Partiju programmas pirms 10.Saeimas vēlēšanām vērtē Ilona Kronberga
Objektīvi necenšas izvirzīt iekšlietu sistēmai stratēģiskus mērķus, bet uzreiz ķeras vērsim pie ragiem, jau pašā sadaļas Tiesiskās kārtības aizsardzība sākumā definējot konkrētus uzdevumus, kas būtu veicami, bet kuru būtību programma tā arī neatklāj. Piemēram, apvienība min šādus uzstādījumus: „Iekšlietu ministrijas iestādes pārveidot par ministrijas departamentiem, samazinot departamentu centrālos aparātus un centralizējot to funkciju veikšanu” vai „piešķirt Iekšlietu ministrijai operatīvās darbības subjekta tiesības”, vai „izveidot vienotu sabiedriskās kārtības sargāšanas sistēmu; šai nolūkā pašvaldības policiju iekļaut valsts policijas Kārtības policijā”. Taču šīs ieceres rada bažas, vai SC ir pietiekama izpratne, kā vispār kopumā ir būvēta valsts pārvaldes un pašvaldību sistēma Latvijā, nerunājot jau par kompetences sadali starp valsti un pašvaldībām. Par vienīgo politisko uzstādījumu šajā programmā varētu uzskatīt apņemšanos „ieviest pastāvīgu noziedzības attīstības tendenču monitoringu gan visā valstī, gan atsevišķās pilsētās un novados, lai nodrošinātu policijas spēku stratēģisku sadali”. Taču paliek neatbildēts jautājums, vai SC programmas sastādītāji ir jelkad dzirdējuši par Iekšlietu ministrijas Informācijas centru un tā kompetenci, jo tas tieši jau visai sekmīgi nodarbojas ar minētajiem jautājumiem.
Skar tikai tās jomas, kuras uzskata par svarīgām, valsts iedzīvotāju drošībai neveltot īpašu vērību. Vadoties no partijas programmas gara, rodas iespaids — ja būs atrisinātas ekonomiskās, etniskās un sociālās problēmas, tad par noziedzību vairs nebūs jārunā. Kopumā, vadoties no atsevišķu teoriju viedokļa, tam arī varētu piekrist, taču realitāte rāda, ka tik lielam optimismam nav pamata.
Piedāvājumu Iekšējā drošība un Tiesiskums, iespējams, varētu vērtēt kā vienu no formāli konstruktīvākajiem, ja vien tas nebūtu tik juceklīgs, pat pretrunīgs un nekonsekvents. Piemēram, programmā tiek izteikts dīvains apgalvojums, ka: „Drošība nākotnē nevarēs balstīties tikai uz apzinīgu likumpaklausību, papildus joprojām nepieciešams arī likuma spēks, kuru īstenos PLL, izmantojot valsts un pašvaldību policiju arvien ciešākā sadarbībā ar sabiedrību”. Zinot, ka drošība tiešām ir balstīta likumpaklausībā, kas ir viens no valsts iekšējās drošības politikas loģiskiem mērķiem, rodas jautājums — kādiem mērķiem tad plānots izmantot policiju? Te programmā it kā var atrast vienu no atbildēm: „sadarbībā ar attiecīgajām Eiropas Savienības institūcijām robežsardzes jomā būtiski pastiprināsim ārzemnieku uzturēšanās un pārvietošanās kontroli”. Tomēr nav saprotams, ar kādām ES institūcijām PLL grasās sadarboties un tāpat nav skaidrs, kāpēc pēkšņi robežsardzei būtu jākontrolē visu ārzemnieku pārvietošanās Latvijā.
Taisnības labad jāteic, ka pozitīvi vērtējama apņemšanās paaugstināt prasības policijas darbiniekiem ētikas normu ievērošanā attiecībās ar iedzīvotājiem. Tomēr pozitīvo iespaidu nokauj nākamā dīvainība: „Narkotiku izplatīšanu pārkvalificēsim par sevišķi smagu noziegumu”. Kā tas iespējams, ja narkotiku izplatīšana jau tagad ir sevišķi smags noziegums?
Pozitīvi vērtējams, ka programmas sadaļā Tiesiskums vieta atvēlēta atsevišķiem korupcijas apkarošanas un prokuratūras aspektiem. Tajā pašā laikā aizsegā paliek jautājums, kas domāts ar vēlmi „pārskatīt krimināltiesību sistēmu”, jo turpat minētais piemērs — atteikšanās no administratīvās un kriminālās atkārtotības — neievieš nekādu skaidrību politiskā spēka motivācijā.
Valsts iekšējās drošības jautājumi skarti kopumā divās programmas sadaļās: Tieslietas un korupcijas apkarošana un Sabiedrības drošība. Pozitīvi, ka šī politiskā spēka pārstāvji savā prioritāšu listē (Tieslietas un korupcijas apkarošana) atrod vietu arī soda izpildes institucionālajiem aspektiem, runājot gan par cietumu, gan probācijas sistēmām, taču nespēj jēgpilni sasaistīt šīs lietas ar valsts iekšējo drošību. Lai gan sadaļā Sabiedriskā drošība definētie mērķi veikt iekšlietu sistēmas funkciju auditu; sašaurināt birokrātiskās procedūras līdz minimumam, atslogojot drošības sistēmas darbiniekus savu tiešo pienākumu pildīšanai, kopumā atstāj konstruktīvisma un ieinteresētības iespaidu, bažas par lietas būtības neizpratni rada turpat sekojošs apgalvojums: „Mēs panāksim, ka pilsoņi” (un kur tad paliek pārējie Latvijas iedzīvotāji) „noticēs tam, ka likuma pārkāpumam nenovēršami sekos sods”! Šis ir vērtējams, kā viens no uzstādījumiem, kas nenovēršami ved policejiskas valsts virzienā un absolūti izslēdz jebkādas likumpārkumu prevencijas ideju, kā arī citu ne mazāk efektīvu mūsdienīgu tiesisko līdzekļu piemērošanu, kas nav juridiski definēti kā sodi.
Ne mazāk dīvains ir Sabiedriskās drošības sadaļā lietotais jēdziens „spēka struktūras” un apņemšanās „nodrošināt to darbību sabiedrības interesēs, konsekventi nosakot to darbības mērķorientāciju.” Neviļus rodas jautājums — vai patlaban pastāv tādas „spēka struktūras”, kas zaudējušas savu orientāciju Latvijas tiesiskajā telpā? Tāpat nav skaidrs, kā politiskais spēks grasās rūpēties par iekšlietu dienestu profesionālismu; vai pēc acīmredzamām reformām pēdējos divos gados iekšlietu sistēmā tomēr vēl aizvien visas struktūras nav integrētas kopējā vadības sistēmā un vai nav optimizēti administratīvie aparāti? Blakus tam pozitīvi vērtējams uzsvars uz cīņu ar narkotiku pieejamības ierobežošanu, sadarbības aktivizēšanu ar zemessardzi, kā arī aicinājums īpašu uzmanību pievērst sieviešu un bērnu aizsardzībai no visiem vardarbības veidiem, kā arī likumpārkāpumu prevencijas sistēmas izveidei darbam ar pusaudžiem.
Bīstami lakoniski šis politiskais spēks ir definējis savu izpratni par drošības lietām, nosakot, ka vienīgais darāmais fokusējas policijas un zemessardzes sadarbībā, lai uzturētu sabiedrisko kārtību. Acīmredzot pārējais nav uzmanības vērts.
Valsts iekšējās drošības jautājumi definēti programmas sadaļā Drošība un tiesiskums. Jāteic, ka programma ir rakstīta viegli uztveramā formā, lietojot skaidrus formulējumus. Pozitīvi vērtējams, ka valsts iekšējās drošības aspektā tiek uzsvērta zemessardzes un jaunsardzes loma, uz kvalitāti orientētas policijas reformas. Tajā pašā lakā nav saprotams, kāpēc programmatiskā dokumentā tiek norādīts, ka zemessargiem jāglabā ieroči mājās. Nav saprotams, kāpēc tas ir sabiedrības drošībai būtiski. Šī apvienība vienīgā min kibertelpas drošības jautājuma aktualitāti, kas neapšaubāmi ir viens no būtiskiem mūsdienu iekšējās drošības aspektiem. Pozitīvi vērtējot akcentēto nepieciešamību pēc cietumu reformas, neizpratni rada cietumu reformas tieša sasaiste ar cietumu ēku kompleksu pārbūvi un sodu sistēmas maiņu. Kaut arī pozitīvi vērtējams uzstādījums kriminālsodu politikai, kam saskaņā ar programmu jābūt vērstai uz notiesātās personas atgriešanu sabiedrībā, turpat ietverts apgalvojums, ka tomēr ir jāliek uzsvars uz cietumsodiem (kaut arī īsiem), piespiedu darbu, naudas sodu. Tādējādi būtu iespējams ekonomēt valsts budžeta izdevumus, bet nekādi jauni piedāvājumi vai risinājumi, kas patiesi varētu izmainīt sodu politiku, tā arī neizskan.