Foto: Nick Ford

Informācija par Karadžiča atrašanās vietu drošības dienestu rīcībā, visticamāk, bija jau sen, taču politiskā griba Serbijā nebija labvēlīga viņa arestam.

Manā atmiņā ir kāda ferma. Tā atradās nomaļā vietā, netālu no Zvornikas un tur dzīvoja nedzirdīgs, mēms, ļoti vecs, kalsns vīrs. Kūts siena bija noraibināta ar šāvieniem cilvēka krūšu augstumā. Lauks bija dīvaini uzburbis. Visai sekmīgi vienā, bet galīgi neveikli otrā pusē bija mēģināts līdzināt ar buldozeru. Slikti nolīdzinātajā pusē no zemes līda ārā drēbju atliekas, apavi un kauli. Manu uzmanību pievērsa kāda neliela izmēra keda, kādu nēsāt varēja Bosnijas puikas četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā. Tas bija 1996. gada sākums. Deitonas miera līgums tikko bija parakstīts.

Vairāk nekā sešus gadus vēlāk šinī vietā atrastās mirstīgas atliekas pēc DNS analīzēm tika identificētas kā piederošas vairākiem Srebreņicas iedzīvotājiem. Viņi pazuda 1995.gada 13. jūlija naktī, kad pilsētiņas Bosnijas musulmaņu vīrieši un zēni, serbu armijas konvojēti, tika aizvesti nezināmā virzienā. Pavēli Srebreņicas etniskajai tīrīšanai deva pašpasludinātās Bosnijas un Hercegovinas Serbu Republikas, sauktas Republika Srpska, prezidents Radovans Karadžics (Radovan Karadžić). Viņš gan šo un līdzīgus gadījumus nesauca par etnisko tīrīšanu, bet pavēle tika formulēta kā “neciešamas atmosfēras radīšana ar vispārēju nedrošību, kas neatstāj izdzīvošanas cerību “. Tas bija pilnīgi Karadžica stilā – patētiski līdz dramatismam. Srebreņica Radovanam Kardzičam un ģenerālim Ratko Mladičam (Mladić), kas praktiski realizēja šo operāciju, bija simbolisks vēstījums par to, ka Bosnija pieder tikai un vienīgi serbiem.

“Viņiem[1] Srebreņicas krišana bija daļa no gadsimtiem ilgās serbu tautas cīņas pret islāmu un Turkiem…” savā grāmatā par Srebreņicas traģēdiju “Drošā vieta” raksta Deivids Rohde (David Rohde), piebilstot, ka arī atbruņotie Srebreņicas upuri, kuriem bija atņemtas gan medību bises, gan kabatas naži, joprojām nozieguma pasūtītajiem likās bīstami.

Ampluā — nācijas glābējs

Karadžičs bija harizmātiska personība — gan tikai tiem, uz kuriem viņa harizma iedarbojās. Jāteic, ka viņa mesiāniskās dotības atraisījās tikai pēc Serbu Demokrātiskās Partijas dibināšanas 1989. gadā[2] un partijas vadības grožu pārņemšanas. Līdz tam viņš bija akadēmiski (tai skaitā ASV) izglītojies psihiatrs, kas strādāja Sarajevā, un vēlāk arī Belgradā. Pacienti un to radinieki viņu atzina par jauku un laipnu kungu.

Bez valsts algas Karadzičs iemanījās arī papildināt ienākumus, labprāt pārdodot viltotas izziņas par veselības stāvokli. Kopā ar vēlāko Republika Srpska Parlamenta spīkeri Momčilo Krajišniku (Krajišnik)[3] 1985. gadā viņš tika tiesāts par krāpšanu, jo kārdinājums uzcelt savrupmāju prestižajā Palē bija spiedis abus draugus izmantot zemkopībai paredzētos valsts aizdevumu fondus. Neskatoties uz dzīves pretrunīgajām peripetijām, Karadžičš sevī juta dzejnieku un politiķi, kas gatavs mesāniskai misijai. Ja viņa dzejoļi bija diezgan vecmodīgi un tradicionāli un ne ar ko īpašu neizcēlās, tad politikā viņam veicās daudz labāk. Jau tolaik viņš mazliet līdzinājās kādam citam, proti, Hitleram, neizdevušamies māksliniekam — cilvēkam, kas mācēja iepatikties, politisko simbolu lielmeistaram un “nācijas glābējam”.

Būt par nācijas glābēju bija patiess Karadžiča ampluā. 80.gadu beigas, strauji irstošā Dienvidslāvija — Belgradas nacionālradikālo mediju un politiķu uzkurinātās Bosnijas un Horvātijas serbu bailes par savu tālāko likteni bija lieliska iespēja dakterim Karadzičam kļūt par tautas vadoni, padarot pagātnes grēciņus par nebijušiem. 1992. gada aprīlī, īsi pēc Bosnijas un Hercegovinas neatkarības atzīšanas Apvienoto Nāciju Organizācijā, Karadžičs pasludināja Republiku Srpsku, nosaucot to par nedalāmās Dienvidslāvijas valsts daļu. Turklāt būtiski bija atbrīvoties no Bosnijas musulmaņiem un horvātiem. Taču tas izrādījās problemātiski — cilvēki nesaprata, kāpēc un uz kurieni viņiem būtu jādodas no dzimtajām mājām. Vēl vairāk — viņi ne tikai neizgaisa, bet mēdza izrādīt bruņotu pretestību. Pat pēc trīs gadu stīvēšanās ģenerālim Ratko Mladičam, kas komandēja serbu spēkus Bosnijā, nebija izdevies iztīrīt Republika Srpska teritoriju no ne-serbiem. Starptautiskās sabiedrības bezzobainā miera politika šajā laikā ļāva notikt virknei kara noziegumu, tai skaitā lielākajam Eiropas kara noziegumam pēc otrā pasaules kara — Srebreņicas traģēdijai.

Negribīgie meklējumi

Par kara noziedznieku Karadžicu pasludināja 1996. gadā. Viņa apsūdzībā Hāgas Starptautiskajā Dienvidslāvijas kriminālajā tribunālā figurē desmit apsūdzības, no kurām piecas ir par noziegumiem pret cilvēcību, trīs par kara likumu un viena par Ženēvas konvencijas neievērošanu, kā arī nelikumīgu civiliedzīvotāju pārvietošanu.

Karadžiča gandrīz trīspadsmit gadus garā sekmīga slapstīšanās ir radījusi virkni pieņēmumu un ļoti daudz kritikas pret tiem, kam viņš būtu jānotver. Rietumu prese visai bieži citē avotus, kas ziņo par “padošanās sarunām” ar Karadžiču. Bakirs Rahmanovičš (Bakir Rahmanovic), ISN Security Watch[4] publicētajā analītiskajā pētījumā runā par šādām epizodēm, tai skaitā Viljama Stubnera (William Stuebner), bijušā Hāgas tribunāla Sarajevas sakaru virsnieka liecību, kurš 1997. un 1998. gadā esot ticies ar Karadžiču. Karadžicam personīgi par viņa aresta iespējamību tika ziņojis franču NATO spēku kapteinis Ervē Gurmelons (Herve Gourmelon)[5] 1997. gadā. Par šo gadījumu plaši tika rakstīts Rietumu medijos. Francija noliedz Gurmelona brīdinājumu, bet apstiprināja, ka viņš patiesi ir bijis pastāvīgos tiešos sakaros ar Karadžiču.

Karadžiča gadījumā arvien vairāk kļuva skaidrs, ka, nevis izmeklēšanas informācijas trūkums kavē arestu, bet gan tas, ka NATO veiktam arestam nav īstais laiks. Nerunājot nemaz par NATO kontingenta vēlmes trūkumu riskēt ar savu karavīru drošību un labajām attiecībām ar vietējiem serbu iedzīvotājiem. Bosnijā Karadžičs taču netika manīts britu kontrolētajās teritorijās, kurās briti ļoti sekmīgi tvarstīja kara noziegumos aizdomās turētos, bet gan Podromānijā[6].

2005. gadā notika kāda paraugakcija — Pāle uz īsu laiku tika aizturēts Karadžiča dēls, taču Karadžičs pats tajā brīdī uz vietas neatradās, vai, pareizāk sakot, izslīdēja no rokām. Zīme bija skaidra — serbu kara noziegumos apsūdzēto jāarestē pašiem serbiem. Un turklāt tad, kad tas atradīsies tieši Serbijas teritorijā[7].

Kāpēc tieši tagad?

Serbija šobrīd ir ļoti ideoloģiski fragmentēta. Tajā ir uz Eiropu orientētais iedzīvotāju segments, īpaši jauniešu un inteliģences starpā, kas vēlas atvērtas robežas, brīvas kustības un izglītības iespējas — tā ir pragmatiskā daļa, kas labprāt sadarbotos gan ar Rietumu, gan Krievijas investoriem. Bet ir arī nacionālradikāļi, kam ir gan mediju publicitātes iespējas, gan iespēja ātrā veidā saorganizēt piekritēju demonstrācijas. Un ir liela iedzīvotāju daļa, kura ir tik lielā mērā aizņemta ar ģimenes eksistenciālajiem jautājumiem, ka politika ir palikusi viņu reālās dzīves perifērijā. Karadžičs šobrīd nav nekas cits, kā vien meklēšana izsludināta persona, viņa simboliskās kvalitātes ir zudušas, vismaz lielākajai iedzīvotāju daļai. `

Serbija pastāvīgi saņēma starptautisku kritiku par nesekmīgu darbību kara noziegumos apsūdzēto personu aizturēšanā, taču līdz pat nesenai pagātnei atkārtoja, ka Serbijas teritorijā kara noziedznieku (vairs) nav[8].

Karadžiča aizturēšana notika divas nedēļas pēc tam, kad Borisa Tadiča (Boris Tadić) pro-eiropeiskā valdība nāca pie varas un četras dienas pēc jaunā drošības policijas šefa iecelšanas amatā, kas noteikti norāda uz valdības politisko gribu, bet diezin vai uz tās reālajām iespējam tik īsā laikā veikt kvalitatīvu izmeklēšanu. Šķiet, ka informācija attiecīgo dienestu[9] rīcībā bija jau sen, bet politiskā griba Serbijā nebija labvēlīga arestam. ASV slepenie dienesti uzsvēra, ka nekad nav pārstājuši sniegt informāciju par Karadžiča gaitām, bet ar konkrēto aizturēšanu neesot saistīti.

Trīspadsmit gadus ilgie Karadžiča ceļojumi, iespējams, nebija nemaz tik slepeni, bet šobrīd daudzi izjūt atvieglojumu, ka tie ir beigušies.

_______________________

[1] Karadžičam un Mladičam

[2] Srpska Demokratska Stranka

[3] Krajišniks (Момчило Крајишник) arestēts 2000. gadā pēc Hāgas apsūdzības kara noziegumos.

[4] The farcical, wearisome “hunt” for Karadžič, ISN Security Watch, 09.08.2004.

[5] Franču un itāļu NATO spēki bija atbildīgi par Podromānijas teritoriju, kura iespejams slēpas Karadžičs

[6] sk. iepriekšējo piezīmi.

[7] 1997. gadā Karadžičs ar Petar Glumac pasi dzīvojis Vīnē. Glumac, starp citu, serbu un horvatu valodās nozīmē aktieris.

[8] James Lyon, the senior Balkan analyst for the International Crisis Group: “Over the years Serbia has always said, there are no war crime indictees in Serbia and yet they keep coughing them up in fits and starts, depending on political expediency,” “Arrest of Radovan Karadzic: Why Now and Who’s Next?” By Sonja Pace, London, 23 July 2008, Voice of America

[9] Svetozar Rajak, London School of Economics: “For him to evade so long as one of the most wanted fugitives in the world, you require a very complex and expert intelligence operation and it’s very costly and requires a good organization and so forth.” Sonja Pace, London, 23 July 2008, Voice of America