Raksts

Iepazīties tuvāk ar masu slepkavu? Lūdzu!


Datums:
24. jūlijs, 2012


Autori

Linda Curika


Foto: Tyne & Wear Archives & Museums

Vai tas būtu pedofils, tilta vantīs kāpējs, narkokurjers vai masu slepkava - mēs gribam redzēt viņa seju, iepazīt viņu, viņa ģimeni un draugus. Mēs gribam dzirdēt sīkumus par notikušo. Nogalināto aprakstus. Mediji cenšas radīt ziņu par katru jaunatrasto foto, video vai drauga/paziņas komentāru.

Katrs šāda veida notikums pasaulē man vienmēr atgādina Platona stāstu par Leontiju. Kādu dienu, ejot garām nāvessoda izpildes vietai, Leontijs redzēja kaudzi ar līķiem. Daļa no viņa vēlējās uz tiem skatīties, daļa – nepatikā pagriezt skatu uz citu pusi. Leontijs tomēr nespēja atturēties un skatījās uz šiem līķiem. Tā nebija racionāla rīcība, viņš nespēja turēties pretī savām vēlmēm.

Līdzīgi arī ceļu satiksmes negadījuma vietā rodas sastrēgums ne pašas avārijas dēļ, bet gan tādēļ, ka visi garāmbraucēji piebremzē, lai paskatītos. Ko viņi tur vēlas redzēt? Līķus. Līķus, protams.

Tipiska mediju atbilde uz masu slaktiņiem vai kādiem citiem no ierindas izkrītošiem noziegumiem ir analizēt katru nozieguma aspektu visos iespējamos sīkumos, fokusējoties galvenokārt uz noziedznieku un viņa motivāciju. Ģimeni, draugiem, paziņām, studiju biedriem. Ģimene bija šķīrusies? Lieliskas ziņas! Viņš mīlēja spēlēt datorspēles? Vēl labāk! Bijusī draudzene atzīst, ka viņš bija noslēgts tips? Ideāli! Tas ir sava veida vuārisms, uz kuru ‘pavelkas’ visa sabiedrība. Mums ir it kā kauns, it kā nelabi, tomēr mēs gribam zināt visu.

Vuārisms (voyeurism) ir interese vai prakse vērot cilvēkus tad, kad viņi nododas intīmām, privātām nodarbēm.

Es pieļauju, ka ikvienam ir skaidrs, ka mediji šīs ziņas izmanto, lai uzlabotu reitingus, klikšķu un komentāru skaitu (nereti neizslēdzot iespēju sniegt komentārus pie raksta, kas vienkārši ir necieņa pret cietušajiem). Kā iemeslus šādu ziņu sensacionalizēšanai mediji noteikti uzsvers sabiedrības tiesības zināt par notikumiem Latvijā un pasaulē un diskutēt par to, kādi iemesli cilvēkiem liek šādi rīkoties. Bet kurš ir noteicis, ka mums ir jāuzzina ‘soli-pa-solim’ apraksts par to, kā tiek veikta pašnāvība? Kā tas mums palīdz vai kādā ziņā tas mūs informē? Par ko ir jābūt ziņai šajā kontekstā? Es šoreiz nerunāšu tik daudz par ētiku, kuras aspekti jau ir izsvērti Andas Rožukalnes rakstā, vairāk par ziņu saturu.

LŽS priekšsēdētājs Juris Paiders, kurš uz jautājumu, vai pa LTV un TV3 bija jārāda video ar Vanšu tilta pašnāvību, sacīja, ka “Pirmkārt, jāizvērtē, vai attēlojums ir patiess. Tas ir primārais, jo žurnālista pienākums ir rādīt patiesību.” Tomēr kāpēc žurnālisti neraksta par KATRU pašnācību un slepkavību, kas notiek Latvijā? Viņi raksta tikai par ‘seksīgiem’ noziegumiem, jo ziņas ir jārada un reklāmas ir jāpārdod. Tomēr ko tas mums maksā kā sabiedrībai?

Galu galā, tikko jau atkal viens cilvēks kāpa vantīs ar vēlmi izdarīt pašnāvību. Un atkal jau mediji zelēja informāciju par to, kas ir bijis šis cilvēks. Mēs uzzinājām, cikos tas notika, kā tika lauztas vaļā pilona durvis, cik lielā reibumā ir bijis jaunietis. Tomēr kur palika jautājumi Nilam Ušakovam un Rīgas Domes amatpersonām par to, kāpēc situācija nav mainījusies kopš pēdējās pašnāvības? Ko tieši ir darījuši atbildīgie dienesti un kurš kaut ko nav izdarījis? Kāpēc uz tilta stāv Koblenz, nevis pašvaldības policisti? Kāpēc tomēr vantis nenosmērēs ar slīdīgo krāsu? Kāpēc nebija rīkots iepirkums uz apsardzi uz tilta? Vai to vēlāk plāno rīkot? Cik valstij izmaksā viens šāds kāpšanas mēģinājums? Kāpēc cilvēki, kas ir garīgi nelīdzsvaroti, netiek pieskatīti, ārstēti vai hospitalizēti? Man šķiet, ka sabiedrības interešu vārdā tām ir jābūt ziņām kontekstā ar Vanšu tilta kāpēju, nevis personības iezīmju skicējumam. Kāpēc medijiem šie jautājumi nebija svarīgi?

Tāpat mediju jaunatklātā zelta bedre ir Latvijas kontrabandisti. Mēs uzzinām, kur viņi strādājuši un ar kādām meitenēm draudzējušies un vai ir bijuši ģimenes cilvēki. Kāpēc tik liels uzsvars jāliek uz šo cilvēku personībām, nevis uz to, kā cīnīties ar narkotiku kontrabandu, ko jau tagad Latvijas tiesībsargājošās iestādes datra, lai to novērstu, kā notiek sadarbība ES ietvaros, kas ir jādara, ja kāds tev piedāvā pārvest narkotikas?

Līdzīgi ir arī ar Kolorado slaktiņu. Pasaulē ik dienas tiek nogalināti simtiem, tūkstošiem cilvēku. Sabiedrībai gan cilvēku ciešanas Sīrijā, Afganistānā, Libērijā vai sprādzieni Palestīnā jau ir apnikuši, vai ne? Tādēļ mediji kāri ķer katru masu slaktiņu ASV, lai pēc pirmās iespējas radītu ziņu no katras fotogrāfijas, draugu atsauksmes, vecāku komentāra. Es pagaidām neesmu redzējusi vai lasījusi diskusiju pēc būtības – nevis par nogalināto skaitu un dzimumu sadalījumu, bet gan par to, kāpēc šāds slaktiņš varēja notikt? Kur paliek diskusija par to, kāpēc ASV ir vienīgā liberāli demokrātiskā valsts, kur jebkurš var brīvi iegādāties ieročus? Kā, piemēram, šeit? Kāpēc ASV vēl joprojām var iegādāties ieročus, kāpēc cilvēki tos nēsā ikdienā un uz sabiedriskās pulcēšanās vietām, kāpēc ASV prese regulāri stāsta par skolu slaktiņiem vai par ikdienu ir kļuvušas ziņas par to, kā par slepkavām kļūst nepilngadīgie, kuri, spēlējoties ar ieroci, nogalina savus ģimenes locekļus vai draugus? Ko nozīmē un kas ir ieroču lobijs ASV? kas ir ieroču lobija opozīcijā?

Šajā nesenajā BBC ziņu apkopojumā ir ievietota intervija ar tiesu ekspertu dr. Park Dietz. Eksperts saka, ka masu medijiem, ja viņi vēlas, lai šādi notikumi neatkārtotos, ziņas par slepkavībām ir jāpasniedz maksimāli …. garlaicīgi. Nekāda uzmanība nav jāpievērš noziedznieka personībai, nav jārada ‘anti-varonis’, nav jāstāsta par viņa izskatu, nav jāsāk ziņa ar policijas sirēnu kaukšanu un upuru uzskatīšanu.

Tad, kad noziegums nokļūst ziņu epicentrā un tiek atgremots nedēļām vai pat gadiem ilgi, kā tas tagad notiek ar Breivīku, rodas arvien jauni un jauni censoņi, kas vēlas kļūt par ziņu varoņiem.

Ja mediji patiešām vēlas informēt sabiedrību ar mērķi novērst šādu notikumu atkārtošanos Latvijā, ir jāpārtrauc taisīt varoņus no slepkavām un pašnāvniekiem. Un uz šo ziņu pamata var radīt simtiem rakstu, ja vien pagriež savu uzmanības centru no noziedznieka uz problēmu kā tādu. Ja vien, protams, redakcijas dziļi iekšienē necer uz veiksmīgu gadījumu, kura ietvaros radīsies jauns ziņu varonis pašnāvnieks vai masu slepkava, kas ieies skolā un apšaus bērnus, jo gribēs kļūt par zvaigzni, jo zinās, ka masu mediji tik to vien gaida.

Tas, ko mēs varam darīt, ir neklikšķināt uz katras ziņas par noziedznieku personību un pārslēgt kanālus. Turēties pretī šai vēlmei.


Grozījumi likumā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!