Foto: John Jay Glenn

Mediji, kuri apzināti kultivē ienaidnieka tēlu, neizrāda īpašu ieinteresētību savu darba stilu mainīt.

“Piešķirot nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, nelatvieši noteikti pārņems visu varu”. “Krievi Latvijā uz mūžiem paliks piektā kolonna”. “Nevalstiskās organizācijas sapņo par multikulturālisma diktatūru un nacionālās kultūras iznīdēšanu”. “Latviešu tauta ir apdraudēta un to var glābt vienīgi citu grupu tiesību ierobežošana”. Šī nav nedz divu tantiņu saruna vilcienā, nedz kāda ekstrēmista uzstāšanās margināļu mikropiketā. Šādi izteikumi vai katru dienu atrodami Latvijas presē.

Diemžēl vārda un preses brīvība Latvijā joprojām tiek izmantota, lai ierobežotu un no politiskās un publiskās telpas izspiestu grupas, kas visfantastiskāko iemeslu dēļ tiek pasludinātas par nevēlamām. Protams, labvēlīgu augsni tam veido sabiedrībā iesakņojušies stereotipi. Taču jāatzīst, ka daži masu saziņas līdzekļi ar šiem aizspriedumiem lieliski sadzīvo un aizspriedumus pat izmanto peļņas gūšanai. Iespējams, minētais izklausās pēc pārspīlējuma, taču tieši to skaidri apliecina Providus divu gadu garumā veiktais mediju monitorings projektā Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai.

Izslēgšana — redakcijas politika

Monitoringa gaitā tika analizēti gadījumi, kad mediji izslēdzoši vai iekļaujoši atspoguļo noteiktas grupas — dažāda veida minoritātes un nevalstiskās organizācijas (NVO). „Izslēgšana” šajā gadījumā nozīmē, ka mediji publikācijās norāda uz kādas grupas „kaitīgumu”, draudiem, ko tā it kā rada pārējai sabiedrībai, vai arī akcentē grupas „nepilnvērtību”. Savukārt „iekļaušana” izpaužas tā, ka mediji publikācijās stāsta par konkrētas mazākumgrupas ieguldījumu sabiedrības attīstībā un par nepieciešamību paplašināt tās tiesības. Monitoringā tika iekļauti lielākie ikdienas laikraksti latviešu un krievu valodā, piemēram, Diena, Neatkarīgā, Latvijas Avīze, Час, Телеграф, Вести Сегодня, kā arī Latvijas Radio 1. un 4. kanāla programmas. Monitoringa autori fiksēja mediju izmantotās argumentācijas stratēģijas, izteikumu avotus un formu, kā arī aizspriedumaino valodu, kas ilustrē izteikuma autora negatīvo attieksmi pret konkrēto grupu.

Kopumā pētījumā tika apskatīti 448 gadījumi, kas būtu uzskatāmi par izslēdzošiem. Šo gadījumu skaits abos gados ir aptuveni līdzīgs, un tas ļauj apgalvot, ka nosacīti iecietības līmenis medijos nav būtiski mainījies. Vairums no apskatītajiem gadījumiem ilustrē, protams, izslēdzošas stratēģijas, kas koncentrējas pārsvarā Neatkarīgās, Latvijas Avīzes un Вести Сегодня rakstos. Atlasīto materiālu daudzums neliek šaubīties — „ienaidnieka tēla” kultivēšana ir apzināta konkrēto mediju redakcijas politika. Protams, var spekulēt par to, cik daudz šādu politiku nosaka īpašnieki, redaktori vai žurnālisti, taču parazitēšana uz dažnedažādiem aizspriedumiem ir acīmredzama.

Jāpiebilst, ka rakstu daudzums ir atkarīgs arī no vispārējā sociālā fona, kas piesaista īpašu mediju un auditorijas interesi. Runa ir par Latvijas sabiedrības „sarkanajām lupatām” — 16. martu, 9. maiju un seksuālo minoritāšu gājienu. Tiesa, 2009. gadā interese par praidu nebija tik būtiska kā iepriekš. To var saistīt ar mediju uzmanības pārslēgšanos uz tolaik gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām, kas gan arī bija pateicīga augsne gan „izslēgšanai”, gan “iekļaušanai”. Īpaši spilgti tas izpaudās krieviski rakstošajos medijos, kur vēlēšanas tradicionāli tiek pasniegtas kā etniskās mobilizācijas iespēja. Starp citu, plašsaziņas līdzekļos ir novērojama augsta politizēšanās pakāpe. Faktiski kārtējo reizi apstiprinās agrāk izteiktā hipotēze, ka masu saziņas līdzekļi Latvijā darbojas kā politiskās partijas. To spilgti apliecina Latvijas Avīzes īstenotā kampaņa pret „Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu” projektu, propagandējot mistiskos „multikulturālisma draudus”.

Mūs apspiež, apdraud un nesaprot!

Interesanti, ka visbiežāk pielietoto stratēģiju priekšgalā vienlīdz populāra gan latviešu, gan krievu medijos ir pašmarginalizācija, tas ir, „savas” grupas noniecināšana un tās „bezspēcības” un „apdraudētības” uzsvēršana. Latviski rakstošie un raidošie mediji gaužas, ka „mūs apdraud, mēs esam vāji un nekam nederīgi”, savukārt krievu valodas mediji žēlojas, ka „mūs apspiež, mums ir liegtas jebkādas tiesības”. Spilgts piemērs: „Sievietes saņem ielūgumus uz valsts apmaksātajām onkoloģiskām pārbaudēm tikai latviski. Rezultātā četras no piecām sievietēm, kas atnāk pie ārsta, ir ar latviskiem uzvārdiem. Krievi šīs vēstules nesaprot. Un tas rada draudus viņu dzīvībai”. Tas nav joks, to kādas intervijas laikā saka Вести Сегодня žurnāliste. Ne mazāk strīdīgs šķiet arī kāda Latvijas Avīzes autora izteikums: „Mūsuprāt, latvieši ir aizmirsuši šīs vērtības, kas mūs padara par tautu, par vienu ģimeni. Dažbrīd liekas, ka neesam vairs latvieši, bet gan liels aitu bars, jo katra aita skrien, kur tai zāle šķiet leknāka un sulīgāka, bet vai tad baram, lai izdzīvotu, nav jāturas kopā?”.

Visai populāras ir arī citas izslēdzošās stratēģijas, kad tiek noniecinātas grupas definētās problēmas, norādīts, ka grupa rada problēmas citiem, tiek pamatota grupas tiesību ierobežošana, izskan sūdzības par pārāk lielu aktivitāti, tiek pamatota grupas izslēgšana no publiskās telpas. Turklāt medija uzbrukuma objekti tiek saukti, piemēram, par „okupantiem” un „cilts biedriem”. Protams, daudz ir arī gadījumu, kad tiek izmantotas iekļaujošas stratēģijas. Piemēram, kad rakstu autori, politiķi un citi runātāji akcentē, ka grupas tiesības ir ierobežotas un tās ir jāpaplašina. Parasti šajā gadījumā kā konkrēta grupa tiek minēti nepilsoņi. Savukārt Latvijas radio 1. programmas raidījums Krustpunktā ir piemērs, kad no klausītājiem regulāri izskan aizspriedumaini formulējumi, taču raidījuma vadītāji šādiem runātājiem oponē un neļauj izvērsties. Šie un arī daži citi pozitīvi vērtējamie gadījumi liecina, ka arī par problemātiskām un sāpīgām lietām var runāt daudz augstākā profesionālā līmenī.

Izlasot iepriekšminēto, rodas visai banāls jautājums — vai to ir iespējams mainīt, vai arī šis un tam līdzīgie pētījumi tiks „pieņemti zināšanai” un nepiesaistīs pašu mediju un to darbinieku uzmanību? Prakse liecina, ka mediji, kuri apzināti kultivē ienaidnieka tēlu, neizrāda īpašu ieinteresētību savu darba stilu mainīt. Kā vienu no iespējamiem risinājumiem monitoringa veicēji min jaunas, no mediju īpašniekiem un redaktoriem neatkarīgas nevalstiskas organizācijas dibināšanu. Šī organizācija varētu pievērsties tieši žurnālistikas ētikas problēmām, jo pieredze liecina, ka šis jautājums neietilpst Latvijas Žurnālistu savienības dienaskārtībā. Tāpat monitoringa veicēji iesaka jaunajiem žurnālistiem un žurnālistikas studentiem patstāvīgi turpināt monitoringu un pievērst sabiedrības uzmanību gadījumiem, kad mediji vārda un preses

brīvības sniegtās iespējas izmanto aizspriedumu veidošanai un izplatīšanai. Būtu nepieciešama arī telpa, piemēram, elektronisks žurnāls, kur profesionāļi varētu diskutēt par ētiku un citiem būtiskiem tematiem. Autori arī iesaka Eiropas Komisijai pret rasismu un neiecietību (ECRI) prasīt, lai Latvija pilda savas saistības un nepieļauj rasistiskus izteikumus medijos. Taču, kā atzīst ECRI viceprezidents Nils Muižnieks, komisijas ieteikumiem ir tikai rekomendējošs raksturs un savus ieteikumus nevienai valstij tā uzspiest nevar.

Ko lai saka, tik tiešām ir grūti kādu piespiest kļūt civilizētam. Acīmredzot visvieglāk tas ir sasniedzams individuālā līmenī, kad cilvēks, balstoties uz kvalitatīvu informāciju un paša dzīves pieredzi, sāk apzināties, ka līdzās dzīvojošais patiesībā nav ienaidnieks. Diemžēl Latvijas mediji pagaidām nav labākais palīgs šī mērķa sasniegšanā.