Raksts

Iekļauj vārdos, izslēdz darbos


Datums:
22. aprīlis, 2008


Autori

Evita Goša


Foto: Jennifer

Nav nozīmes sabiedrības integrācijas politikas dokumentos ierakstīt, ka dažādība ir mūsu valsts priekšrocība un bagātība, ja Integrācijas sekretariāts neslēpti veic darbības, kas vienu no mazākumgrupām izslēdz no līdzdalības integrācijas politikas veidošanā.

Kopš neheteroseksuāli cilvēki publiskajā telpā pievērsa uzmanību savai esamībai, ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Šis laiks ir izgaismojis neērto situāciju, kādā atrodas koalīcijas partiju politiķi, kas uzskata, ka seksuālajām minoritātēm nav vietas sabiedrībā un viņu viedoklis ir jāapslāpē. Šī politiķu vēlme uz neiecietības bāzes noturēties pie varas nonāk klajā pretrunā tām vērtībām, uz kurām balstīta Eiropas Padome (EP) un Eiropas Savienība (ES) un kuras starptautiskajā arēnā vārdos atbalsta arī Latvija.

Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība Mozaīka īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās Oskaram Kastēnam (LPP/LC) ir iesniegusi atklātu vēstuli par homoseksuālu un biseksuālu cilvēku izslēgšanu no sabiedrības integrācijas politikas Latvijā[1]. Lai arī šajā vēstulē uzsvars tiek likts uz O. Kastēna un viņa pārraudzībā esošā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) īstenoto politiku attiecībā uz neheteroseksuāliem cilvēkiem, tajā aplūkotie jautājumi vedina paraudzīties uz kopējo valsts varas attieksmi pret šiem cilvēkiem.

Pa aplinkus ceļiem

Ļoti spilgts apliecinājums politiķu attieksmei pret neheteroseksuāliem cilvēkiem bija gan debates Saeimā par Darba likuma grozījumiem, kas paredzēja seksuālās orientācijas iekļaušanu aizliegto diskriminācijas pamatu uzskaitījumā, gan lesbiešu, geju un biseksuāļu (LGB) organizāciju gājienu aizliegšanas mēģinājumi, kurus tiesa atzinusi par prettiesiskiem.

2005. un 2006. gadā pret LGB cilvēkiem tika izvēlētas metodes, kuras bija vienkārši juridiski apstrīdamas, piemēram, Rīgas domes mēģinājumi aizliegt gājienu. Taču pēdējā laikā varas pārstāvji aizvien vairāk apzinās, ka dažāda veida centieni marginalizēt LGB cilvēkus ir pretrunā gan Latvijas Satversmei, gan ES tiesību normām, gan arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) iedibinātajai praksei, vai arī vienkārši neatbilst tādas iekļaujošas, cieņpilnas sabiedrības būtībai, kurā katrs cilvēks jūtas drošs un tiesiski aizsargāts. Diemžēl šis apstāklis ir nevis veicinājis atsevišķu varas pārstāvju rīcību, kas turpmāk būtu saskaņā ar Latvijā spēkā esošajām tiesību normām un atbilstu Latvijas vārdos sludinātajai iecietīgas sabiedrības idejai, bet gan licis viņiem meklēt dažādus aplinkus ceļus, lai LGB cilvēkus turpinātu izslēgt no sabiedriskās un politiskās dzīves. Tieši to šobrīd mēģina darīt arī O. Kastēns.

Gan notikumi saistībā ar Eiropas Vienādu iespēju gadu visiem (2007), gan pēdējo nedēļu notikumi saistībā ar Nacionālās iecietības programmas izstrādi[2] apliecina, ka O. Kastēns un ĪUMSILS, pretēji vārdos un politikas plānošanas dokumentos paustajam, visas diskriminācijai un neiecietībai pakļautās sabiedrības grupas un to pārstāvjus neuzskata par vienlīdzīgiem. Vienīgā funkcionējošā LGB organizācija Latvijā — Mozaīka — konsekventi tiek izslēgta no diskusijas par neiecietības un diskriminācijas jautājumiem, kas tieši skar tās pārstāvēto sabiedrības grupu. O. Kastēna negatīvā attieksme pret LGB cilvēkiem izpaužas arī viņa maldinošajos izteikumos sabiedrībai, tā turpinot aizspriedumu izplatību.

Piemēram, pagājušajā gadā īsi pirms Draudzības dienās rīkotā Gājiena par vienlīdzību, O. Kastēns minēja, ka 82% LGB cilvēku esot pret gājienu, gan nepārliecinoties, vai pētījums, kas apstiprina viņa publiskotos datus, tiešām eksistē. Ministrs nevarēja neapzināties, ka pret LGB cilvēkiem naidīgi noskaņotajai sabiedrības daļai šāda informācija ir kā eļļa ugunij un ka tai būs vienalga, ka šāda pētījuma nav. Līdzīgi O. Kastēns rīkojās pēc ECT sprieduma lietā E.B. pret Franciju[3], kurā tiesa noteica, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 14. pants aizliedz, lemjot par tiesībām adoptēt bērnu, ņemt vērā personas seksuālo orientāciju. Telefonintervijā televīzijai O. Kastēns minēja kādu pētījumu Francijā, kurš it kā pierādot, ka homoseksuāli pāri neesot pietiekami labi vecāki. Pirmkārt, spriedums neattiecas uz homoseksuāliem pāriem, bet gan uz atsevišķām personām. Otrkārt, Francijas LGB ģimeņu pētnieki nav dzirdējuši par šādu pētījumu.

Savu attieksmi O. Kastēns visai spilgti parādījis arī, reaģējot uz jau minēto Mozaīkas vēstuli. Viņš turpina norādīt, ka ar Mozaīku nav jāsarunājas, tādējādi apstiprinot vēstulē paustās bažas, ka, ja neheteroseksuālu cilvēku intereses tiek ignorētas jau iecietības programmas izstrādes laikā, tās netiks ņemtas vērā arī, programmu īstenojot.

Politika un baznīcu dogmas

Šāda O. Kastēna izvēlētā taktika gan neizbrīna, ņemot vērā viņa partejisko piederību. Aizvien redzamāk izpaužas LPP/LC savstarpējā „integrācija” ar Latvijas kristīgo konfesiju pārstāvjiem, kas agresīvi iestājas pret neheteroseksuālu cilvēku tiesībām. Nav nekāda pamatojuma tam, kāpēc baznīcu pārstāvjiem būtu jādod iespēja ietekmēt tos valsts politikas jautājumus, kam ar baznīcu nav nekāda sakara. Ņemot vērā baznīcas pārstāvju vēlmi izslēgt LGB cilvēkus no dalības Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, jāsecina, ka vienīgais iemesls ļaut baznīcu pārstāvjiem noteikt ar iecietības veicināšanu saistīto dokumentu saturu ir vēlme valsts politiku šajā jomā pakārtot Latvijas kristīgo konfesiju dogmām.

Šobrīd spēkā esošajā Sabiedrības integrācijas programmā LGB cilvēki tiek saukti par mazaizsargātu iedzīvotāju grupu, un vienīgā tajā minētā aktivitāte, kas vērsta arī uz LGB cilvēku tiesību ievērošanu, bija ieplānota 2001. gadā. Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu 2008.—2018. projektā, kas drīzumā aizstās novecojušo, šobrīd spēkā esošo valsts programmu, vismaz ir minēts, ka „jebkurā sabiedrībā ir homoseksuāli orientēti cilvēki” un ka „pētījumi rāda, ka sabiedrības attieksmē pret šiem cilvēkiem Latvijā vērojama neiecietība, atsevišķos gadījumos pat vardarbība”. Pamatnostādnēs arī atrodama iekļaujošas sabiedrības definīcija — tā ir „tāda sabiedrība, kurā visām sabiedrības grupām” neatkarīgi no dažādām tās raksturojošām pazīmēm, t.sk. seksuālās orientācijas, „ir nodrošināta vienlīdzīgu līdzdalības iespēju principa ievērošana sabiedriskajā, politiskajā un ekonomiskajā dzīvē”.

Tomēr baznīcu pārstāvjiem un Latvijas integrācijas politikas galvenajam veidotājam negribas pieņemt to, ka Latvija ir sekulāra valsts, kuras Satversmes 99. pantā noteikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts, ka Satversmes 116. pantā minētais tikumības jēdziens neatbilst atsevišķu baznīcas pārstāvju sludinātajai tikumības izpratnei un ka jau pirms gandrīz 30 gadiem ECT pirmoreiz atzina, ka homoseksualitātes kriminalizācija ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu[4] un ka konvencijas 14. pants ietver diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata[5].

Seksuālā orientācija ir viens no ES aizliegtajiem diskriminācijas pamatiem, kas ir minēts gan Eiropas Kopienas dibināšanas līguma konsolidētās versijas 13. pantā, gan Pamattiesību hartā, kura kļūs juridiski saistoša visām ES dalībvalstīm, arī Latvijai, līdz ar Lisabonas līguma ratifikāciju, gan ES padomes direktīvā 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju. Nosodot homofobiju, Eiropas Parlaments 2006. gada 18. janvārī un 2007. gada 26. aprīlī ir pieņēmis rezolūcijas pret homofobiju Eiropā un 2006. gada 15. jūnijā — rezolūciju pret rasistiskās un homofobiskās vardarbības pastiprināšanos Eiropā. EP savukārt ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas un rekomendācijas par geju un lesbiešu stāvokli un viņu diskrimināciju EP dalībvalstīs[6].

Žēl, ka Latvija pati pēc savas iniciatīvas nevēlas ieviest tiesību normas pretdiskriminācijas jomā. Lielākā daļa šobrīd spēkā esošo normu Latvijas tiesību aktos ieviestas ES prasību dēļ. Tas apliecina patiesas politiskās gribas trūkumu veidot “demokrātisku, iekļaujošu un pilsonisku sabiedrību”[7].

Nav nozīmes sabiedrības integrācijas politikas dokumentos ierakstīt, ka „sabiedrības locekļu dažādība ir mūsu valsts salīdzinošā priekšrocība, mūsu valsts un tautas bagātība”[8], ja ĪUMSILS neslēpti veic darbības, kas vienu no „dažādajām” sabiedrības grupām izslēdz no līdzdalības integrācijas politikas veidošanā.

Kā zināms, cilvēki Latviju pamet ne tikai ekonomisku iemeslu dēļ. Kamēr ĪUMSILS runā par izbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos mājās, Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta sagatavotajā izdevumā „Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2006./2007. Cilvēkkapitāls: mans zelts ir mana tauta?”[9] minēts, ka daļa no Latvijas aizbraukušo vēlētos atgriezties Latvijā, „ja no baznīcas puses tiktu novērsta diskriminācija pret homoseksuāļiem”.

Varbūt ir pienācis laiks Latvijas politiķiem izšķirties par to, kādu viņi nākotnē vēlas redzēt sabiedrību — atvērtu, iekļaujošu un daudzveidīgu vai slēgtu, izslēdzošu un baznīcas kungu diktētu.

_______________________
[1] Atklāta vēstule par homoseksuālu un biseksuālu cilvēku izslēgšanu no sabiedrības integrācijas politikas Latvijā , http://www2.mozaika.lv/?lang=1&mid=&rid=145

[2] Detalizēts situācijas izklāsts atrodams 2008. gada 17. aprīļa atklātajā vēstulē par homoseksuālu un biseksuālu cilvēku izslēgšanu no sabiedrības integrācijas politikas Latvijā, pieejama
http://www2.mozaika.lv/?lang=1&mid=&rid=145

[3] Case of E.B. v. France, sprieduma teksts angļu valodā

[4] Dudgeon pret Apvienoto Karalisti (1981), Norris pret Īriju (1988), Modinos pret Kipru (1993).

[5] Salgueiro Da Silva Mouta pret Portugāli (1999), L. un V. pret Austriju (2003).

[6] Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija 1474 (2000) “Geju un lesbiešu stāvoklis Eiropas Padomes dalībvalstīs”, pieņemta 2000. gada 26. septembrī (27. sesijā), un 2001. gada 19. septembra Ministru komitejas atbilde uz to; Rezolūcija 230 (2007) par geju, lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu pulcēšanās un vārda brīvību, apspriesta un pieņemta Eiropas Padomes Vietējo pašvaldību palātā 2007. gada 27. martā un pieņemta Kongresa pastāvīgajā komitejā 2007. gada 28.martā; Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūcija 756 (1981) par homoseksuāļu diskrimināciju, pieņemta 1981. gada 1. oktobrī (10. sesijā).

[7] Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu 2008. – 2018. projekts, pieejams http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/Integracijas%20pamatnostadnes_dok.pdf

[8] Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu 2008. – 2018. projekta kopsavilkums, pieejams http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/Integracijas%20pamatnostadnes_dok.pdf

[9] Pieejams http://szf.lu.lv/sites/szf/module_data/introduction/SPPI/
Petijumi/tap-makets-lat_8aprilis.pdf

Raksts ir sagatavots projekta “Dažādības Integrācija
publiskajā telpā un darba vietā” ietvaros. Projekts tiek realizēts ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Tajā izteiktie viedokļi nevar tikt uzskatīti par Eiropas Savienības viedokli.


European Court of Human Rights

Eiropas cilvēktiesību konvencija

Mozaīka

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!