"Latvijas avīze", 09.03.2004.Rubrika: Integrācija (12. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Latvijas Avīzes arhīvawww.news.lv
Pauls Ēriks Rummo, kas Igaunijā ir pazīstams arī kā dzejnieks, kopš 2003. gada aprīļa ir Igaunijas tautību ministrs. Viņa pārziņā ir mazākumtautību, integrācijas un tautas attīstības jautājumi.
No 1992. līdz 1994. gadam bijis Igaunijas kultūras un izglītības ministrs, pēc tam — parlamenta deputāts. P. Ē Rummo ir Reformu partijas biedrs.
— Kāds ir jūsu viedoklis par sestdien Latvijā notikušo tā saukto krievu skolu aizsardzības štāba kongresu, kurā izskanēja prasības noteikt izglītības reformai moratoriju, ieviest nulles pilsonības variantu un piešķirt oficiālās valodas tiesības krievu valodai?
— Tas ir tikai un vienīgi pašas Latvijas ziņā, kā reaģēt uz šādām pārmērīgām un valsts pamatus ietekmējošām prasībām. Es nekādi nespēju saprast, kā tik augstas amatpersonas kā Krievijas parlamenta vicespīkers atļaujas šādā kongresā aģitēt pret savu kaimiņvalsti. Uzskatu, iejaukties citu valstu iekšējās lietās ir nepieļaujami.
(Intervija notika 27. februārī Igaunijā, bet uz pirmo jautājumu ministrs atbildēja 8. martā. — I. M.)
— Kā vērtējat integrācijas gaitu Igaunijā? 2003. gada beigās jūs valdībai ziņojāt, ka naturalizācija noris ļoti veiksmīgi, bet izskan arī viedoklis, ka naturalizācijas temps Igaunijā palēninās.
— Integrācija ar naturalizāciju, protams, ir saistītas jomas, tomēr starp šiem jēdzieniem ir arī atšķirības. Iedzīvotāji var būt integrēti Igaunijas sabiedrībā pat tad, ja viņi nav naturalizējušies. Bet tie, kas integrējušies, kas jūt, ka Igaunija patiešām ir viņu mājas, arī vēlas naturalizēties.
Pēdējā laikā naturalizācijas tempi Igaunijā nebija visai augsti un droši vien tāpēc, ka nepilsoņiem trūka izteiktas motivācijas integrēties. Nepilsonim Igaunijā ir praktiski tādas pašas tiesības kā pilsonim, izņemot tiesības vēlēt parlamentu. Citādi te var mierīgi dzīvot un veiksmīgi strādāt arī bez pilsonības. Taču šobrīd gan Igaunijas, gan Latvijas nepilsoņiem radusies spēcīga motivācija integrēties un naturalizēties, lai tādējādi kļūtu arī par Eiropas Savienības pilsoņiem. Jaunākajai igauņu paaudzei šķiet būtiski iegūt visas iespējas, kas paveras Eiropas Savienībā. Ir pirmās zīmes, ka interese par naturalizāciju drīzumā strauji pieaugs, un jau šobrīd tā jūtami palielinājusies skolās.
— 2003. gada beigās gan Latvijā, gan Igaunijā palielinājās Krievijas spiediens. Sīms Kallass atzinis, ka Krievija Igaunijā grib palielināt savu politisko un ekonomisko ietekmi. Krievijas prasības gan pret Latviju, gan Igauniju ir līdzīgas: beigt “apspiest” krievvalodīgos, atrisināt viņu “valodas problēmas”.
— Krievija griež veco plati. Eiropas starptautiskās organizācijas sapratušas, ka nekādas problēmas krievu sabiedrībai Igaunijā un Latvijā nepastāv. Un ES ļoti skaidri pateica, ka Krievijai jāsamierinās ar faktu, ka partnerattiecību un sadarbības līgums starp ES un Krieviju automātiski tiek attiecināts arī uz visām jaunajām ES dalībvalstīm. Tā ka gaidīsim, kā Krievija tālāk reaģēs…
— Latvijā pēdējā laikā organizēti dažu politiķu uzkurināti piketi pret izglītības reformu. Cik jūsu vadītajai ministrijai un jums personīgi ir informācijas par šiem procesiem? Kā jūs tos vērtējat?
— Jā, es zinu, ka tā notiek Latvijā… Igaunijā izglītības reformu paredzēts veikt lēnāk nekā Latvijā: līdz 2007. gadam jābūt paveiktiem visiem reformas sagatavošanas soļiem, lai būtu iespējama pāreja uz mācībām igauņu valodā. Varbūt, izšķiroties par to, kā šo reformu veikt, mēs, salīdzinot ar Latviju, bijām lēnāki, pamatīgāki. Bet es to nesaku kā kritiku Latvijas pusei: saprotu, ka Latvijā ir citāda etniskā situācija. Reformu nolēmām tik ātri nesākt, jo, kā mums šķita, Igaunijā skolotāju sagatavotības līmenis, lai pārietu uz mācībām igauņu valodā, ir ļoti dažāds: daļai skolotāju — ļoti labs, daļai — ne īpaši. Lai šāda reforma mierīgi varētu notikt, uzskatījām, ka vispirms jāsagatavo skolotāji.
No otras puses, pirms pāris gadiem Igaunijas krievu jaunieši un viņu vecāki cīnījās pret izglītības reformu.
Tagad situācija ir ārkārtīgi mainījusies: stipri pieaugusi skolēnu motivācija mācīties igauniski un krievu skolu jaunieši un viņu vecāki pat pieprasa, lai igauņu valodas stundas būtu labā līmenī. Skolēni saprata, ka igauņu valoda viņiem vajadzīga kaut vai tāpēc, lai būtu konkurētspējīgi darba tirgū.
— Arī Igaunijā taču bija mēģinājumi krievu skolēnus kūdīt un musināt pret izglītības reformu. Tā teikt, duļķot ūdeni.
— Jā, bija. Bet Krievu partija Igaunijā, kas bija veidota nevis pēc politisko centienu un interešu, bet nacionālā principa, strauji zaudējusi popularitāti līdzšinējo vēlētāju vidū. Arī pagājušajās parlamenta vēlēšanās šī partija nespēja pārsniegt piecu procentu slieksni, lai iekļūtu parlamentā. Visi saprātīgākie krievu izcelsmes politiķi jau pirms vēlēšanām bija pārgājuši uz partijām, kas strādā nevis pēc nacionālā, bet pēc interešu principa. Interesanti, ka līdz ar to šajā parlamentā iekļuva pat vairāk neigauņu politiķu nekā agrāk. Un viņi ir saprātīgi domājoši cilvēki, spējīgi strādāt kopā ar citām partijām. Liela daļa neigauņu šai Krievu partijai jau sen uzgriezusi muguru, un šī, kā šķiet, no Krievijas vadītā Krievu partija zaudējusi popularitāti. Tieši tāpēc, ka lielu akcentu likusi uz specifiskajām krievu un neigauņu problēmām. Izrādās, tās cilvēkus Igaunijā vairs neinteresē. Viņi drīzāk ieinteresēti integrēties un naturalizēties.
— Arī igauņu vidū bija liberāli politiķi, kas apgalvoja, ka krieviem pārāk grūti esot mācīties igauņu valodā. Piemēram, Urmass Reinsalu, kuru beigu beigās pat vainoja starpnacionāla naida kurināšanā.
— Reinsalu ir valdošās partijas “Res Publica” biedrs, kura sevi identificē nevis kā liberāla, bet konservatīva partija. Turklāt tas notika pirms vēlēšanām… Manuprāt, tas bija ne sevišķi veiksmīgs mēģinājums piesaistīt krievu vēlētājus, visparastākais populisms. Šobrīd Reinsalu ir parlamenta konstitucionālās komitejas priekšsēdētājs un partijas “Res Publica” kurss ir daudz konservatīvāks, nekā varēja domāt pēc dažu politiķu izteicieniem pirms vēlēšanām.
— Dzirdēts, ka Igaunijā skolēni jau paši var izvēlēties, kādā valodā mācīties. Vai ir kāda neigauņu skola, kur skolēni pieprasījuši, lai viņu skolā jau tagad pārietu uz mācībām igauņu valodā vai vismaz dažus priekšmetus papildus pasniegtu igauniski?
— Jā, katrai skolai bija jāsastāda attīstības plāns līdz 2007. gadam: ko skola darīs, lai spētu pāriet uz mācībām igauņu valodā, un kādas iespējas un palīdzība tai vajadzīga no valsts. Šobrīd, manuprāt, Igaunijā nav nevienas krievu skolas, kura vidusskolā spētu lielā apjomā pāriet uz mācībām igauņu valodā. Tiesa, dažās skolās pēc skolu vadības lēmuma vidusskolēni vairākus priekšmetus apgūst igauņu valodā.
Manuprāt, būtiski ir skolēniem labā līmenī iemācīt igauņu valodu jau pamatskolā. Tad arī vidusskolā viņiem nebūs grūti pāriet uz mācībām valsts valodā.
— Pēdējā laikā Latvijā daudz runā par plaisu starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Sabiedrības dalīšanos veicina un apzināti kurina krieviski rakstošā prese.
— Cik zinu, krievu avīzēm Latvijā ir samērā lielas tirāžas un tās ir visai populāras. Igaunijā tā nav. Igaunijā ir vairāki izdevumi krievu valodā, bet, ņemot vērā krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu, to tirāžas ir niecīgas. Un tam, ko šajās avīzēs raksta, pat tādā īpatnējākā redzes leņķī, Igaunijā nav īpaši lielas ietekmes.
Tomēr krievvalodīgie iedzīvotāji Igaunijā labprāt skatās Krievijas televīziju un viņu interese par to, ko raida pašu valsts televīzija, ir salīdzinoši neliela. Pat speciāli krievvalodīgajiem domātās programmas Igaunijas televīzijā nav populāras. Igaunijā domā, kā ieinteresēt šo krievvalodīgo iedzīvotāju daļu par Igaunijas problēmām, par Igaunijas dzīvi. Bet, ja runā par šo krievu mediju noskaņu un toni, man jāteic: jo tālāk, jo lojālāk. Jo īpaši par pēdējiem trim gadiem nevar teikt, ka caur šīm avīzēm tiktu pausts kāds dumpīgs noskaņojums.
— Bet vai tad krievu avīzes jūs kā integrācijas ministru nekritizē?
— Avīzēm jau ir jākritizē! (Smejas.) Taču krieviski rakstošajā presē vismaz nav dezinformācijas un skaidru melu. Tas palicis pagātnē, 90. gadu vidū. Jā, tā bija. Bet arī tad šīm avīzēm nebija pārāk musinoša attieksme. Šīs avīzes drīzāk gan runāja par citām lietām, it kā viņu lasītāji dzīvotu pavisam citā pasaulē.
— Latvijā runājam par vajadzīgu kopīgas vēstures izpratnes veidošanu. Ir sabiedrības daļa, kas savu pasaules uzskatu veido, balstoties uz pieņēmumu, ka Baltijas valstu okupācijas nav bijis.
— Lielā mērā tā ir skolotāju problēma. Daudzās krievu skolās liela daļa vēstures skolotāju paši nezina īsto vēsturi. Viņu vidū ir tādi, kas mācījušies Maskavā vai toreizējā Ļeņingradā.
— Latvijā arvien vairāk domā par Vispārējās mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas ratifikāciju. Igaunijā mazākumtautības jēdziens saistīts ar pilsonības kritēriju. Kā ir dzīvē: vai, piemēram, darbojoties kultūras biedrībās, pilsonim krievam ir vairāk tiesību nekā nepilsonim?
— Igaunijā patiesi jēdziens “mazākumtautība” tiek definēts caur valsti. Igaunijas pilsoņi, kas vēlas lielāku uzmanību pievērst savas kultūras un valodas attīstībai, var īstenot kultūras autonomiju. Tad rīko vēlēšanas un ievēl nacionālās kultūras biedrības padomi. Bet līdz šim neviena no mazākumtautībām Igaunijā vēl nav nolēmusi pieņemt kultūras autonomiju. Tagad uz to iet un droši vien nākamajā gadā pieņems somi. Droši vien jau jūnijā viņi vēlēs savu kultūras biedrības padomi.
Igaunijā ir spēkā likums par kultūras autonomiju. Atbilstoši likumam mazākumtautībai, kurā ir ne mazāk par 3000 pilsoņu, ir iespēja attīstīt savu kultūras autonomiju. To varētu veidot mazākumtautības, kurām kultūras autonomija pastāvēja pirms kara: arī zviedri, vācieši un krievi. Taču viņi kultūras autonomiju nav vēlējušies iegūt. Vismaz līdz šim. Protams, kultūras biedrības rīko dažādus pasākumus un saņem valsts atbalstu.
Taču ir balsis, kas pieprasa, lai par mazākumtautību pārstāvju statusu saņemtu arī nepilsoņi. Par to diskusijas tiešām notiek.
Ļoti daudzi mazākumtautību biedrību pilsoņi tomēr nevēlas, lai nepilsoņiem, tātad Igaunijā vairāk vai mazāk nejaušiem cilvēkiem, kas, iespējams, savu dzīvi nesaista ar mūsu valsti, neļautu balsot par kultūras autonomiju.
— Ko kultūras autonomija nozīmē praksē? Kādas papildu iespējas tā dod mazākumtautībai?
— Patiesību sakot, nekādas īpašās priekšrocības vai jaunas iespējas tā nesniedz. Un droši vien tas arī ir iemesls, kāpēc desmit gadu laikā neviena no mazākumtautībām nebija ieinteresēta pieprasīt kultūras autonomiju. Arī bez tās kultūras biedrības varēja organizēt savu kultūras dzīvi.
— Varbūt, ja ir kultūras autonomija, valsts šīs kultūras attīstībai dod vairāk naudas?
— (Smejas.) To vēl redzēsim!
— Nevaru nepavaicāt par jauno likumu, kas Igaunijas vecākiem ļauj saņemt lielus pabalstus bērna kopšanas laikā. Jūs paredzējāt, ka šogad Igaunijā piedzims vismaz par 400 bērniem vairāk. Vai pirmie rezultāti šim likumam jau jūtami?
— Jā, likums pamazām uzņem apgriezienus. Likums spēkā no šā gada 1. janvāra, tā ka vēl nezinām, kas mūs sagaida. Acīm redzami, ka kopš aizvadītā gada otrās puses uz ielām, veikalos, teātros, visur redz vairāk grūtnieču. Var jau būt, ka es to pamanu tāpēc, ka tā ir mana specialitāte… (Smejas.) Bet arī statistika liecina par šādu tendenci.
Tomēr šādu likumu pieņēmām arī tāpēc, ka tautas mentalitātē bija notikušas zināmas pārmaiņas: cilvēki vairāk uzmanības bija sākuši pievērst ģimenei un arī dzimstība nedaudz, tomēr bija sākusi pieaugt. Šo likumu mēs pieņēmām arī tāpēc, ka jutām: sabiedrība tam ir gatava, kad arvien augstāk vērtību skalā paceļas tieši ģimenes vērtības. Un tad jau politiķiem atliek vien palīdzēt ar dažiem praktiskiem risinājumiem, praktisku palīdzību.
— Kā jūs, dzejnieks, jūtaties ministra krēslā?
— Tīri labi. (Smejas.) Viss ir kārtībā. Man ir interesants darbs.
— Vai vēl rakstāt?
— Esmu pieradis nopietni darīt tikai vienu darbu. Tā ka rakstniecībā man šobrīd ir pauze. Tiesa, šis tas jau top, bet ne tik bieži kā agrāk, kad mana pamatnodarbošanās bija māksla.