot, atguvis kolhoza izpostītu lauku īpašumu un visus atjaunotās neatkarības gadu grūtības izbaudījis pilnā komplektā uz savas ādas, ir nepareizi darījis un ar ko viņam tagad jāizlīgst?
Turklāt ja viņš pat nav balsojis par radikālākajām latviešu nacionālistu partijām, bet tik vien, kā izvēlējies eiropeiskāko, civilizētāko savas valsts attīstības ceļu, lai viņa bērni un bērnu bērni varētu dzīvot labāku dzīvi materiālā, fiziskā, politiskā, militārā un kultūras drošībā, kādu nodrošina tikai Latvijas valsts Eiropas Savienības (ES) un NATO sastāvā. Vai tas kāds noziegums, ka šis cilvēks nav atbalstījis Saskaņas centru vai PCTVL, kuri taču nekad nav spējuši un gribējuši neko tādu piedāvāt?
Ko tāds cilvēks ir individuālā līmenī izdarījis nepareizi, ka tagad pēc tautas nobalsošanas viņam jādzird, ka par rezultātu nav ko priecāties un ka tas nav nekāds apstiprinājums vai mandāts līdzšinējās politikas turpināšanai? Ka nu tikai sekos pārmaiņas un izmaiņas.
Skaidrs mandāts
Tādus piemērus mēs varētu atrast tūkstošiem un tūkstošiem, un tieši par to lēmumu pieņēmējiem un viņu padomdevējiem būtu jāpadomā, pirms steigt ar kādām izmaiņām līdzšinējā valsts attīstības virzienā. Jo patiesībā šī tautas nobalsošana deva ļoti skaidru tautas mandātu sabiedrības pārvaldītājiem. Ļoti pārliecinošs vairākums un iespaidīgs skaits ar savu balsojumu pauda viedokli, ka jautājumā par Latvijas valsts pamatiem nekādi kompromisi nav pieļaujami. To nedrīkst ignorēt un par zemu novērtēt.
Vēl būtiskāk ir tas, ka, kā mēs paši redzējām, balsošanas iecirkņos Latvijā un garajās rindās ārzemēs bija ļoti daudz jaunu cilvēku, kam šī bija līdzvērtīga pieredze kā vecākiem cilvēkiem barikādes, mītiņi Daugavmalā un citi neatkarības atgūšanas laika pasākumi. Stāvēšana stundām rindā, lai pateiktu savu viedokli, ir tas, par ko viņi stāstīs saviem bērniem kā savu pieredzi par Latvijas un tās valstiskuma nosargāšanu. Vajag stingru pārliecību un motivāciju, lai straujajā un mobilajā tehnoloģiju laikmetā, brauktu simtiem kilometru un stundām stāvētu rindā. To nedrīkst izlikties neredzam.
Savukārt, tiem, kam varbūt vairāk paveicies un kas nav bijuši spiesti doties svešumā nedz pēc Otrā pasaules kara, nedz pēdējos gados, ar šo balsojumu ir dots kāds ļoti svarīgs vēstījums — latvieši, kas dažādu iemeslu dēļ atrodas svešumā, tic un cer, ka mēs Latvijā spēsim saglabāt latviešu valodu un kultūru. Mums ir viņu dots mandāts un uzticēts pienākums par to rūpēties, jo tā tiešām ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valodai un kultūrai valdīt.
Cits dialogs
Protams, ka gan Latvijā, gan ārzemēs viena daļa vēlētāju nobalsoja par divām valodām un tātad par Latvijas valsts pamatu maiņu. To nevar izlikties neredzam, taču tā nozīmi arī nedrīkst pārspīlēt. Tā ir tikai ceturtā daļa no nobalsojušajiem, un tas ir mazākums, kurš nevar diktēt savus noteikumus vairākumam. Nenoliedzot problēmu esamību, mums ir jāapzinās, ka vairākums balsotāju šoreiz noraidīja dialogu uz noteikumiem, kādus piedāvāja tautas nobalsošanas rosinātāji un atbalstītāji. Arī Latgales balsojumu nedrīkst vienkāršot un vispārināt, jo arī tur ir novadi, kas nepārprotami noraidījuši divvalodību, turklāt kopējais reģiona balsojums ir teju puse uz pusi, nevis ļoti pārliecinošs vairākums.
Tā kā vairākums vēlētāju ir noraidījis ierosinājumu par divvalodību, tam no dienaskārtības ir jāpazūd, jo tā saucamo latvisko partiju politiķiem nav dots mandāts tematu par krievu valodas lomas vairošanu vispār tālāk apspriest. Tad nu Saskaņas centram vai citām mazākumtautības pārstāvošām organizācijām ir jāspēj noformulēt citas savas prasības vai ierosinājumus, lai uzlabotu savu vēlētāju pašsajūtu Latvijā. Protams, ja vien tas vispār ir iespējams, jo pirms tautas nobalsošanas mēs dzirdējām daudz un dažādus skaidrojumus par aizvainojuma iemesliem. Taču, lai tos risinātu, aizvainojuma iemesli ir jāspēj reducēt līdz konkrētām lietām, kam vispār iespējami juridiski risinājumi likumu veidā. Ja galu galā viss nonāk līdz vienai aizvainojuma saknei — Latvijas neatkarīgas valsts atjaunošanai ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām — tad diemžēl nekāds risinājums, neapdraudot Latvijas valsts pamatus, vispār nav iespējams, un tādam dialogam vairākuma mandāts nav dots.
Vienīgā dzimtene
Laikā pirms tautas nobalsošanas mēs dzirdējām dažādas diskusijas starp latviešu un mazākumtautību pārstāvjiem, taču interesantākās bija diskusijas starp krievu tautības cilvēkiem latviešu valodā. Viena tāda bija vērojama portālā politika.lv[ 1 ] un otra — LTV1 raidījumā Eiropa. Mīti un realitāte[ 2 ] . Jauni, izglītoti un pašpārliecināti krievu cilvēki tīrā latviešu valodā savā starpā strīdējās par to, cik labi vai slikti ir dzīvot Latvijā. Nekas tāds nebija iespējams pirms divdesmit gadiem, un tas vien liecina, ka īstenotais sabiedrības integrācijas process ir virzījies pareizi. Ceļš nav bijis velts, pat ja grumbuļains un līkumots.
To, ka vismaz gados jauniem mazākumtautību pārstāvjiem nav problēmu ar latviešu valodas prasmi, mēs dzirdējām un redzējām atkal un atkal. Tieši tāpēc tagad arī viņiem būtu no dienaskārtības jāsvītro jautājums par divvalodību un jātiek skaidrībā, kas tad īsti viņiem traucē labi justies Latvijā. Katram individuāli jāpārdomā, kādu nākotni viņi saredz sev mūsu valstī un ko var darīt tās uzlabošanai. Katrs pats un individuāli, negaidot, ka kāda partija atrisinās visas problēmas viņa vietā, jo, gaidot uz partiju solīto risinājumu, cilvēka mūžs rit uz priekšu neatgriezeniski.