Raksts

Iesi pa labi – neatkarību neiegūsi, pa kreisi – arī nē


Datums:
28. janvāris, 2003


Autori

Ivars Liepnieks


Foto: A. Jansons

Vai cīņa pret terorismu palielina drošību pasaulē? Varētu teikt, ka, iznīcinot visus teroristus, arī terorisms izzudīs. Bet tas nav iespējams, jo netaisnība, ko ir radījusi pēdējā laika starptautiskā kārtība, radīs arvien jaunus teroristus.

Drošības jautājumi starptautiskajās attiecībās vienmēr ir bijuši aktuāli, un arī Latvijai kā starptautiskās sistēmas dalībniecei drošība jau tradicionāli ir bijusi ļoti būtisks jautājums. Patreiz kā viens no būtiskākajiem draudiem drošībai tiek minēts starptautiskais terorisms, tāpēc svarīgs ir jautājums, vai terorisms var būt attaisnojams un vai cīņa pret terorismu, kāda tā notiek pašreiz, palielina pasaules drošību vai nē?

Karš Čečenijā spilgti raksturo dažādās iezīmes, kas saistās ar visiem šiem jautājumiem. Krievija čečenu aktivitātes dēvē par teroristiskām un tāpēc Krievijai, līdzīgi kā ASV, nekāda veida terorisms nav attaisnojams. Patiesībā, tā ir mūsdienu pasaulē jau gandrīz vispārpieņemta norma – terorisms nav attaisnojams. Bet kas patiesībā ir terorisms? Terorisms ir spēka lietošana, lai sasniegtu kaut kādu mērķi. Kāpēc valstīm ir tiesības lietot spēku (būtībā, nogalināt cilvēkus), bet teroristiem šādu tiesību nav, lai gan abiem spēka lietotājiem mērķi var būt vieni un tie paši? Atšķirība starp valsti un teroristiem slēpjas starptautiskajās tiesībās, kur valstis joprojām ir galvenie aktieri, kam atļauts lietot spēku. Tāpēc var saprast valstu vienoto cīņu pret terorismu, kas apdraud valstu īpašās tiesības lietot spēku.

Ja salīdzinām čečenu un latviešu vēlmes pēc tiesībām uz pašnoteikšanos, redzama būtiska atšķirība – latvieši neseno pašnoteikšanās centienu laikā nelietoja spēku, savukārt čečeni to dara. Ja iedomājamies, ka latvieši šodien būtu bez savas valsts un vēlētos atgūt neatkarību, tas būtu daudz grūtāk izdarāms, ja tiktu lietots spēks. Jo, izņemot valsti, visi, kas lieto spēku, tiek atzīti par teroristiem. Tātad, teroristiem nav tiesības uz savu valsti. Var teikt, ka latviešiem paveicās, bet čečeniem joprojām nē.

No Krievijas puses cīņa pret teroristiem tiek pastiprināta ar argumentu, ka teroristu mērķis ir nevis atdalīšanās (seperātisms) un savas valsts izveidošana, bet gan centieni vērsties pret Krieviju kā valsti, pret tās varu. Krievijas nostāju šajā jautājumā skaidri iezīmēja ietekmīgās sabiedriskās organizācijas SVOP[1] pārstāvis Sergejs Karaganovs kādā Krievijas TV raidījumā pagājušā gada novembrī: “Atšķirības starp seperātismu un terorismu nav. Ja agrāk bija, tad šodien nav. Seperātisms ir tas pats terorisms, ja tiek lietoti ieroči.”

Iznāk, ja čečeni vēlas nodibināt savu valsti, viņiem ir jānoliek ieroči, un tādējādi Krievija automātiski viņus vairs neuzskatīs par teroristiem. Taču jājautā, vai čečeni iegūtu neatkarību, ja ieroči vairs netiktu lietoti. Atbilde drīzāk ir negatīva gan politisku, gan juridisku iemeslu dēļ, bet pāri visam ir arī militārais iemesls – Krievijas armija joprojām atrodas Čečenijā.

Pirmkārt, mūsdienu Krievija cīnās par valstiskās varas nodibināšanu, kas ir iemesls nevis cīņai pret terorismu, bet gan tieši atdalīšanās centieniem, lai arī abi ir saistīti. Otrkārt, Krievijas prezidentam uz čečenu neatkarību ir viena atbilde, kas Krievijas TV 1. kanālā izskanēja decembrī: “Kad 1996.gadā pēc pirmā Čečenijas kara beigām Krievija piešķīra čečeniem neatkarību, tūlīt sekoja čečenu iebrukums Dagestānā, un iemesls šādam iebrukumam ir islāmiskā fundamentālisma izplatīšana visā pasaulē”. Tas nozīmē, ka Krievija saskata Čečenijas neatkarības centienos ne tikai draudus valstiskumam, bet arī valsts drošībai. Treškārt, starptautiskajās tiesībās ir ierobežota iejaukšanās valsts iekšējās lietās (šis konflikts jāraksturo kā iekšējs, nevis starpvalstu), un, pat ja ANO Drošības Padome izlemtu par spēka lietošanu Čečenijā (kas liekas neiespējami, jo Krievija ir padomes pastāvīgā locekle un šāds lēmums jāpieņem vienbalsīgi), lai novērstu draudus starptautiskajam mieram un drošībai, valsts suverenitāte ir augstāka par Drošības Padomes lēmumu. Ceturtkārt, nedrīkst aizmirst, ka abu Čečenijas karu laikā ir notikuši plaša mēroga cilvēktiesību pārkāpumi. Arī cilvēciskajam faktoram ir nozīme, lai Krievijas prezidents varētu paskatīties acīs tām krievu mātēm, kuru dēli ir gājuši bojā karā.

Tādējādi arī apgalvojums, ka čečeni iegūtu neatkarību, ja noliktu ieročus, arī nav patiess. To liecina arī izskanējušās iespējas izbeigt konfliktu Čečenijā, rīkojot referendumu par kara pārtraukšanu vai pieņemot Konstitūciju. Kā vienīgo risinājumu šo Konstitūciju redz arī Krievijas prezidents, izsakoties, ka “slikts miers ir labāks par karu”. Tomēr jāuzsver, ka šajā Konstitūcijas projektā nav runa par Čečenijas neatkarību, tieši otrādi – ir priekšlikums skaidri norādīt, ka Čečenija ir pilntiesīga Krievijas Federācijas sastāvdaļa. Tātad, čečeniem nav nekādu iespēju iegūt neatkarību, jo šie centieni nevar īstenoties nedz lietojot ieročus, nedz tos noliekot. Izrādās, abi apgalvojumi nav patiesi.

Ko Latvijai vajadzētu mācīties no Čečenijas? Ir jāņem vērā divi faktori: pirmkārt, starptautiskā situācija kopumā, un otrkārt, lielvalstu nostāja. Tāpēc viss, ko tik maza valsts kā Latvija var darīt – ir nepalikt viena, kā arī nepieļaut vardarbīgu konfliktu savā teritorijā. Tamdēļ ir nepārtraukti jārūpējas, lai kādas (vismaz vienas) lielvalsts atbalsts Latvijas neatkarībai tiktu nodrošināts un stiprināts, kas nozīmē nepārtrauktu diplomātisku darbu NATO ietvaros, jo pati iestāšanās kā tāda ir tikai viens no drošības palielināšanas līdzekļiem.

Vēl par sākumā uzdoto jautājumu – vai cīņa pret terorismu palielina pasaulē drošību? No vienas puses, var teikt, ka, iznīcinot visus teroristus, arī terorisms izzudīs (tāda, šķiet, bija gan ASV politika Afganistānā, gan Krievijas – Čečenijā). Bet vai tas ir iespējams? Drīzāk jau nē viena vienkārša iemesla dēļ – netaisnība, ko ir radījusi pēdējā laika starptautiskā kārtība, radīs arvien jaunus teroristus. Tāpēc jācīnās nevis pret terorismu, bet gan pret ekonomisko un politisko netaisnību. Arī tas gan šķiet neiespējami, jo dominējošās ir valstu intereses, nevis rūpes par netaisnības novēršanu. Tātad, nav pamata viennozīmīgi apgalvot, ka cīņa pret terorismu palielina drošību pasaulē, kā to varētu vēlēties lielvalstu līderi, lai attaisnotu cilvēku nogalināšanu.
___________________

[1] Совет по внешней и оборонной политике, latviski Ārējās un drošības politikas padome.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!