Raksts

Indivīds. Sabiedrība. Diskriminācija.


Datums:
14. decembris, 2006


Autori

Irīna Kulitāne


Foto: The Jamoker

Ikviens piedalās sabiedrības vērtību veidošanas procesā. Ar klusēšanu un malā stāvēšanu. Ar aktīvu rīcību. Ar klaigāšanu un aizvainojumu izteikšanu. Ar iecietību un vēlmi saprast. Būt iecietīgam nozīmē saredzēt citādību, spēt to pieņemt un ļaut pastāvēt sev līdzās.

Pēc pāris nedēļām sagaidīsim 2007.gadu, kas saskaņā ar Eiropas Komisijas apstiprināto stratēģiju ir pasludināts par vienādu iespēju gadu. Saistībā ar šo lēmumu Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs tiek plānoti pasākumi, kas mazinās diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Runājot vienkāršāk – gads tiks veltīts pasākumiem, kuri varētu un kuriem vajadzētu rosināt ikvienu no mums kļūt tolerantākiem – vairāk saprotošiem, pacietīgiem un iecietīgiem. Par to arī būs šis raksts – mums pašiem, mūsu iecietības kritērijiem un mēru. Par to, ko spējam vai vēlamies saprast un pieņemt. Viena cilvēka un visas valsts mērogā.

Ne-diskriminēt nozīmē atzīt indivīda vai cilvēku grupas tiesības, nodrošināt šim cilvēkam vai grupai pārstāvību visos politikas veidošanas un ieviešanas un sociālekonomiskajos procesos, likumīgi garantēt un praksē īstenot atzīšanu un izrādīt cieņu.

Valsts līmenī tiek izstrādātas programmas un stratēģijas, tiek īstenoti formāli vai reāli pasākumi atsevišķu diskriminācijas veidu izskaušanai un iecietības veicināšanai. Taču neizpratni izraisa fakts, ka jautājumi par kādu no diskriminācijas veidiem un ar to saistītajām problēmām reti kad tiek ieraudzīti “no iekšpuses”. Pilsoniskās sabiedrības institūcijas (biedrības un nodibinājumi) aktualizē kādu jautājumu, Eiropas Komisija izstrādā regulas vai izsludina tādu vai citādu gadu, un tikai tad valstij atveras acis – jā, pie mums pastāv šī problēma, tā jārisina. Rīcību ātrums un kvalitāte vistiešākajā mērā ir atkarīgi no tā, ko attiecīgās kompetentās amatpersonas domā un kāda ir viņu izpratne par risināmo problēmu. Ja augsta līmeņa politiķis zīmīgi smaida, runājot par dzimumu līdztiesību, vai nespēj apslēpt nepatiku, runājot par seksuālajām minoritātēm, tad droši vien nozīmīgi uzlabojumi šo jautājumu risināšanā tik drīz nav gaidāmi. Jo būtībā jau attieksme parāda, ka problēma netiek uzskatīta par problēmu. Nevar risināt to, ko neatzīst par pastāvošu, esošu.

Domājot par pārējiem diskriminācijas veidiem un cilvēkiem, kurus diskriminācija skar, var pamanīt atzinīgi vērtējamas iniciatīvas un pozitīvus rezultātus, taču neizprotami šķiet, ka daudzas problēmas, kas ir izpētītas un pamatoti argumentētas, netiek risinātas vai tiek atliktas finansējuma trūkuma dēļ. Valsts budžets pildās arvien labāk, budžeta grozījumos gada beigās partijas “pēc deguniem” dala pāri palikušos līdzekļus, lai pēc tam varētu dižoties ar saviem nopelniem, taču patiesām rūpēm par iedzīvotājiem finansējuma trūkst arvien vairāk. Nav dzirdēts ierosinājums izveidot un īstenot valsts programmu, kuras ietvaros visās valsts skolās tiktu iebūvēts lifts, lai bērni ar kustību traucējumiem varētu iekļauties ikdienas mācību procesā, tādejādi nodrošinot vienādu tiesību uz kvalitatīvas izglītības ieguvi ievērošanu. Nav saprotams, kurš un kāpēc ir noteicis 70 gadu vecumu kā slieksni ļaundabīgā audzēja profilaktisko apskašu apmaksai no valsts budžeta līdzekļiem. Vai noteiktais vecuma ierobežojums nozīmē, ka pēc šī vecuma sasniegšanas cilvēks ir mazāk vērtīgs un valstij vairs nav vajadzīgs? Kur šajā gadījumā paliek cilvēka tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi?

Taču problēmu otra puse ir plašākas sabiedrības attieksme pret diskriminētajām sabiedrības grupām. Laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos un publiskos pasākumos uzvirmo diskusijas, strīdi un konflikti saistībā ar vienu vai otru diskriminācijas veidu. Aizsāktās sarunas turpinās arī sadzīviskā līmenī – darba vietās, ģimenes vai draugu lokā. Turpinās, lai nemanāmi un pacietīgi veidotu mūsu bērnu – rītdienas sabiedrības – pasaules uzskatu.

Iecietīgāk raugāmies uz vecuma un invaliditātes problēmu skarto sabiedrības daļu, taču praksē situācija nav tik vienkārša – šo pazīmju dēļ cilvēki netiek pieņemti darbā, pret viņiem ir neiecietīga attieksme publiskajās un privātajās iestādēs. Aktīvākie no šiem cilvēkiem vēršas Valsts cilvēktiesību birojā. Pārējie norij rūgtuma sajūtu, ieraujas sevī, kļūst negatīvi noskaņoti pret valsti un līdzcilvēkiem. Ieguvēju nav ne vienā, ne otrā pusē.

Pieaug sabiedrības neiecietība rases vai etniskās izcelsmes un reliģijas vai pārliecības dēļ. Saistībā ar šādām izpausmēm Latvijas vārds vairākkārtīgi ir izskanējis arī starptautiskajos medijos. Ebreju kapu apgānīšana, citas tautības vai rases cilvēku piekaušana uz ielas ir tikai daži piemēri, kas liecina par izglītošanas nepieciešamību plašai sabiedrības daļai. Kur un kad mūsos ir ieaudzināta apziņa, ka esam priviliģēti, ka zeme, pa kuru staigājam, un gaiss, kuru elpojam, pieder tikai un vienīgi mums? Jā, mums ir jāsaglabā sava etniskā identitāte, taču tas varēs notikt vienīgi tādā gadījumā, ja spēsim atzīt un pieņemt citas identitātes. Cilvēks, kurš apmeklē mošeju vai sinagogu, nav mūsu ienaidnieks. Viņš, tāpat kā mēs, vēlas mieru, ģimeni, mīlestību. Cilvēks, kam ir atšķirīga tautība vai rase, priecājas un skumst par tām pašām lietām, kuras priecē un skumdina Latvijas cilvēkus. Varbūt ir pienācis laiks palūkoties dziļāk par ārējo veidolu, mēģinot iepazīt un rast izpratni par cilvēka būtību?…

Dzimumu līdztiesības jautājums daudziem cilvēkiem vēl joprojām šķiet kā sieviešu klaigāšana par savām tiesībām. Taču fakti liecina, ka sievietes bieži saņem zemāku algu nekā vīrieši par līdzvērtīga darba izpildi. Viņas nevar realizēt sevi profesionāli un nodrošināt materiālu neatkarību, jo audzina bērnus. Laikā, kad daudzi vīrieši aizlido uz nākamo ģimenes ligzdu, sieviete paliek. Bez darba, izglītības, pieredzes, līdzekļiem. Kā uzsākt dzīvi no jauna? Vēl viens dzimumu līdztiesības aspekts – sievietēm nereti nākas sastapties ar seksuālu uzmākšanos no darba devēju puses, nonākot izvēles situācijā – sekss un nodrošināts darbs vai atteikšanās no seksa un līdz ar to darba zaudēšana. Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt. Kamēr tās neskar mūs personīgi, spējam lūkoties uz notiekošo it kā no malas, taču atliek vien iedomāties šādās situācijās sevi, savu meitu, māsu, draudzeni…

Sabiedrībā šobrīd asāk uztvertais un daudznozīmīgāk vērtētais ir seksuālo minoritāšu jautājums. Sabiedrība velk paralēles homoseksualitātei un pedofilijai, necenšoties ne uzklausīt, ne saprast “citādos”. Daļa no viņiem spītībā un aizvainojumā piesaka sevi arvien skaļāk un publiskāk. Pazīstu vairākus homoseksuālus cilvēkus, ar dažiem no viņiem nākas sastapties darba jautājumos. Tie ir cienījami un patīkami cilvēki, kuri neafišē savu orientāciju un nekad nepārkāpj pieklājības normas. Kur radās milzīgais naids un neiecietība, kurš “Rīgas praids” laikā lika malā stāvētājiem mest gājiena dalībniekiem ar fekāliju piepildītiem maisiņiem? Vai metēji ir gandarīti un jūtas tīri? Vai rīt, uzzinot par sava bērna vai radinieka “citādumu”, tiks meklēts jauns maisiņš?

Ikviens piedalās sabiedrības vērtību veidošanas procesā. Ar klusēšanu un malā stāvēšanu. Ar aktīvu rīcību. Ar klaigāšanu un aizvainojumu izteikšanu. Ar iecietību un vēlmi saprast. Būt iecietīgam nozīmē saredzēt citādību, spēt to pieņemt un ļaut pastāvēt sev līdzās. Diskriminācija izpaužas ne tikai rupjībā un vardarbībā. Attieksmes, to izpausmes un ietekme uz sabiedriskās domas veidošanos ir daudz smalkākas un niansētas.

Ir pirmssvētku laiks, kad domas kļūst dāsnas un sirdis devīgas. Ir īstais laiks uzdāvināt smaidu uz ielas satiktam citas rases cilvēkam, pasveicināt kaimiņu, kurš ir publiski atzinis savu homoseksualitāti, palīdzēt gados vecam tuviniekam atrisināt kādu viņam svarīgu problēmu, nepieļaut uz dzimumu un seksualitāti attiecināmu divdomīgu teicienu un rīcību iesakņošanos savā darba kolektīvā. Šīs dāvanas neko nemaksā, bet kādam cilvēkam un sabiedrībai kopumā tās būs nozīmīgas, jo veicinās labākas sabiedrības veidošanos. Tādas sabiedrības, kādā mēs visi vēlamies un ilgojamies dzīvot.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!