Raksts

Iemesli būt tviterī


Datums:
01. janvāris, 2010


Autori

Iveta Kažoka


Zinu, ka iepriekšējā gadā ne vienam vien "sakritu uz nerviem" ar saviem uzmācīgajiem aicinājumiem pievienoties tviterim.

Ne vienmēr savu panācu. Tādēļ nolēmu izmēģināt jaunu metodi: aprakstīt iemeslus, kādēļ 2009.gadā skaitlisku eksploziju piedzīvojusī tvitera kopiena, manuprāt, ir labākais, kas pagājušā gadā Latvijā vispār ir noticis. Iemeslus skatīšu tikai un vienīgi caur savas personiskās pieredzes prizmu – stāstīšu tikai par tām lietām, kas tieši mani tviterī sajūsmina. Pati pievienojos tviterim pagājušā gada februārī vai martā, tieši tad, kad Latvijā sākās tvitera “bums.”

  1. Plašāks redzesloks, kopīgi “atklājot pasauli”

    Tviterī sekojot līdzi vairāk nekā 400 cilvēkiem/organizācijām/medijiem, es katru dienu uzzinu vairāk man interesantas informācijas nekā iepriekš nedēļu laikā. Turklāt bez liela laika un enerģijas patēriņa – linki uz jaunām TED lekcijām, skandaloziem youtube klipiem, demokrātijas eksperimentiem dažādu valstu pašvaldībās, padziļinātu Latvijas ekonomikas analīzi kādā maz kam zināmā ārzemju blogā manā informācijas apritē ieplūst “pašas no sevis” , vienkārši tādēļ, ka es sekoju līdzi cilvēkiem, kas ar šo informāciju dalās. Ja iepriekš man bija apzināti jādomā par to, kā paplašināt savu interešu loku, lai neieslīgtu intelektuālā rutīnā, tad tagad kas tāds vairs nedraud. 400 galvām un acu pāriem ir daudz lielāka iespēja netīšām “uzbrist” interesantiem resursiem Interneta plašajās ārēs nekā vienam. Vai izlasīt kādu grāmatu un to īsi recenzēt. Vai atrast ko vērtīgu tradicionālajās medijos, par to pavēstot arī citiem. Vai būt klāt kādā notikumā (preses konferencē, publiskā lekcijā, flashmobā, Saeimas sēdē), kur notiek kas neparasts/skandalozs. Turklāt šie 400 katrs seko līdzi dažādiem citiem cilvēkiem un īpašos gadījumos pārsūta arī viņu atrasto informāciju.

    Ja ne tviteris, 2009.gadā būtu uzzinājusi vismaz uz pusi mazāk jaunas informācijas par zinātni, ekonomiku un starptautisko politiku, kā arī vismaz par 80% mazāk par tehnoloģijām un jaunām idejām pārvaldes organizēšanai. Pat vairāk: bez tvitera nebūtu pat iedomājusies, ka šajās jomās ir tik daudz jaunu ideju/inovāciju, par ko patiešām arī vērts zināt.

  2. Kopīga pasaules apspriešana

    Tik pat liels ieguvums no tvitera: iespēja apspriest kādu notikumu /klipu/ izteikumu/ datorprogrammu/ mediju materiālu un jebko citu ar cilvēkiem, kuru viedoklis man šķiet interesants. Tviterī šādu mini un maksi sarunu ir daudz. Pati esmu gan tās novērojusi, gan piedalījusies vai ierosinājusi.

    Sarunas saturiski var būt visādas. Arī triviālas: piemēram, ja ir ātri vajadzīgs laba angļu valodas zinātāja padoms vai atsauksmes par kādu notikumu. Bet tviterī bijušas arī izvērstas diskusijas par visai Latvijas sabiedrībai svarīgiem jautājumiem – kā spilgtākās atceros daudzās diskusijas ar un starp žurnālistiem par žurnālistikas ētiku un konkrētu rakstu/programmu saturisko kvalitāti, par nacionālisma un ksenofobijas jautājumiem, par Latvijas ekonomiku – atlabšanas iespējām, lata devalvāciju u.tml. Tās visas bija publiskas diskusijas, kuras ikviens varēja redzēt un vismaz teorētiski ikviens varēja tajās arī iesaistīties.

    Atšķirībā no citiem nemoderētiem pasākumiem plašs diskutētāju loks tviterī nemazina diskusiju saturisko kvalitāti vairāku iemeslu dēļ: 1) diskutētāji un vērotāji var izvēlēties, kurās sarunās klausīties ; 2) tviteris lielākoties nav anonīms “pasākums”, tādēļ saturiski tie nav gluži delfu komentāri; 3) tviterī cits citam seko cilvēki, kuriem tomēr vairāk vai mazāk interesē, ko katrs no viņiem domā.

    Diskusiju emocionālā noskaņa ir ļoti dažāda: dažreiz “tur iet” ļoti augstos toņos, citreiz – izteikti draudzīgi.

  3. Interesantu cilvēku atrašana

    Es esmu pazīstama ar ne vairāk kā 20% no cilvēkiem, kam sekoju tviterī. Par pārējiem vai nu iepriekš biju tikai dzirdējusi vai arī viņus uzgāju netīšām (piemēram, kāds bija pārsūtījis (retvītojis) kādu interesantu tekstu vai arī šie cilvēki bija piedalījušies kādā tvitera diskusijā u.tml.)

    Ceru, ka nepārspīlēju ar patosu, sakot, ka pateicoties tviterim, manī ir atgriezies optimisms par Latvijas cilvēkiem. Jā, droši vien, ka tviterī uzturas Latvijā progresīvākā (nozīmē – pārmaiņām atvērtākā) cilvēku daļa, bet man iepriekš šķita, ka viņu nav pat tik daudz. Tviterī uzzināt to, kā viņi domā un ar kādu informāciju vēlas padalīties, gluži vienkārši ir INTERESANTI.

    It sevišķi tad, kad sākas kāda diskusija, kurā kā līdzīgs ar līdzīgu piedalās visi, kas to vēlas: neatkarīgi no pamatnodarbošanās (žurnālisti, partiju cilvēki, ekonomisti, nvo aktīvisti, ITišņiki, PRščiki, studenti un visa cita daudzveidīgā, bet intelektuāli ļoti augstvērtīgā tvitera publikas daļa, kas interesējas par politiku).

    Tviteris jau pēc tā uzbūves nodrošina ļoti egalitāru un neformālu vidi. 140 rakstu zīmju ierobežojums darbojas kā garantija tam, lai diskusijā nebūtu iespējams dominēt ar ” apjomu,” bet vienlaicīgi ar to pietiek, lai kodolīgi pateiktu svarīgāko domu (kādam diskusijas dalībniekam sākot ” pludināt” daudzas ziņas pēc kārtas, viņš/a riskē, ka sekotāji nevēlēsies visu šo informāciju lasīt un pārstās viņam/i sekot).

  4. Informācijas operativitāte

    Ja Latvijā vai pasaulē notiek kaut kas patiešām interesants, tad tviteris man ir pirmā Interneta vietne, kurp doties. Jo varu būt droša, ka tur mani gaidīs vismaz daži ” ātrāku cilvēku” iemesti linki uz interesantākajiem web materiāliem par šo tēmu, varbūt būs retvītoti aculiecienieku novērojumi un atrodamas cilvēku pirmās reakcijas.

  5. Viedokļu daudzveidība

    Viena no tvitera priekšrocībām – cilvēki, kas viens otram seko, ne obligāti ir viens otram arī domubiedri. Tas izskaidro nereti agresīvās diskusijas par īpaši politiski jūtīgiem jautājumiem. Lai gan teorētiski ir iespējams tvitera vidē “norobežoties” tā, lai nemanītu netīkamus viedokļus, taču šādi lietotāji daudz zaudē, jo: 1) ar vairāk “apsekojamiem” tviterim aug pievienotā vērtībā (lielāka iespēja uzzināt ko jaunu un aktuālu); 2) zaudēta iespēja reaģēt brīžos, kad tiek skarta lietotājam svarīga tēma (kas ietekmē pārējo tvitera lietotāju viedokļus); 3) lietotājs var nepamanīt, ka pats/i tiek apspriests.

    Nepieciešamība sekot ļoti daudziem viedokļu paudējiem var arī izrietēt no darba vajadzībām – piemēram, es sekoju gandrīz visu Latvijas tviterī atrodamo partiju un to jauniešu organizāciju profiliem+ cilvēkiem, par kuriem zinu, ka viņiem ir saistība ar politiku. Neatkarīgi no tā, kāda ir mana attieksme pret viņu sniegto informāciju, – tas man ļauj būt labāk (visaptverošāk) informētai par situāciju katrā partijā zem-partijas elites līmenī un partiju komunikāciju ar sabiedrību.

  6. Saikne ar pasauli

    Tviteris noder ne tikai tam, lai ar citiem Latvijas cilvēkiem dalītos informācijā par to, kas labs notiek pasaulē. Tviterī ļoti daudz ko var noskaidrot arī par notiekošo visur citur atbilstoši tieši manām interesēm. Piemēram, ja es vēlos ieskatu tajā, par ko šobrīd norūpējušies Eiropas Parlamenta dažādu valstu deputāti, man tikai jāieskatās sarakstā (tviterlistē), kur apkopotā veidā nonāk viņu visu jaunākie ziņojumi (bet kas ” nemaisās” starp manis ikdienā saņemtajiem tvītiem). Katru dienu no 3-4 avotiem saņemu informāciju par to, kā jaunās tehnoloģijas pasaulē tiek izmantotas demokrātijas padziļināšanai, kas ir šobrīd mani visvairāk interesējošā tēma. Ja kaut kas interesants notiek zinātnē, par to noteikti tvītu formā uzzināšanu no Scientific American twitter konta un citiem resursiem. Daudz pārskatāmākā un intuitīvi saprotamākā formā nekā RSS. Par notikumiem valstīs, kur starptautiskajiem medijiem nav korespondentu tīkla (pagājušā gadā – Irānā) dažreiz ļoti operatīvu informāciju var uzzināt, klikšķinot uz tvitera hashtagiem. Globālajā tviterī ar katru dienu aizvien vairāk var atrast vērtīgus tvītotājus jebkurām interesēm, kas operatīvi piegādā pašu vērtīgāko informāciju vai linkus uz padziļinātu analīzi.Par dažām jomām tā ir pasaulē viskvalitatīvākā informācijas agregācijas sistēma (kas turklāt joprojām ir bezmaksas)

  7. Kopīgu akciju plānošana

    Tviteris ir fantastiska vietne kopīgu aktivitāšu/akciju plānošanai, ja vien ierosinātāja ideja “rezonē” ar vismaz vēl dažiem citiem tvitera lietotājiem. Pagājušā gada publiski pamanāmākā labdarības akcija Lielie.lv piedzima un attīstījās tviterī. Bez tvitera tehniskajām komunikācijas un cilvēku entuziasma mobilizācijas iespējām (kopā ar Latvijas specifiskās tvitera kopienu: žurnālisti + PR cilvēki, kas ir ļoti spēcīgs savienojums sabiedriskās domas veidošanai) kaut kas tik apjomīgs noteikti nebūtu sanācis . Šī akcija pierādīja, ka tvitera akcijas, kas pārsniedz nelielu flashmobu apmērus, principā ir iespējama ne tikai “kaut kur citur” , bet arī Latvijā. Ceru, ka šī akcija un BKUS skandāli nav izsmēlusi Latvijas tvitera pilsoniski aktīvākās daļas entuziasmu, un 2010.gadā tvitera piedāvātās iespējas ļaus mobilizēties arī citām aktivitātēm.

  8. Izmaiņas politiskā/pārvaldes komunikācijā

    Lai gan daudz lēnāk, nekā, teiksim, Lielbritānijā, bet aizvien plašākā skaitā tviterī ir sākuši ieplūst Latvijas politiķi. Pagaidām vairākuma pamatmotivācija, šķiet, ir ziņkāre un iespēja izteikties, taču ar laiku, domāju, ka vairāk politiķu sapratīs, ka vairs nevar atļauties neiesaistīties tviterī notiekošajās diskusijās vai nereaģēt uz tviterī par viņiem paustajiem viedokļiem. Latvijas īpatnība ir tāda, ka tviterī ir salīdzinoši liels procents ” kvalitatīvas publikas” , proti, cilvēku, kas interesējas par sabiedriski politiskām norisēm. Daudzi no viņiem ir arī tā saucamie viedokļu veidotāji. Tādēļ “cena” par neiesaistīšanos kļūs tikai augstāka. Labums no iesaistīšanās būs ne tikai pašiem politiķiem, bet arī katram cilvēkam, kas interesējas par Latvijas politiku, jo politiķu “atnākšana” paver iespēju tiešai un publiskai savstarpējai komunikācijai. Nedomāju, ka pat teorētiski var būt labāks veids kā pārvarēt plaisu politiķi/tauta,kā vienlīdzīga, publiska, ne-anonīma saruna.

    Paralēli politiķiem, tviterī palēnām ienāk arī pārvaldes cilvēku progresīvākā (pārmaiņām atvērtākā) daļa, kas, līdzīgi kā tas šobrīd notiek citās demokrātijās, sākuši domāt par to, kā var izmantot jaunākās tehnoloģijas pārvaldes procesu atvēršanai plašākai cilvēku līdzdalībai. Informācijas apmaiņa par to, kas šajā jomā sekmīgi un mazāk sekmīgi notiek dažādās pasaules valstīs, vismaz man ir viens no lielākajiem twitter ieguvumiem. 23.janvāra Govcamp, kur tiks apspriestas dažādās idejas, varētu izrādīties viens no 2010.gada pirmās puses vērtīgākajiem notikumiem.

Šie tad arī galvenie iemesli personiski man būt tviterī. Protams, ka ir arī savas problēmas: piemēram, 400+ apsekojamie IR par daudz. Kāda stunda dienā man “aiziet” tviterim, dažreiz vairāk. Man žēl, ka nespēju sekot līdzi vēl vairāk cilvēkiem – cenšos aptvert visus, kas ikdienā raksta interesantas lietas par politiku, taču atrakstos tad, ja informācijas apjoms no 1 cilvēka/organizācijas kļūst NEIZLASĀMI liels vai arī tur ir pārāk liels sadzīves/specifisku interešu informatīvais īpatsvars. Ar ļoti retiem izņēmumiem nesekoju anonīmiem tvītotājiem.

Es pati vēl nemāku tviteri lietot tik labi, cik gribētu – zinu, ka pārspīlēju ar ziņu apjomu un dažreiz lieku iekšā pārāk sadzīvisku informāciju. Bet jebkurā gadījumā 2009.gadā tviteris padarīja manu informatīvo telpu daudz krāsaināku. Noteikti bija vērts pievienoties. Ceru, ka 2010.gadā būs vēl labāk.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!