Pagājušajā gadsimtā pārrautais fiziskās un garīgās pārmantojamības process veicina ienaidnieka tēla intensīvu ekspluatēšanu arī mūsdienās.
Noteiktu sabiedrības grupu stigmatizēšana jeb, vienkārši runājot, to apzināti negatīva apzīmogošana ar attiecīgām konsekvencēm ne tik vien retorikā, bet arī reālajā politikā, ir raksturīga valstīm ar totalitāro varas sistēmu. Pagājušais gadsimts deva tam īpaši baismus piemērus — PSRS un nacistiskā Vācija, kur šāda apzīmogošana tika izmantota ievērojamas sabiedrības sociālās un etniskās daļas vardarbīgai iznīcināšanai.
Tā rezultātā tika pārrauts vai izjaukts veselu paaudžu normālas fiziskās un garīgās pārmantojamības process, kas savukārt iespaidoja sabiedriskos procesus arī pēc minēto politisko režīmu krišanas. Pašreiz notiekošais Latvijā būtībā ir tam spilgts piemērs.
Pagājušā gadsimta bēdīgie notikumi ir zināmā mērā skāruši arī rietumu valstis, tomēr tur politisko partiju savstarpējā cīņa risinās galvenokārt to ekonomisko un sociālo programmu atšķirību jomā. Toties postpadomju reģionos, tai skaitā arī Latvijā, cīņā par varu joprojām dominē “ienaidnieka “ intensīva ekspluatēšana, līdz ar to stimulējot ne vien neiecietību, bet arī pesimismu, apjukumu un apātiju sabiedrībā. Tādā veidā demokrātiskais process valstī tiek iedzīts strupceļā un tiek apgrūtināta un pat padarīta par neiespējamu sabiedrības konsolidācija labklājības sasniegšanai.
Būtu ļoti vēlams šī visai vērtīgā pētījuma rezultātus padarīt zināmus plašākai Latvijas sabiedrībai, drošāk rosinot attiecīgas publiskās diskusijas, iesaistot tajās sabiedrībā zināmus un cienītus cilvēkus un cenšoties uzturēt tādu pašu konstruktīvu, tolerantu, civilizētu līmeni, kādā šis pētījums veikts.
* Atsaucoties uz Ivetas Kažokas rakstu “Ienaidnieks, drauds un identitāte”
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.