Foto: Aaron Shumaker
Gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Eiropas Centrālā banka visai atzinīgi novērtējušas Igaunijas aktivitātes cīņā ar krīzi. Kaut gan vietējie eksperti tās nosaukuši par šoka terapiju.
Latvijā, lai demonstrētu, cik slikti iet valstij un cik labi ar krīzi tiek galā citi, bieži vien kā piemēru min tuvāko kaimiņu Igauniju. Taču arī pašā Igaunijā varas iestādes uz kritiku mēdz atbildēt — paskatieties uz Latviju, tai klajas vēl sliktāk! Tajā paša laikā kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, šķiet, kļūst par Igaunijas nacionālo izpriecu.
Par to, ka tuvojas ekonomiskā krīze, dažādi eksperti Igaunijas politiķus brīdināja jau 2007.gada beigās. Taču, veidojot 2008.gada budžetu, varas iestādes uzvedās tā, it kā valsts straujo ekonomisko izaugsmi pasaules tendences nu nekādi nevarētu ietekmēt. Līdz ar to jau 2008.gada otrajā ceturksnī valdībai nācās ņemt rokās šķēres un griezt budžetu pilnīgi no jauna. Šis process lielā mērā atgādināja bērnu spēli “akmens — šķēres — papīrītis.”
Sākumā katra ministrija atsevišķi mēģināja salikt savu plānu. Uz papīra viss izskatījās ļoti skaisti un pat var teikt — solīdi: pamazām šur tur mēģināja nogriezt. Taču, kad visus finanšu dokumentus sāka likt kopā, valdība atkal sāka vaimanāt. Tāpēc nācās atkal ņemt šķēres, un tad sākās sāpīgākais. Tauta un mediji kliedza, ka samazinājumi ir necilvēcīgi, jo vislielākās cietējas ir sociāli svarīgas jomas. Tā Sociālo lietu ministrijai nācās samazināt savus tēriņus par 28 miljoniem latu. Tajā paša laikā citas valsts iestādes nekādi budžeta griezieni neskāra. Piemēram, par spīti vispārējai neapmierinātībai Aizsardzības ministrijas budžets netika samazināts, bet tieši otrādi — nauda, kas paredzēta līdzdalībai starptautiskajās misijās, tika palielināta.
Deficīts ķeksīša pēc
Likās, ka, veidojot 2009.gada budžetu, valdība būs daudz apdomīgāka. Taču ticība gaišai nākotnei izrādījās stiprāka par veselīgu pragmatismu. Neatkarīgi eksperti paredzēja, ka Igaunijas ekonomika 2009.gadā kritīsies pa 12—15%, bet Valsts Banka gada sākumā publicēja prognozi ar skaitli 5,5%.
Igaunijas premjers Andruss Ansips bija vēl optimistiskāks. Jau par joku kļuva viņa pirms gada dotais priekšvēlēšanu solījums, ka Igaunija pēc dažiem gadiem kļūs par vienu no piecām visattīstītākajām Eiropas valstīm. Piecniekā Igaunija tik tiešām ir tikusi, tikai — beigu galā. Piemēram, bezdarba līmenis Igaunijā ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Zīmīgi, ka premjers publiski krīzes esamību atzina tikai 2009.gada vasarā. Uz šī fona interesanti izskatās kāds cits citāts no Ansipa runas, kas izskanēja gadu iepriekš, kad ekonomikā arvien vairāk bija pamanāmi krīzes simptomi un valdība vienojās par pirmo negatīvo papildus budžetu: “Ja tā ir krīze, tad tieši šādā krīzē es arī vēlētos dzīvot.”
Un tomēr 2009.gada budžets „sanāca” ar deficītu. Tiesa gan, deficīts bija neliels — aptuveni 32 miljoni latu. Taču svarīgi, ka deficīts vispār bija, jo vairākus gadus Igaunija tikai palielināja valsts budžeta pārpalikumu. Vissmagāk valsts iedzīvotājus ir skārusi atvieglojuma likvidēšana PVN likmēm kultūras pasākumiem un drukātajai produkcijai. Līdz 2009.gada 1.janvārim koncertu, šovu, izstāžu biļetēm, kā arī avīzēm, žurnāliem un grāmatām tika piemērota 5% PVN likme, “normālā” 18% PVN vietā. Taču, ja Latvijā līdzīgs lēmums tika uztverts ar skaļu akciju (vienā dienā visas avīzes iznāca ar sēru noformējumu pirmajā lapā), tad Igaunijā to uztvēra paklausīgi. Turklāt vairs nesamazināja ienākumu nodokli privātpersonām — tas tā arī palika 21% līmenī, kaut gan pakāpeniskais samazinājums līdz 18% (1% gadā) bija viens no galvenajiem premjera partijas priekšvēlēšanu solījumiem.
Kulminācija — PVN
2009.gads tikko bija sācies, bet valdībā jau sākās sarunas un budžeta samazināšanu, jo kļuva skaidrs, ka rožainās prognozes nepildās. Taču atkal neviens negribēja piekāpties, un valdošā koalīcija sabruka. Par to, ka divas labējās valdības partijas — Reformisti un Tēvzemes un Republikas savienība — līdz ar smagiem lēmumiem par budžetu tiks vaļā no kreisajiem partneriem — Sociāldemokrātiskās partijas — runāja arī gadu iepriekš. Taču toreiz atšķirībā no līdzīgas situācijas 2009.gada maijā izdevās vienoties. Rezultātā pērn sociāldemokrāti nonāca opozīcijā. Jaunu koalīciju nolēma neveidot, un pie stūres nokļuva mazākuma valdība, jo parlamentā divām valdošajām partijām bija tikai 50 balsis no 101.
Sākumā šo valdošo apvienību presē pat nosauca par “majonēzes valdību,” jo pieņēma, ka šādā situācijā neviens no opozīcijas pārstāvjiem ar valdību nesadarbosies un tai nāksies cerēt uz vienīgo bezpartijisko deputātu Jānu Kundlu, kurš savulaik kļuva slavens ar to, ka atnesa iz Valsts kanceleju čeku par pārtikas iegādi, tajā skaitā arī majonēzi, un lūdza to viņam apmaksāt kā reprezentācijas izdevumus. Un tā nu šodien valdība var rēķināties tikai ar Zaļās partijas atbalstu, kurai izdevās panākt valdības piekāpšanos dažos ekoloģijas jautājumos, solot tai savas balsis citos balsojumos. Jāsaka, ka arī šī piekāpšanās prasīja no valdības jaunus ieguldījumus no valsts budžeta, tātad — arī jaunus meklējumus, kur vēl varētu kaut ko “nogriezt.”
Par kulmināciju visā budžeta stāstā kļuva negaidīts PVN pieaugums no 18 uz 20 %, sākot no 2009.gada 1.jūlija. Turklāt šo lēmumu valdība pieņēma burtiski 10 dienas pirms jauna likuma stāšanās spēkā, paspējot “izlaist” to caur parlamentu tieši dienu pirms deputātu došanās vasaras brīvdienās. Šīs izmaiņas bija tik negaidītas, ka nācās pat ieviest “pārējas periodu” tirdzniecības punktiem, lai tie paspētu sakārtot savas grāmatvedības dokumentus. Tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā kādu laiku veikalos varēja manīt paziņojumus, kas pircējiem vēstīja, ka uz preces norādītā cena var atšķirties no tās, ko beigās nāksies samaksāt.
Rudenī klāt bija arī kārtējais lēmums par akcīzes nodokļa pieaugumu alkoholam, tabakas izstrādājumiem un degvielai. Jāpiebilst, ka akcīzi sāka paaugstināt jau kopš 2008.gada. No šā gada 1.janvāra jaunās likmes jau ir ieviestas dzīvē. Te noteikti jāpiemin, ka vairāki lēmumu bija visnotaļ sasteigti. Piemēram, viena no precēm, kurai visu laiku tika piemērota pazeminātā 5% nodokļa likme, bija bērnu autiņbiksītes. Tagad arī tās vairs nav starp priviliģētajām precēm, un tiek prognozēts, ka tas ļaus valstij nopelnīt vairāk nekā miljonu latu. Tajā paša laikā izdevumi aizsardzībai paliek iepriekšējā līmenī, turklāt neilgi pirms Ziemassvētkiem kļuva zināms, ka Aizsardzības ministrija 22 darbiniekiem katram izmaksājusi 855 latu prēmiju.
Pats galvenais — eiro
Igaunijas valstsvīrus iedvesmo starptautisko organizāciju labvēlīgā attieksme pret Igaunijas finansiālo politiku. Gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Eiropas Centrālā banka visai atzinīgi novērtējuši valdības aktivitātes cīņā ar krīzi, kaut gan vietējie eksperti tās nosaukuši par šoka terapiju. Tajā paša laikā šodien neviens no Igaunijas politiskās elites vairs neslēpj, ka visam apakšā ir mērķis — 2011.gadā pāriet uz eiro. Ministru Kabinetā pavisam atklāti saka, ka eiro dēļ vajag paciesties un vēl stingrāk savilkt jostas.
Šā gada budžetu Igaunija izveidoja tā, ka izdevuma daļa ir 4,04 miljardi latu, bet ieņēmumu daļa — 3,8 miljardi latu. Turklāt neviens pašlaik nevar garantēt, ka gada laikā nevajadzēs veikt jaunus samazinājumus. Tiesa gan, pensijas valdība sola neaiztikt.
Pēdējais pozitīvais signāls par eiro ieviešanu atnāca burtiski pirms dažām dienām. Starptautiskais Valūtas fonds paziņoja, ka Eiropas Savienība, visticamāk, jau šā gada otrajā pusē atbalstīs Igaunijas prasību par pievienošanos eirozonai. Galīgais lēmums par to tiks paziņots jūlijā. Atklāts paliek vien jautājums par visa šī pasākuma cenu. 2009.gada pēdējās dienās valstī aktivizējās polemika par iespējamo kronas devalvāciju. Oficiālās amatpersonas šādu iespēju noliedz, taču sabiedrībai tas iedveš bailes. Turklāt ātro lēmumu pieņemšanas pieredze Igaunijai jau ir.