Foto: Mira Shemeikka

Pārdomas par principiem, kas jāliek pamatā jaunās valdības veidošanas procesam

Pirmo reizi pēc 2011.gada Latvijas politiskajā sistēmā šobrīd ir iespēju brīdis. Tā ir iespēja pārlauzt vecās prakses un (jau gudrākiem!) sākt no jauna, – citā kvalitātē. Tā ir iespēja parādīt, ka no “oligarhiem” brīva koalīcija ne obligāti nozīmē kašķīgu, sīkmanīgu koalīciju, kur ministru amati un atbildības ir sadalīti pēc lēņu principa, kur savstarpējie ultimāti aizvien biežāk nostiprinās kā ierasta lēmumu pieņemšanas metode un kur pat labām iniciatīvām “partneru” atbalsts jāiemaina barteros.

Iespējams, ka šie 11.Saeimas sasaukuma laikam tik raksturīgie kašķi bija pārejas, pieaugšanas cena. Atbildīga brīvības izmantošana nenāk ar mātes pienu – to apgūst ar laiku, mācoties no savām un citu kļūdām. Bet reiz tam ir jānotiek. Pieaugšana notiek caur atklāsmi, ka tālāk tā turpināt vairs nedrīkst. Un, manuprāt, šobrīd, tieši šobrīd, Latvijas politikā ir ideāls brīdis šai atklāsmei.

Kas šim brīdim tik īpašs?

Jebkurus centienus izveidot jaunu valdību simboliski, emocionāli un publisko diskusiju ziņā iekrāsos trīs notikumi:

1) Latvijas mērogiem neiedomājamā Zolitūdes traģēdija, kura līdz vēlēšanām netiks aizmirsta,

2) Valda Dombrovska atkāpšanās, uzņemoties politisku atbildību – rīcība, kas līdz šim vairāk asociējās ar Ziemeļvalstīm nevis ar pēcpadomju sabiedrību, kas kā simbolietilpīgs solis uzliek īpaši augstu latiņu turpmāko politisko rīcību vērtējumiem,

3) vēlēšanu tuvums, kas jau pats par sevi disciplinē jebkuru politisku spēku, bet šajos apstākļos (skat. 1.un 2.punkts) jo īpaši.

Šiem trim faktoriem ir kāda kopīga vilkme: proti, tie tieši šobrīd, tieši šajos apstākļos var iznīcināt jebkuru politisko spēku, kas vēlēsies turpināt “kā parasti”. Piemēram, ja, piemirstot par Zolitūdi, kāda partija centīsies jaunās valdības veidošanā izbīdīt kādas netīras intereses, un sabiedrība par tām uzzinās. Pat tik ierastā cīņa par ministru krēsliem ir bīstama – vēlētājs var to nesaprast apstākļos, kad ir notikusi premjera atkāpšanās. Jebkurš kašķis, ultimāts, sīkmanība šādā kontekstā ir ar paaugstinātu bumeranga efekta risku. Tikmēr labi strādājoša valdība pirms vēlēšanām nāktu par labu katrai partijai, kas to atbalstītu.

Tieši tādēļ partijām, lai izvairītos no bumerangiem un iegūtu vēlētāju acīs, šobrīd nav daudz izvēļu: katras individuālās partijas liktenis ir cieši sasaistīts ar visas valdības likteni. Katra ir ieinteresēta tajā, lai valdība funkcionētu kā komanda un mērķtiecīgi pildītu kopējās apņemšanās: tā, lai pirms vēlēšanām būtu ko vēlētājiem teikt. Ar to arī šis mirklis ir tik īpašs: Latvijas politikā nav bijuši daudz tādu mirkļu, kad partijas ir reālpolitiski ieinteresētas sastrādāties, nevis “demonstrēties” cita uz citas fona!

Un tādēļ man šķiet, ka būtu vērts pamēģināt to virzienu, ko prezidenta ekspertu grupa bija piedāvājusi vēl rudens sākumā: proti, jaunu valdības veidošanas metodi, daudz lielāku atbildību novirzot premjera amata kandidātam. Dažus priekšlikumus var īstenot jau šobrīd, nemainot likumus.

Viens elements gan tur paliktu vecais: tāpat kā ierasts, prezidentam būtu jānāk klajā ar premjerministra amata kandidātu. Šoreiz šis uzdevums ir īpaši smags, jo nav jau Latvijā vai ārpus tās daudz tādu cilvēku, kuri ŠĀDĀ SITUĀCIJĀ būtu spējīgi pārņemt varu tā, lai tas salīdzinājumā (ar iepriekšējo premjeru, valdību) šķistu progress, nevis kritums. Kandidātam būtu jābūt gan vadīšanas prasmēm – izlēmīgumam, rezultātorientācijai, spējai strādāt ar cilvēkiem, – gan kompetencei Latvijai aktuālos jautājumos, gan tūlītējai izpratnei par Latvijas premjera amata specifiku un vēl leģitimitātei sabiedrībā! Personīgi es pašreizējā MK redzu trīs cilvēkus, kuri citos apstākļos varētu būt lieliski premjerministri, bet, manuprāt, ne šajā situācijā. Daudzreiz piesauktais Eiropas Svaienības komisārs Andris Piebalgs varētu būt labs premjers, ja vien no viņa varētu prasīt tūlītēju (vai drīzu) izpratni par Latvijai aktuāliem jautājumiem. Kas tad vēl? Ja godīgi saka, neredzu.

Bet pieņemsim, ka Andrim Bērziņam izdodas atrast šādu kandidātu, galu galā – tas viņa uzdevums. Kas tālāk? Manuprāt, tad šim kandidātam (vai kandidātei!) nevis jāiet pie partijām un jālūdz tām deleģēt kādus cilvēkus ministru amatam, bet pašam šie cilvēki jāizvēlas (jā, konsultējoties ar partijām, bet saglabājot tiesības JEBKURU partijas piedāvāto kadru noraidīt un pašam sadalīt ministru atbildību)! Tā, lai ministram nebūtu vajadzīgs ilgs laiks “iešūpoties amatā”, lai sakristu viedokļi par prioritārajiem darbiem, lai būtu iespējas savstarpēji sastrādāties. Šie ministru amata kandidāti varētu būt no jebkuras partijas (gan šobrīdējās pozīcijas, gan opozīcijas) un varētu arī vispār nebūt no partijām. Latvijas valdību pieredze rāda, ka nedrīkst būt valdībā ministri, kuri tur ir tikai un vienīgi tādēļ, ka attiecīgā partija tā vēlējusies, pat ja viņiem nav nepieciešamās kvalifikācijas vai spējas strādāt komandā. Valdībai ir jāspēj strādāt solidāri un saliedēti.

Šī komanda izveidotu prioritāro darbu sarakstu pēdējā gada mēnešiem, it sevišķi fokusējoties uz Zolitūdes traģēdiju secinājumiem un citiem uzticēšanās atjaunošanas darbiem, tad – dotos uz Saeimu to apspriest. Saeima ar balsojumu lemtu par uzticēšanos.

Ja komanda būtu spēcīga un izvirzīto darbu saraksts – kompetents un pārdomāts – gribu redzēt, kā priekšvēlēšanu gadā, uz Zolitūdes traģēdijas fona, kāda partija Saeimā balsotu “pret”! Pat ja amatu skaita/sadalījuma ziņā tās pārstāvniecība nebūtu proporcionāla citām partijām! Manuprāt, tieši šādi veidotai valdībai, kura lūgtu sev skaidru mandātu svarīgākajiem pēdējā gada darbiem, varētu būt maksimāli liels Saeimas atbalsts.

Šie apsvērumi ir iemesls, kādēļ šobrīd redzu iespēju logu krasām pārmaiņām Latvijas politiskajā kultūrā. Apstākļi sakrituši tā, ka partijām nav daudz izvēles kā riskēt: riskēt ar saviem amatiem, ar savām interesēm, ar savām ierastajām praksēm, parādot kaut nedaudz pašaizliedzības kopīgu valstisku mērķu labā. Risks ir attaisnojams, jo neko nemainīt ir vēl bīstamāk.