Iespaidi no demokrātijas mācību skolas: EPD

Daļu no aizgājušās nedēļas nogales pavadīju reti saturīgi. Tā, ka smadzenes vēl aizvien vārās. Manis apmeklētais pasākums: Latvijas pilsoņu debates par Eiropu.

Daļu no aizgājušās nedēļas nogales pavadīju reti saturīgi. Tā, ka smadzenes vēl aizvien vārās. Manis apmeklētais pasākums: Latvijas pilsoņu debates par Eiropu.

Uz debatēm devos brīvprātīgi, “zinātniskas intereses” vadīta. Mana loma šajā pasākumā:novērot. Bez sarunām ar debašu dalībniekiem, lai neietekmētu diskusiju gaitu. Tas nozīmē, ka staigāju no viena galda pie otra, klausījos un pierakstīju savus novērojumus. Diemžēl Latvijā šādu novērotāju nebija daudz, lai gan, piemēram, Lielbritānijā, kur arī notiek analoģiskas debates, uz tām bija ieradušās veselas politikas pētnieku komandas. Un pasākums bija tā vērts!

Iespaidu ir tik daudz, ka pati sev apsolīju uzrakstīt par debatēm divus blogus. Vienu – pēc formas ļoti fragmentāru, kurā tiks īsi “atreferēti” tie mani iespaidi (drīzāk – impresijas), kurus uzskatu par vissvarīgākajiem. Otru – fokusētāku un saturā radikālāku par alternatīvām līdzšinējiem demokrātijas modeļiem. Šis blogs, tātad, ir pirmais.

– – –

Debašu ideja un process ir labi aprakstīts īpašā mājas lapā. Tādēļ aprakstīšu tikai to pasākumu daļu, kuru šajā nedēļas nogalē varēja apmeklēt Rīgā.

Debašu dalībnieki – nedaudz virs 30 nejauši atlasīti cilvēki. Atlases kritērijs – reprezentivitāte. Proti, tā, lai pārstāvēti visi Latvijas reģioni, dažādas vecuma grupas, profesijas.

Šie cilvēki ierodas uz diskusijām Rīgā un tālāko procesu var iedalīt piecos lielos posmos:

(1) Dalībnieki tiek sadalīti trīs grupās, un katrai grupai tiek piešķirts savs “fasilitators” (cilvēks, kas ir profesionāli apmācīts/kuram ir iemaņas vadīt diskusiju, bet bez īpašām zināšanām par ES). Viņa/s uzdevums: palīdzēt apkopot grupas idejas.

(2) Sestdien grupas mēģina formulēt problēmas, kas debašu dalībniekiem šķiet saistītas ar ES jautājumiem.

(3) Tad tiek meklētas idejas (galvenokārt vispārīgas) šo problēmu risināšanai. Rezultātā Rīgā tika ģenerētas idejas, kas varēja tikt apkopotas 18 kategorijās. Tad pusstunda tiek dota 2 ES jautājumu ekspertu viedokļiem par šīm idejām – cik tās ir/nav ES aktuālas; vai tās ir/nav realizējamas; kādās varētu būt to pozitīvās/negatīvās iezīmes. Grupas var uzdot jautājumus un pēc tam idejas noslīpēt. Dienas beigās seko balsojums par 10 svarīgākajām idejām.

(4) Svētdien tiek paziņoti balsojuma rezultāti un grupām dots uzdevums izstrādāt pēc iespējas konkrētas rekomendācijas (rekomendācijas garums gan nevar pārsniegt 50 vārdus) šo ideju realizācijai. Pastāv iespēja jautāt ekspertiem par, piemēram, to, kuras ES institūcijas ar kādiem jautājumiem nodarbojas u.tml.

(5) Seko balsojums par šīm rekomendācijām. Tās rekomendācijas, kas ir saņēmušas ne mazāk par 50% no visu dalībnieku atbalstu kļūst par Latvijas rekomendācijām nākamajā diskusiju/balsošanas posmā nu jau visas ES līmenī (notiks aprīlī).

Pasākuma beigās diskusijas tiek apspriestas ar Latvijas pašreizējiem Eiropas Parlamenta deputātiem.

– – –

Tas, ko es šajā ierakstā darīšu: īsi aprakstīšu tos elementus, kas man šķita interesanti par debašu norisi un rezultātiem (nekoncentrējoties uz rekomendāciju satura vērtējumu – cik tās ir labas/sliktas Eiropas Savienības turpmākai attīstībai).

Manuprāt, katrs, kurš iepazīstas ar debašu rezultātā izstrādātajām rekomendācijām, būs pārsteigts uzzinot, ka šos ieteikumus ir izstrādājuši cilvēki, kuri padziļināti par ES jautājumiem ir domājuši tikai divas dienas.

Tā kā es biju klāt debašu lielākajā daļā, tad varu apliecināt, ka tas tiešām tā ir – rekomendācijas ir par ES jautājumiem iepriekš maz (vai nemaz) informētu cilvēku kopdarba rezultāts. Atslēga ir debašu formatā, kas nodrošina: 1) ļoti strauju zināšanu līmeņa kāpumu, sākot ar ļoti vispārīgiem problēmu uzstādījumiem, tad kopīgas mācīšanās rezultātā nonākot līdz sākotnējai izpratnei par to risinājumu priekšnoteikumiem un beidzot ar detalizētām rekomendācijām ; 2) visu sākotnējo ideju apkopošanu – ko dara fasilitators – un iespējas tās attīstīt tālāk, modificēt, atteikties no tām labāku argumentu iespaidā 3) daudzos debašu posmus, kad dalībniekiem ir iespēja diskusiju ceļā sākotnēji vispārinātos uzstādījumus precizēt, pievienot rekomendācijai jaunus akcentus, atsijāt mazāk svarīgās idejas u.tml.; 4) īpašām dalībnieku saskarsmes/domāšanas formām, kas ir: a) vērstas uz kopdarbu, visu viedokļu vērā ņemšanu nevis konfrontāciju starp idejām; b) kurai ir transeiropiska dimensija – proti, dalībnieki labi apzinās, ka par viņu izstrādātām rekomendācijām balsos arī debašu dalībnieki citās ES valstīs un tādēļ labāk, lai rekomendācija nebūtu ļoti specifiska Latvijai; 5) ekspertu klātbūtni rekomendāciju ģenerēšanas posmā (ja grupa izvēlas pieaicināt ekspertus), kas var paskaidrot jautājumus par ES, kurus grupas dalībnieki nepārzina (piemēram, kuras institūcijas var nodarboties ar grupai interesējošiem jautājumiem).

Salīdzinot šīs diskusijas ar, piemēram, debatēm Saeimas komisijās, jāsaka, ka atšķirība ir liela. Par labu tam diskusijas formatam, kas tiek izmantots Eiropas pilsoņu debatēs.

Sākot vērot debates, man šķita, ka tajās pārmērīga ir fasilitatoru ietekme. Proti, šiem pie grupām “nozīmētajiem” cilvēkiem (kuriem ir salīdzinoši augsts izglītības līmenis, turklāt viņi nav nejauši atlasīti) ir pārāk liela iespēja ietekmēt ideju/rekomendāciju izstrādes gaitu – piemēram, bloķējot (“nepamanot”) tās idejas, kas viņiem personīgi nav tīkamas un iestrādājot sev simpātiskākās. Taču vēlāk secināju, ka debašu procedūrās ir iestrādāti pietiekami daudz aizsargmehānismi, lai fasilitatora personiskajai pārliecībai nebūtu būtiskas nozīmes. Piemēram, pat ja fasilitatoram nepatīk doma par progresīvajiem ienākuma nodokļiem, viņam tomēr šis jautājums ir jānorāda starp idejām (ja grupa to min), tad cilvēkiem ir iespēja par ideju balsot; ja viņi to iebalso starp pirmajām desmit, tad ir jāizstrādā rekomendācijas ar grupas minētajiem akcentiem neskatoties uz to, vai moderators to vēlas vai nevēlas. Vai pat ja moderators uzspiež savai grupai sev svarīgu jautājumu, tad šis jautājums, visticamāk, izkritīs nākamajā filtrēšanas posmā (kad no daudzām idejām dalībniekiem būs jāatlasa 10 svarīgākās)

III

Ļoti interesants ir veids, kā kāda ideja pēkšņi nonāk “dienas kārtībā”. Nospiedošais ideju vairākums ģenerējas dalībnieku diskusijās – kad, piemēram, kāds no viņiem piemin kādu reālas dzīves gadījumu un citi sāk to “apaudzēt” ar līdzīgiem gadījumiem vai ieteikumiem. Tas arī skaidrojums tam, kādēļ Latvijas rekomendācijas ir tik cieši saistītas ar pragmatiskām tēmām – izglītību, pensijām, banku darbību. Uz šī fona īpatnējs ir priekšlikums par ES līmeņa referendumiem – tā ir ideja, kuras saknes ir nevis dalībnieku personiskajā pieredzē, bet ekspertu komentārā par netieši saistītu jautājumu. Kāda no grupām tad šo ideju “pārķēra”, formulēja kā savu un balsojumā pilsoņu interešu aizstāvības jautājums izvirzījās pirmajā desmitniekā. Tas apliecina, ka ir kādas potenciāli svarīgas idejas, kas var palikt ārpus šāda diskusiju formata – vienkārši tādēļ, ka cilvēkiem dotajā sabiedrībā nav raksturīgi par tiem aizdomāties pirmām kārtām (līdzīgi kā nesens Providus pētījums parādīja, ka cilvēki vēlēšanu izvēlē korupcijas jautājumiem pievērš daudz lielāku vērību tad, kad viņiem kāds atgādina, ka korupcijas jautājumi vispār eksistē). Iespējams, ka varētu turpmāk debatēm paralēli organizēt online ideju plūsmu – kur Interneta lietotāji nāk ar savām idejām un tad debašu dalībniekiem, ja viņiem doma patīk, var to pārņemt.

Guvu vēl vienu apliecinājumu tam, par ko biju nojautusi iepriekš: cilvēki ir spējīgi mācīties ārkārtīgi strauji, kad viņus “iemet” attiecīgajā tēmā ar visām tās sarežģītajām niansēm (un ES jautājumi ir sarežģīta tēma). Ātrāk nekā, piemēram, tad, ja šiem dalībniekiem būtu no sākuma jāapgūst ES tiesību, institūciju, politiku pamati. Ja pirmajā dienā ik pa laikam atskanēja kliedzieni par to, ka no dalībniekiem tiek prasīts neiespējamais (detalizēti priekšlikumi apstākļos, kad dalībnieki uzskata, ka viņi par ES neko nezina), tad vēlāk tā vairs nebija. Otrajā debašu dienā domāšana kategorijās “vai tas ir ES vai nacionāla līmeņa jautājums” bija jau pašsaprotama un cilvēki daudz labāk apzinājās, kādi priekšlikumi ir/nav iespējami ES kontekstā. Arī uz konsensu orientēts diskusiju formats tika ļoti ātri apgūts.

Diskusijās ļoti labi parādījās jautājumi, kas varētu kļūt par nākamo Saeimas vēlēšanu top tēmām. Progresīvais ienākumu nodoklis noteikti ir dominējošais. Cilvēki vismaz divās no trim grupām (nezinu, kas bija trešajā, jo tajā laikā nebiju pie tās klāt) praktiski vienbalsīgi uzstāja, ka tas ir vajadzīgs un ka tas noteikti ir jāieraksta kā ieteikums (pat tad, kad eksperti viņiem stāstīja, ka šobrīd ES ar šādiem jautājumiem nenodarbojas). Tā grupa, kas juta īpašu “šefību” par šo ideju, pat īpaši centās sekot līdzi tam, lai citas grupas ideju “neizfiltrē”. Viņuprāt, ja Latvijas politiķi nespēj šo nodokli ieviest, tad visas pilnvaras par nodokļiem ir jāatdod ES un jāliek tai progresīvo nodokli ieviest Latvijas vietā (tas bija kaut kas, ko nevarēja “sagremot” uz diskusiju atnākušie EP deputāti).

Abstrahējoties no pašas šīs idejas vērtēšanas, manuprāt, tas, cik kaismīgi nejauši atlasīti Latvijas pilsoņi ideju par progresīvo nodokļa sistēmu aizstāvēja, jau liecina, cik tā šobrīd sabiedrības apziņā ir aktuāla tēma. Kā arī parāda, ka Latvijas pilsoņiem nav “bail no Eiropas Savienības”, drīzāk viņi uztver ES kā vienu no aizsargmehānismiem pret patvaļu/netaisnību Latvijas varas augstākajos ešalonos. Ja Latvijas “vara” kaut ko negrib darīt, tad cilvēki gandrīz bez vilcināšanās ir gatavi attiecīgo funkciju atdot Eiropas Savienībai. Un nekādi argumenti par “subsidiaritātes principiem” viņus nepārliecina.

Īpašs stāsts ir ideju atsijāšanas process. Piemēram, “pazuda” vairākas idejas, kurām teorētiski varēja būt milzīgs populistisks potenciāls – piemēram, ļaut dalībvalstīm pašām lemt par migrāciju, saglabāt katrai dalībvalstij savu komisāru , kriminalizēt narkotikas visā ES teritorijā (tās bija radušās sākotnējā ideju ģenerēšanas procesā). Kādēļ tās pazuda? Tādēļ, ka cilvēki tās neatlasīja kā 10 svarīgākās, – līdz ar to ļoti labi “nolasījās” Latvijas iedzīvotāju prioritātes. Tās gandrīz visas ir stipri vien pragmatiskas un piesaistītas cilvēka ikdienas realitātei.

Starp citu, interesanti bija arī Latvijas prioritātes salīdzināt ar citām ES dalībvalstīm. Pēc pirmās dienas debašu rezultātiem Latvijas iedzīvotāji bija izvēlējušies par līderi izglītības jautājumus (tas nozīmē, ka šo virzienu kā prioritāti uzskatīja vislielākais dalībnieku skaits). Izglītību akcentēja arī citas Centrāl un Austrumeiropas valstis (Bulgārijai gan īpaši “sāpēja” struktūrfondu izmantošanas jautājumi). Tikmēr, piemēram, Kiprai vai Dānijai “top” tēma bija postmateriāla – vides aizsardzība. Nīderlandes iedzīvotājiem – pilsoniskās līdzdalības iespējas ES institūcijās.

VII

Trīs diskusiju grupas funkcionēja ļoti atšķirīgi, taču tam nebija ietekmes uz izstrādāto rekomendāciju kvalitāti. Piemēram, nosacīti grupā Nr1 fasilitatoram bija izteikta līdera loma – proti, “groži tika turēti vienās rokās” (cilvēki lielākoties ar saviem ierosinājumiem vērsās pie fasilitatora). Grupā Nr.2 fasilitators sevi vairāk saskatīja kā vienu no grupas dalībniekiem, kam ir klusiņām jāpieraksta grupas savstarpējās diskusijas un jāiejaucas tikai tad, ja nenotiek pilnīgi nekas vai kaut kas nav skaidrs. Grupā Nr.3 fasilitators bija samērā aktīvs, ļaujot risināties diskusijām starp dalībniekiem, taču nākot arī ar savu “dienas kārtību” (izpratni par svarīgiem jautājumiem), ko pierakstīja ne vienmēr atbilstoši dalībnieku, bet dažreiz arī atbilstoši savai izpratnei.

Biju pārliecināta, ka fasilitatoru profesionālisms noteikti rezultēsies ar dažādas kvalitātes rekomendācijās, taču tā nebija. Secinājums: debašu process ir veidots tā, ka individuāla cilvēka personības raksturojumam nav būtiskas ietekmes uz darba gala rezultātu. Proti, diskusiju var organizēt ļoti dažādi (ja vien tas notiek secīgi), un tomēr rezultāts būs līdzvērtīgs – tas atspoguļos daudzu cilvēku kopējo darbu, turklāt izteiktu kompetentā valodā.

VIII

Ļoti svarīgi tas, ka diskusijas dalībniekiem pakāpeniski attīstījās apziņa, ka viņi nodarbojas ar svarīgiem jautājumiem un ka viņu viedoklis ir nozīmīgs. Sākums bija nedrošs, bet tad, kad cilvēki aizvien vairāk sāka ticēt, ka spēj kompetenti runāt par ES lietām + viņu viedoklis ir svarīgs + rekomendācijas tiks tālāk apspriestas ar svarīgām amatpersonām + ka paralēli citās dalībvalstīs tādi paši cilvēki arī strādā ar šiem jautājumiem, rezultātā diskusijā ar savu pienesumu piedalījās gandrīz visi. Neskatoties uz visiem stereotipiem par Latvijas iedzīvotāju mentalitāti. Tā kā secinājums: dodiet Latvijas sabiedrībai viedokļu formulēšanas/izteikšanas iespēju un (kas ir ļoti svarīgi!) pārliecību, ka katra cilvēka viedoklis ir nozīmīgs, un mēs savu “kusli apātisko” sabiedrību vairs neatpazīsim!

Interesanta tendence otrajā dienā: daži dalībnieki bez skubināšanas sāk domāt kategorijās – “vai par manu priekšlikumu nobalsotu arī cilvēks Portugālē?” Rezultātā, piemēram, jautājums par atjaunojamiem resursiem tika formulēts tā, lai tas būtu nozīmīgs ne tikai Latvijai pieejamu atjaunojamo resursu kontekstā. Daļēji tas, protams, bremzē domu lidojumus par tieši Latvijai sāpīgām problēmām, taču, no otras puses, liek arī uz transnacionāliem jautājumiem paskatīties stipri plašāk.

Sarunas laikā grupa, kur pēc nejaušības principa ir kādi 9-12 dalībnieki, ļoti ātri identificē par/pret argumentus gandrīz jebkurai idejai. Piemēram, par protekcionismu un kopējo ES tirgu, referendumu vēlamību un to izmaksām, u.tml. Analīzi diezgan kvalitatīvi var veikt paši grupas dalībnieki, tikai atsevišķos gadījumos viņiem ir nepieciešams “ārēja” eksperta viedoklis.

Šāda debašu pieredze ir lieliska demokrātijas/pilsoniskā aktīvisma skola – tāpat kā 2007.gadā, arī šogad daži debašu dalībnieki pauda vēlmi par ES jautājumiem apgaismot arī savu reģionu cilvēkus.

XII

Diskusija ar šobrīdējiem EP deputātiem atklāja vairākus interesantus momentus:

1) Latvijas deputāti ir tādās EP parlamentārās komisijās, kuru darbības sfēra Latvijas iedzīvotājiem nešķiet prioritāri svarīga (ES ārējā politika, pārtikas drošība u.tml.);

2) Milzīga atšķirība Eiropas parlamenta deputātu un Latvijas iedzīvotāju attieksmē pret Eiropu: lielākā daļā ieradušos deputātu (izņemot Georgu Andrejevu) ir par minimālu Eiropu. Nospiedošais vairākums Latvijas pilsoņu pēc divu dienu diskusijām iestājas par ES ar ļoti plašām pilnvarām (it sevišķi sociālajā jomā un nodokļu jomā) uzskatot, ka tādā veidā varētu panākt ātrāku dzīveslīmeņu izlīdzināšanos ES. Diezgan grūti ar racionāliem argumentiem izskaidrot šādu disproporciju – domāju, ka skaidrojuma virzienus varētu meklēt tajā, ka politisko partiju pārstāvji nav sapratuši, ka Latvijas iedzīvotāji pret ES izturas mazāk skeptiski nekā pret nacionāla līmeņa valdību un tādēļ pat priecātos, ja kādas funkcijas pārņemtu ES.

3) Deputātu domāšanu par ES jautājumiem virza tādi sterotipi, kas Latvijas iedzīvotājiem nav aktuāli. Piemēram, tikai deputāti akcentēja nepilsoņu jautājumu kā iemeslu, kādēļ nevajadzētu ļaut rīkot referendumus par ES jautājumiem (gadījumā, ja “Eiropa liktu” nepilsoņiem ļaut šādos referendumos piedalīties). Normāli Latvijas iedzīvotāji par šādiem jautājumiem parasti nedomā un viņi ir īpaši “jāuzkurina”, lai sāktos domāšanas process šādās kategorijās.