Foto: Erich Ferdinand
Iedzīvotājiem valsts vērtība ir nevis tās politiskajā iekārtā, bet gan ģeogrāfiskajā novietojumā. Latvija varētu būt totalitāra, fašistiska vai anarhistiska, bet tas nemazinātu „dabasskatu patriotu” entuziasmu.
Latvijas deviņdesmitajai gadadienai izvēlēts skaists moto: Iededzies par Latviju!. Tāda, iespējams, līdz nepatikai ķermeniska metafora. Iedegties, degt, varbūt pat sadegot — tā ir aktīva personīga rīcība. Sauklis ir arī tulkots. Krieviski tas skan aptuveni tā: Iedvesmojies no Latvijas![1], bet angliski — Izgaismo Latviju![2]. Tulkotāji zina, cik grūts ir viņu darbs. Var tulkot burtiski, bet var arī tulkot jēgu. Šajā gadījumā nav izdevies ne viens, ne otrs. Toties itin labi izdevies parādīt tulkotāju un rīcības komitejas attieksmi: latvieši noteikti personīgi iedegsies par Latviju, krievi to, dabīgi, nespēj, tāpēc viņi tiek aicināti vien pasīvi iedvesmoties, savukārt angliski runājošie rietumnieki tēvišķi izgaismos Latviju, kā tas apdrošinātāju naktssargs ar laternu un bozi. Nesen tapušais pētījums par pilsonisko sabiedrību Latvijā[3] liecina, ka Latvija tiek uzskatīta par latviešu etnisko projektu, bet Latvijas kā valsts galvenais raksturlielums ir tās ģeogrāfiskais novietojums. Tas rada divas nozīmīgas problēmas. Pirmkārt, naturalizācija tiek asociēta ar etnisko asimilāciju. Otrkārt, valsts politiskā iekārta iedzīvotājiem šķiet visai otršķirīga. Kā viens, tā otrs liek aizdomāties par to, ko mēs īsti svinam 18. novembrī.
Pilsonis — latvietis, krievs — nepilsonis
Minētais pētījums, kura tapšanā arī es piedalījos, demonstrē, ka dažādu grupu Latvijas iedzīvotāji Latvijas pilsonību saista galvenokārt ar piederību latviešu etniskajai grupai. Pētījuma gaitā fokusgrupu diskusiju dalībniekiem tika lūgts iztēloties visus pilsoņus (arī nepilsoņus) kā vienu personu un tad raksturot šo iedomāto personu. Grupas diskutēja, vai Latvijas pilsonis ir vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, ar kādu mašīnu tas pārvietojas, kāda ir tā profesija vai ieņemamais amats. Tomēr paši tēli nebija galvenais. Daudz būtiskāk bija saprast, kādas ir sakarības starp pilsoņiem, nepilsoņiem, latviešiem un krieviem. Rezultāti bija diezgan pārsteidzoši. Gan krievi, gan latvieši, pilsoņi un nepilsoņi raksturoja krievus gandrīz identiski nepilsoņiem, bet pilsoņus — gandrīz tāpat kā latviešus. Tajā pašā laikā krievi, jaunie pilsoņi, kas nesen ieguvuši pilsonību naturalizācijas procesa rezultātā, tika raksturoti kā krievi, bet ar novērojamu tendenci uz latvieša tēla pusi. Manuprāt, tas skaidrojams ar uzskatu, ka latvietība un pilsonība iet roku rokā. Naturalizējies pilsonis atvadās no savas iepriekšējās nacionālās piederības un pieslienas latviešu etniskajam grupējumam. Vismaz tāds ir ideāls — tā uzskata gan latvieši, gan krievi. Tātad šajā līmenī naturalizācija nozīmē arī etnisko asimilāciju. Krieviem, kas vēlētos būt Latvijas pilsoņi, bet nevēlas atvadīties no savas krievu identitātes, tas rada papildu morālos šķēršļus.
Šādu subjektīvo attieksmi papildina arī naturalizācijas procesa oficiālās prasības, tajā skaitā latviešu valodas un vēstures eksāmens nenoliedzami attiecas uz etnisko asimilāciju. Latviešu valoda kā oficiālā saziņas valoda nenoliedzami ir būtiska, tāpēc arī tā dēvētajiem jaunpilsoņiem būtu jādemonstrē spēja tajā sazināties. Kaut arī mūsu pusē valoda ir viens no būtiskākajiem etniskās piederības marķieriem, to pārvaldīšana nemaina etnisko piederību. Citādi ir ar vēsturi. Latviešiem ir vieni izcelsmes mīti, krieviem — citi, bet, piemēram, azerbaidžāņiem — vēl pavisam citi. Latviešu vēstures tradīcija ir latviešu etniskās piederības un ideoloģijas sastāvdaļa. Nacionālisms ir 19. gadsimta projekts, kuram bija ne tikai tendence izveidot vienlīdzības zīmi starp etnisko grupu un valsti, bet arī stiprināt savu grupas identitāti, balstoties uz ienaidnieka tēla konstruēšanu. Tāpēc nacionālajā ideoloģijā (šajā gadījumā — vēsturē) ir jābūt iekļautiem elementiem, kas skaidri iezīmē ienaidniekus. Pat tādā gadījumā, ja šie ienaidnieki netiek tieši apzīmēti ar šādu vārdu, tie vēstures grāmatās ir labi sazīmējami: sākot ar vācu bruņiniekiem, krievu „melnajām sotņām” un beidzot ar Sarkano armiju, kas visos gadījumos asociāciju ar vienu konkrētu etnisko grupu iegūst tikai 19. gadsimta nacionālās identitātes kontekstā. Šo spēlētāju simboliskā pozīcija vienā vai otrā pusē robežai starp savējiem un svešajiem var būt ļoti individuāla. Tāpēc krievam, kuram liek iemācīties, ka viņa ģimenē par svētu turētā Sarkanā armija vispār bija arī okupācijas armija, tas var šķist kā uzbrukums viņa nacionālajām pamatvērtībām. Viņam ir nepieciešams pieņemt, ka viņš ir cēlies no ienaidniekiem un tagad pievienojas grupai, kas ir otrpus šīs maģiskās līnijas. Tas ir — šīs zināšanas ir ne tikai informācija, bet arī simbolisks etniskās asimilācijas līdzeklis. Un rezultāts, kā norāda pieminētais pētījums, ir tieši tāds — naturalizācijas process lielā mērā tiek skatīts kā asimilācijas instruments. Tā to uztver gan latvieši, gan krievi.
Vērtība — daba, ne politiskā iekārta
Naturalizācijai nebūtu jābūt saistītai ar etnisku asimilāciju. To varētu balstīt arī pilsoniskajās vērtībās. Pilsoniska sabiedrība vispirms ir iespējama tad, ja tās locekļi atzīst un pieņem vienotus likumus un normas, kas ļauj tai sadarboties. Šīs normas var arī dēvēt par sociālo kapitālu. Nevar gluži teikt, ka Latvijas sabiedrībai kopumā nav vienojošu normu. Protams, tādas ir, bet tās nenodrošina pietiekoši ciešu saikni starp pilsoņiem un valsti. Šajā gadījumā — Latvijas iedzīvotājiem ir visai neskaidrs priekšstats, kāpēc viņi dzīvo tieši šādā valstī un vai šai valstij vispār ir kādas fundamentālas vērtības. Latvijas valsts tiek traktēta kā nacionāls, vienas etniskās grupas — latviešu — projekts, kas nenoliedzami padara problemātisku citu etnisko grupu pilntiesīgu piedalīšanos šajā projektā.
Pētījumā tika jautāts, ar ko diskusiju dalībniekiem asociējas Latvija un ar ko mūsdienu Latvija atšķiras no tās, kas bija pirms 20 gadiem? Uz pirmo jautājumu diskusiju dalībnieki atbildēja, ka Latvija galvenokārt saistās ar tās dabu, iespējams, kultūras vērtībām, folkloru. Uz otro — ka mūsdienu Latvijā ir daudz vieglāk ceļot uz ārzemēm, bet veikalos ir iespējams brīvi nopirkt produktus. Tikai ar īpaši uzvedinošu jautājumu palīdzību bija iespējams panākt, ka diskusiju dalībnieki atceras, ka pirms 20 gadiem Latvija bija PSRS sastāvā, savukārt nekādas fundamentālas, mūsu valstij raksturīgas vērtības vispār neviens nevarēja nosaukt. Satversme kā šādu vērtību iemiesojums netika pieminēta, kaut arī vairāki respondenti bija informēti, ka Satversme ir Latvijas pamatlikums.
Tātad Latvijas iedzīvotāji, lai tie būtu pilsoņi vai nepilsoņi, latvieši, krievi vai citu etnisko grupu pārstāvji, Latviju identificē ar dabasskatiem un latviskās etnokultūras vērtībām, bet politiskās iekārtas izmaiņas uzskata par maznozīmīgām salīdzinājumā ar patēriņa iespēju uzlabošanos, savukārt valsts Satversme tiem ir ārkārtīgi tāla un visai neizprotama. Iedzīvotājiem Latvijas vērtība ir nevis tās politiskajā iekārtā, bet gan ģeogrāfiskajā novietojumā. No vienas puses tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem, ja viņi vēlas kļūt par īstiem šīs valsts pilsoņiem, ir jāasimilējas etnisko latviešu vidū, savukārt no otras puses var secināt, ka vispār jau nav svarīgi, kāda politiskā iekārta šeit ir. Tā varētu būt totalitāra, fašistiska vai anarhistiska, bet tas nemazinātu „dabasskatu patriotu” entuziasmu.
Minēto uzskatu manifestācijas mēs redzam signālos, ko ik pa brīdim raida Latvijas valsts un kas etniskajiem krieviem liedz iespēju būt pilntiesīgiem pilsoņiem, radot priekšstatu, ka Latvijas valstij krievi labākajā gadījumā ir vienaldzīgi, bet sliktākajā — tiek uzskatīti pat par bīstamiem. Pirms aizvadītās vasaras referenduma par Saeimas atlaišanas iespējām Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) brīdināja par briesmām, kas draudot, ja pie teikšanas nokļūtu partijas, ko vairāk atbalsta krievi. Ko lai dara etnisks krievs, kas ir Latvijas patriots un grib būt Latvijas pilsonis, bet tomēr nevēlas zaudēt savu krieviskumu? Vai viņš ir vajadzīgs Latvijas valstij? Baidos, ka patlaban atbilde būtu drīzāk noliedzoša. Pirms dažiem mēnešiem somāliešu pirāti sagūstīja kādu kuģi. Uz tā, kā rakstīja Latvijas Avīze, atradās arī kāds „Latvijas valsts piederīgais”.[4] Latvijas medijos par šo kādu „Latvijas valsts piederīgo” bija gaužām maz intereses. Un visai likumsakarīgi — minētā iedzīvotāja vārds ir Jevgeņijs Grigorjevs, dzimis 1945. gadā. Kuru gan interesē veca krieva, nepilsoņa liktenis somāliešu pirātu gūstā? Tas nekas, ka Latvijā viņam ir ģimene, ka viņš dzīvo kaut kur tepat netālu! Šķiet, Latvijas Ārlietu ministrija mazliet interesējas par šo gadījumu. Masu mediji, šķiet, arī dažas reizes paziņkārojuši par Jevgeņija Grigorjeva situāciju, ģimeni un izredzēm netikt nošautam, bet tas arī viss. Protams, varam sagaidīt, ka, atgriezies Latvijā, Grigorjevs līdz ar ģimeni neko vairāk nevarēs kā tikai „iedvesmoties” no varonīgās Latvijas vai arī kādam ārzemju medijam izstāstīt savu stāstu, lai šis medijs varētu „izgaismot” problēmas Latvijā.
Tomēr kopumā stāsts šeit ir ne tikai par Latvijas krieviem, kuru liktenis Latvijas valstij ir relatīvi mazsvarīgs un kuru apgalvojumi, ka viņi ir Latvijas patrioti, liek daudziem vīpsnāt. Daudz vairāk tas ir jautājums, uz kādām vērtībām ir balstīta šī valsts, kurai aprit 90 gadi. Domāju, ka ir būtiski ne tikai zināt, bet arī dziļi izprast, ko nozīmē tas, ka „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika“, kurā „vara pieder Latvijas tautai“[5]. Šīs ir vērtības, kuru potenciāls pēdējo 20 gadu laikā ir pilnībā aizmirsts. Bet varbūt ir vērts „ieslēgt prožektorus” (Lights on!), lai izgaismotu Satversmes jēgu, nevis vienkārši cepināties (iedegties) par Latvijas pakalniem.
____________________
[1] Вдохновись Латвией! (krievu val.)
[2] “Lights on for Latvia!” (angļu val.)
[3] AC Konsultācijas 2008. “Kvantitatīvs un kvalitatīvs pētījums par sabiedrības integrācijas un pilsonības aktuālajiem aspektiem” http://www.integracija.gov.lv/doc_upl/Cela_uz_pilsonisku_sabiedribu_06112008.pdf
[4] Bērziņš, Valdis 2008. “Somālijas pirāti nerimstas” http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=37447
[5] Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2.pants, http://www.saeima.lv/Likumdosana/likumdosana_satversme.html