Raksts

Ienaidnieks, drauds un identitāte


Datums:
08. janvāris, 2008


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Billy Warhol

Parādot, kas ir avīzes vai partijas Ienaidnieks, avīze vai partija definē, kas ir tā pati.

Projekta „Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai” otrais pusgads[ 1 ] nav nesis lielus pārsteigumus. Daļa mediju joprojām izvieto materiālus, kas nelabvēlīgā gaismā attēlo veselas sabiedrības grupas. Diskusijas Saeimas plenārsēdēs nav kļuvušas daudz pieklājīgākas, lai gan samazinājies pret grupām vērstu izslēdzošo runu skaits.

Projekta ietvaros veiktais monitorings pār Saeimas un mediju darbu liecina, ka vairākas sabiedrības grupas skar tie paši aizspriedumi, kuri tika novēroti 2007.gada pirmajā pusgadā. Piemēram, seksuālās minoritātes, nelatvieši vai nevalstiskās organizācijas tiek uzdotas par Ienaidniekiem vai, vismaz, Svešajiem, kuri tiecas sasniegt ko tādu, kas viņiem nepienākas. Pat vēl vairāk — gada laikā veiktais pētījums ļauj secināt, ka grupu stigmatizēšana tiek veikta apzināti, ar nolūku konstruējot savas partijas vai avīzes identitāti kā pretmetu kādas sabiedrības grupas identitātei. Piemēram, avīze Rītdiena neslēpti pozicionējas kā tāda, kas vērsta pret seksuālajām minoritātēm, NRA — pret „sorosiešiem”, valdošās koalīcijas partijas — pret nepilsoņiem un nelatviešiem. Parādot, kas ir avīzes vai partijas Ienaidnieks, avīze vai partija definē, kas ir tā pati.

Grupu konfrontēšanas konsekvences

Manuprāt, būtu vērts apzināties konsekvences, kas rodas, ja no politikas/sabiedrības dzīves ar retorikas starpniecību mēģina izslēgt „nevēlamas” sabiedrības grupas[ 2 ]:

1) Sabiedrībā un politikā tiek hipertrofēta grupas piederības nozīme. Nekritiski par veselām grupām lietojot, piemēram, tādus apzīmējumus kā „nelojāli”, „ienīst latviešus”, „promaskaviski”, tiek nonivelētas atšķirības starp grupas locekļiem, vienā maisā sabāžot gan tos grupas pārstāvjus, uz kuriem šie apzīmējumi attiecas, gan tos (iespējams, lielākā daļa), uz ko tie neattiecas. Netieši tiek pieņemts, ka piederība kādai grupai ir stigmatizējošs apstāklis attiecībā uz noteiktu aktivitāšu klāstu, it sevišķi — politisku prasību izvirzīšanu. Šī stigma rada tādus pienākumus, kādu nav pārējiem, „normālajiem” sabiedrības locekļiem, piemēram, ja latvietis var brīvi runāt par valodas jautājumiem, tad nelatvietim, lai viņš tiktu uzklausīts bez aizspriedumiem (tādiem kā, piemēram, ka viņa uzskati izriet no viņa tautības), ir sākumā jāpārvar savas grupas statusa uzliktā stigma, PIERĀDOT, ka viņš nav nelojāls, neienīst latviešus un nav promaskavisks.

2) Tiek veicināta konfrontējoša politika. Ja par politiskiem jautājumiem tiek runāts kā par karu, kur savstarpēji cīnās divas „frontes”, tad jebkādas „pretējās nometnes” politiskās prasības tiks uztvertas kā Ienaidnieka Uzbrukums. Šādi vizualizējot politiku, šķiet bezjēdzīgi censties vienam otru pārliecināt, pieņemt politiskus lēmumus racionāli argumentētas diskusijas ceļā. Racionālu diskusiju aizstāj atšaudīšanās no saviem ierakumiem — bezierunu pastāvēšana uz savu šībrīža identitāti, vērtībām, katru diskusijas mēģinājumu uzskatot par viltīgu Ienaidnieka (kas var būt nelatvietis, seksuālo minoritāšu pārstāvis, imigrants, vienkārši pilsoniski aktīva cilvēks) manevru.

3) Tiek konstruēts Uzbrucējs/Upuris. Pārspīlējot grupas piederības nozīmi un ar grupu saistītos draudus, „apdraudētie” paši rada „uzbrucēju”. Piemēram, raksturīga ir pētījumā minētā laikraksta Vesti Segodņa taktika, kas regulāri publicē latviešu radikālāko politiķu un organizāciju viedokļus par krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, tādā veidā vairojot šajā auditorijā aizvainojuma sajūtu. Aizvainojuma sajūta, savukārt, var veicināt lielāku grupas saliedētību, nekā iepriekš. Jo cilvēkam, kurš sāpīgi uztver to, ka viņam svarīga grupa tiek aizskarta, nav daudz izvēles iespēju: (1) ja grupas robežas ir caurlaidīgas (piemēram, NVO sektors), viņš var atteikties sevi identificēt ar attiecīgo grupu; ja grupas robežas nav caurlaidīgas (nelatvieši, jaunie imigranti) — tad šī iespēja nav pieejama; (2) viņš var piekrist aizvainojošajai retorikai, kas nozīmē zemāku pašvērtējumu; (3) viņš var sākt spēcīgāk identificēties ar aizskarto grupu un iesaistīties cīņā, visticamāk, arī sākot vizualizēt politiku kā karu starp grupām.Ja tiek izvēlēta kara taktika, tad grupas iekļūst grūti pārraujamā konfrontācijas lokā, kur abu pušu pārstāvju prasības tiks uztvertas vai nu kā drauds vai kārtējais apliecinājums pazemojumam. Piemēram, visas PCTVL iniciatīvas attiecībā uz nepilsoņu statusu Saeimā tiek automātiski noraidītas, taču tas nemazina PCTVL vēlmi tās turpināt sniegt, pat labi apzinoties, ka Saeima atkal un atkal balsos pret. Rodas iespaids, ka šī konfrontācija uztur pati sevi — vienai pusei ir svarīgi pašai sev apliecināt, ka draudi vēl joprojām pastāv, kamēr otrai — donkihotiski saņemt vēl vairāk pierādījumus savam pazemojumam.

4) Cīņa pret Ienaidnieku kā vienīgais politikas saturs/medija pastāvēšanas mērķis. Skatoties uz monitoringa rezultātiem, rodas iespaids, ka dažreiz partijas/medija pozicionēšanās pret kādu sabiedrības grupu ir pats svarīgākais, kas to atšķir no citām partijām vai medijiem. Proti, skaļā pret-NVO, pret-seksuālajām minoritātēm vērstā retorika ir izskaidrojama arī ar to, ka medijs vai partija ir pragmatiski aprēķinājuši, ka tā varētu būt laba niša, lai pievilinātu papildu auditoriju. Piemēram, vairākos medijos homofobisku izteikumu lielākais avots ir vai nu redakcijas komentāri, vai žurnālistu uzdotie jautājumi, kas liecina par to, ka homofobija ir daļa no apzinātas redakcionālās politikas. Tikmēr politikā aprēķinu apliecina, piemēram, tas, ka jau kuro Saeimu visas „latviešu” partijas ir spējušas strādāt vienā koalīcijā ar jebkuru citu partiju, ja vien tā nepārstāv nelatviešu vēlētājus. Konsekventa un skaļa iestāšanās pret sadarbību ar „nelatviešu” partijām traucē saskatīt to, ka „latviešu” partijām gandrīz nav demokrātiskā valstī sagaidāmu domstarpību par ekonomiskiem vai sociāliem jautājumiem.

Defektīva demokrātiskā komunikācija

Vai būtu jāsatraucas par politiku, kas ir vērsta uz konfrontāciju starp grupām? Domāju, ka jā, vismaz tik ilgi, kamēr demokrātija tiek uzskatīta par ko vairāk, nekā tikai regulāras vēlēšanas.

Uz grupu konfrontāciju, nevis sadarbību vērsta politika gandrīz neizbēgami nozīmē deformētu pārstāvniecību. Piemēram, neskatoties uz to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri nav latvieši, pārsniedz 40%, tomēr visu iepriekšējo valdību ministru vidū nelatviešu skaits nav pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Vairākuma stigmatizētajām grupām nav pilnvērtīgu politiskās līdzdalības iespēju — pat ja kāds deputāts vēlas aizstāvēt šo grupu tiesības, viņš pats riskē tikt vairākuma stigmatizēts. Pietiek tikai atcerēties iepriekšējo gadu balsojumus par laulības definīciju Saeimā, kad nedaudzos „pret” balsotājus pavadīja saucieni „kauns!”

Konfrontējoša politika nozīmē, ka politikā izvirzīto argumentu pamatotība un kvalitāte ir otršķirīga, jo nav ticības, ka ir iespējams pārliecināt kādu, kas jau ir pārliecināts par pilnīgi pretējo. Tādēļ arī kompromisa iespējas šķiet neiespējamas. Tās prezumē cieņu pret pretējā viedokļa paudēju, gatavību uzklausīt dažādus argumentus, tos nopietni apsvērt un nepieciešamības gadījumā koriģēt savu iepriekšējo nostāju. Gan 8., gan 9.Saeimā vismaz attiecībā uz nepilsoņu un nelatviešu jautājumiem diemžēl kompromisa iespējas ir gandrīz izslēgtas — nav iespējama pat racionāla diskusija par šiem jautājumiem, katru reizi no jauna nepārzīmējot vecās frontes līnijas.

Mediju darba monitorings pierāda, ka medijs var strādāt arī tad, ja tā darbs nav vērsts pret kādu sabiedrības grupu. Cerīgi signāli dažkārt ir atrodami arī Saeimas plenārsēžu stenogrammās. Piemēram, 2007.gada vasarā, apspriežot izglītības ministres darbu, Tautas partijas deputāts Kārlis Leiškalns vērsās pie opozīcijas deputātiem ar šādu uzrunu: „Es gribu izteikt lielu pateicību opozīcijas deputātiem, kas ierosināja šo ārkārtas sēdi, jo izglītība ir viens no valsts galvenajiem uzdevumiem. Un, protams, izglītību, tāpat kā jebkuru citu jomu, pavada virkne problēmu. Šīsdienas sēdē, es skatos, deputāti ārkārtīgi uzmanīgi klausās, kāri tver katru no augstās tribīnes pateikto vārdu. Un daudzi no šiem vārdiem ir ļoti konstruktīvi. Nav jau tā, ka opozīcija uzstājas tikai kā destruktīvs elements.”

Lai gan diez vai kāds tic tam, ka šis deputāts būtu gatavs ne tikai pieklājīgi uzslavēt opozīciju, bet arī plenārsēdē dzirdēta argumenta iespaidā nobalsot par neuzticību savas koalīcijas ministrei, tomēr pat retoriskā līmenī publiski pausta gatavība sarunāties jau nozīmē Latvijas parlamentārajam diskursam līdz šim neraksturīgu, uzdrošināšos teikt — labāku retoriku.

Kā pārraut konfrontācijas loku?

Protams, lielā mērā konfrontācijas pārtraukšana ir atkarīga no pašām pusēm, kas ir tajā iesaistītas. Šobrīd monitorings gan rāda, ka uz grupu redzamāko pārstāvju gribu vien nevajadzētu paļauties.

Tas gan nenozīmē, ka tolerances jomā progresa nav. Piemēram, 2007.gadā Saeima ir skatījusi vairākus likumprojektus, kuros iekļautas normas, kas aizliedz diskrimināciju. Projekti tika deputātu atbalstīti, iespējams, tieši tādēļ, ka tika uztverti kā mazāk politiski, bet vairāk tehniski jautājumi, piemēram, prasības, kuras izriet no Eiropas Savienības direktīvām.

Cita iespēja saistās ar to, ka ne visām partijām ir izveidojusies vienota attieksme pret grupām, kuras atsevišķi mediji vai politiķi stigmatizē. Piemēram, 2007.gada rudenī pēc TB/LNNK deputāta Jura Dobeļa uzstāšanās, kur deputāts nicīgi izteicās par sabiedrības aktivitātēm, viņa partijas biedre Anna Seile publiski norobežojās no sava kolēģa teiktā: “[…] Tomēr man ir arī savs viedoklis par šodienas debatēm. Man tik ļoti nepatīk tas, ka mēs lejam dubļu straumes uz tiem cilvēkiem, kuri piedalījās referendumā. […] Vispirms es gribu atvainoties tiem cilvēkiem, kuri stāvēja piketā pie Saeimas. Ne visi frakcijas un partijas „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāti domā par viņiem ko ļaunu. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī tautas ierosme ir atbalstāma. Un tā parāda tautas noskaņojumu. Tas nav visu mūsu partijas biedru viedoklis, kuru pauda Juris Dobelis.” Iespējams, ka tad, ja vairāk deputātu uzdrīkstētos publiski paust savu attieksmi pret konfrontējošu politiku, arī izslēdzošas, stigmatizējošas retorikas Latvijas politikā kļūtu mazāk.

Visbeidzot, ir iespējams, ka dažādās Latvijas mediju vai partiju stigmatizētās grupas varētu sākt apzināties savu interešu solidaritāti. Šobrīd gan tādu pazīmju nav, piemēram, viens laikraksts var cīnīties par jauno imigrantu tiesībām, bet uzskatīt, ka seksuālo minoritāšu prasības pēc tiesībām ir nevēlams un nosodāmas, neredzot, ka izslēgšanas argumentācijas ir universālas — ja šodien tās attiecas uz seksuālajām minoritātēm, tad rītdien līdzīga argumentācija var skart jaunos imigrantus. Par skaļu trauksmes signālu vajadzēja kļūt Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra spriedumam saistībā ar pulcēšanās brīvību, kad tiesa atzina par nelikumīgiem vairākus iepriekšējā gadā pieņemtus ierobežojumus. Toreiz par Saeimas pēkšņo, gandrīz nemotivēto lēmumu ierobežot pulcēšanās iespējas liela satraukuma „latviešu” informatīvajā telpā nebija, jo grozījumi tika prezentēti kā tādi, kas vērsti pret iespējamām nekārtībām 18.novembrī un 16.martā. Taču ja opozīcijas partijas nebūtu tos apstrīdējušas Satversmes tiesā, tad bez likuma pārkāpšanas nebūtu iespējams sarīkot arī 2007.gada Tautas sapulci un piketus pie Saeimas. Tas nozīmē, ka dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem būtu ne tikai jāreaģē uz tiešiem draudiem pašiem savām tiesībām, bet arī jāuzstāj, lai politiskās līdzdalības kritēriji būtu pēc iespējas universāli.


Homofobiskā retorika - politiskā atbildība

Homofobiskā runa Latvijā: Politiķu monitorings

Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai. Analītiskais ziņojums par Saeimas un mediju monitoringu

Politicians’ Statements on Mixed Societies in Europe: Identity, Diversity, Responsibility

The Way We Talk Now: Demonisation of opponents and search for scapegoats in Latvian political discourse in 2007

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!