Raksts

Iedzimtā nelīdztiesība?


Datums:
31. oktobris, 2001


Autori

Inese Ķīkule


Foto: © AFI

Dzimumu nelīdztiesība valstij rada zaudējumus, jo netiek efektīvi izmantoti cilvēku resursi. Beidzot to atskārtusi arī Latvijas valdība, piedāvājot konceptuālu plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai, bet diemžēl noraidot visus pasākumus, kas prasītu papildu izmaksas.

Pēc ilgām pārdomām un vilcināšanās valdība beidzot ir pieņēmusi Valsts koncepciju dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā, līdz ar to izrādot savu politisko gribu un gatavību līdzīgi citām Eiropas valstīm risināt ar dzimumu nelīdztiesību saistītos jautājumus. Diemžēl valdība atradusi vidusceļu, kas ļautu Latvijai pildīt starptautiskās saistības, tomēr neveicot nekādus pasākumus, kas prasītu papildu līdzekļus un resursus.

Pēc attīstības indeksa, kas apkopo datus par dzimumu līdztiesību pasaulē, Latvija starp 162 valstīm atrodas 46.vietā (dati no Human Development Report 2001). Saraksta līdere ir Norvēģija, dzimumu nelīdztiesība ir zema Austrālijā, Kanādā, Zviedrijā, un situācija ir labāka arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, kura atrodas 43.vietā.

Latvijā dzimumu nelīdztiesība visvairāk izpaužas ikdienas dzīves situācijās, kad tieši vai netieši tiek diskriminētas gan sievietes, gan vīrieši. Sieviešu vispārējais ekonomiskais un sociālais stāvoklis ir sliktāks nekā vīriešu – pastāv nevienlīdzīgas iespējas darba tirgū, darba tirgus dzimumu segregācija, sievietes par līdzvērtīgu darbu bieži saņem ap 70% no vīriešu algas, sievietēm ar bērniem ir augsts nabadzības līmenis. Savukārt vīriešiem ir slikti veselības rādītāji. Nelīdztiesība valda arī ģimenes dzīvē, jo strādājošās sievietes velta aptuveni divtik daudz laika mājas darbiem kā strādājošie vīrieši un ģimenēs ar bērniem šī atšķirība ir vēl krasāka. Sievietes arī biežāk cieš no vardarbības, piespiedu izmantošanas un tirdzniecības seksuāliem mērķiem. Ļoti atšķirīga dzimumu proporcija ir Saeimas deputātu, augsta ranga valdības amatpersonu vidū, kā arī tautsaimniecības uzņēmumu vadībā. Piemēram, Latvijas valdībā sievietes ir tikai 10,5%, kamēr Zviedrijā tā ir puse, Vācijā 40%, Igaunijā 13%. Līdzīga situācija arī parlamentā – Latvijā 17 no 100 Saeimas deputātiem ir sievietes, bet Zviedrijā tie ir 43%, Vācijā 31%, Igaunijā 18% (dati no Women in Politics in the Council of Europe Member States 2001).

Abu dzimumu līdztiesības nodrošināšana ir būtiska, jo pretējā gadījumā valstij rodas ievērojami ekonomiskie un sociālie zaudējumi sakarā ar cilvēkresursu neefektīvu izmantošanu. Citu valstu pieredze un prakse rāda, ka dzimumu līdztiesības jautājumi nav risināmi atsevišķi, jo lielā mērā saistīti ar citām dzīves sfērām (darba tirgu, valsts sociālo politiku, reģionālo attīstību utt.). Tādēļ apsveicama ir politikas veidotāju iniciatīva piedāvāt Latvijai integrēto pieeju šo jautājumu risināšanai. Svarīgi atzīmēt, ka koncepcija iezīmē tikai politikas attīstības virzienus, tādēļ precīzi stratēģiskās darbības plāni vēl tikai tiks veidoti.

Diemžēl koncepcijā jau noraidīti visi tie priekšlikumi institucionālā mehānisma darbībai, kas prasa papildus izmaksas. Nav apstiprināta ne Dzimumu līdztiesības veicināšanas centra izveide, ne arī dzimumu līdztiesības strīdu izskatīšanas mehānisma izveide. Šo lēmumu tomēr var nākties vēlāk pārskatīt, jo plānots, ka katrai Eiropas savienības dalībvalstij būs jāizveido institūcija, kas veicinātu dzimumu diskriminācijas novēršanu un gatavotu neatkarīgus ziņojumus par šīm tēmām un likumdošanu valstī. Aktuāls jautājums ir arī papildus līdzekļu pieškiršana Labklājības ministrijai, kurai nāksies koordinēt dzimumu līdztiesības stratēģijas izstrādi, nodrošināt Dzimumu līdztiesības padomes darbu un koordinēt daudzus citus nozīmīgus jautājumus. Tieši līdztiesības veicināšanas centrs lielā mērā atvieglotu daudzu Labklājības ministrijas funkciju veikšanu.

Laimīgā kārtā valdība nav pieļāvusi varbūtību, ka Latvija varētu būt pirmā valsts Eiropā un pasaulē, kas novērsīs dzimumu diskrimināciju bez papildus ekspertu apmācības un līdzdalības, un ierēdņiem un citām amatpersonām pašām no sevis radīsies skaidrība, kādā veidā viņu sektorā īstenot integrētās pieejas principu un kādā veidā uzraudzīt šo procesu. Ministru kabinets centies to novērst, uzticot Izglītības un zinātnes ministrijai kopīgi ar Labklājības ministriju un Valsts civildienesta pārvaldi izveidot izglītošanas programmu dzimumu līdztiesības jautājumos. Atliek tikai minēt, vai šīs institūcijas pašas spēs atrast resursus un cik lielā mērā tām jau ir uzkrāta nepieciešamā kompetence, lai spētu šo uzdevumu paveikt līdz nakamā gada 1.jūnijam.

Pretrunīgā situācijā nonācis arī Valsts Cilvēktiesību birojs – bija plānots palielināt štata vietas, lai izstrādātu un īstenotu mehānisku dzimumu līdztiesības strīdu izskatīšanai, bet valdība to nav atbalstījusi. Diemžēl līdzšinējā pieredze rāda, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa vēl nav gatava iesniegt sūdzības, kas balstītas uz dzimuma diskrimināciju. Varbūt lēmumu pieņēmēji uzskata, ka izdevīgi šādu stāvokli saglabāt pēc iespējas ilgāk – jo mazāk sūdzību un mazāka sabiedrības daļa prot saskatīt problēmas izraisītās sekas, jo mazāka šķiet pati problēma.

Atliek cerēt, ka lēmumu pieņēmēji ir ieklausījušies koncepcijas izstrādātāju argumentos, ka dzimumu nelīdztiesība valstij nav ekonomiski un sociāli izdevīga un seku novēršanai nepieciešamie resursi ir ievērojami lielāki nekā tad, ja valsts mērķtiecīgi risina visas ar dzimumu nelīdztiesību saistītās problēmas valsts pārvaldē, ekonomikā, sociālajā un citās sfērās.


Eiropas padomes Cilvēkteisību direktorāta lapa "Equality between Women and Men"

Human Development Report 2001

Koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai

Pētījums" Dzimums un tautas attīstība Latvijā"

Women in Politics in the Council of Europe Member States 2001

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!