Raksts

Iecietības krīze


Datums:
11. novembris, 2008


Autori

Marija Golubeva


Foto: Earl

Kamēr Saeimā skan klaji neiecietīgi izteikumi par konkrētām sabiedrības grupām, valstij būs grūti ticami pasniegt sevi iecietības skolotāja lomā.

Krīzes un apdraudējuma sajūta nav labākais tolerances veicinātājs sabiedrībā. Samazinoties materiālo resursu pieejamībai, var prognozēt, ka cīņā par pieeju tiem cilvēki nekļūst draudzīgāki pret svešajiem, it īpaši pret tiem, par kuriem viņiem ir lieli aizspriedumi. Par šo principu atbilstību Latvijas realitātei var pārliecināties jebkurš, kas izlasīs ziņu portālu lietotāju komentārus par Parex bankas krīzi. Apokaliptiskie izteicieni tajos ik uz soļa savienojas ar globālām sazvērestību teorijām no ksenofobijas un antisemītisma „zelta krājumiem”.

Tomēr jebkura finanšu krīze ir pārāk īslaicīga parādība, lai nopietni ietekmētu ilgtermiņa tendences sabiedrības attieksmju evolūcijā. Ksenofobisko izteicienu uzliesmojums Latvijas ziņu portālos, visticamāk, ir zināms sabiedrības attieksmes rādītājs, bet tas liecina nevis par krīzes ietekmi, bet gan par sabiedrības attīstības pašreizējo stadiju, kuras iezīmes kļūst redzamākas grūtas pārbaudes laikā.

Iecietības ekonomika

Ekonomiskajai attīstībai ir tieša ietekme uz sabiedrības vērtībām, un, kaut gan vērtību maiņas procesu daļēji var ietekmēt, fundamentāli paātrināt to diez vai ir iespējams. Vairākās pasaules valstīs veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka ekonomiskās attīstības rezultātā mainās sabiedrības prioritātes.[1] Paaudzes, kas izaugušas trūkumā, biežāk turpina uzsvērt tradicionālus materiālos un sociālos labumus: ekonomisko labklājību, kārtību, reliģiskās vērtības un stipru valsts autoritāti. Šiem cilvēkiem ir zemāka tolerance pret citādo, tajā skaitā pret imigrantiem un homoseksualitāti. Jaunākās paaudzes, kas izaugušas vidē, kur izdzīvošanas mērķi lielākoties jau ir sasniegti, vairāk sliecas izvēlēties „postmateriālās” vērtības — pašizpausmi, individuālo brīvību, sociālo vienlīdzību, dzīves kvalitāti, un viņu tolerances līmenis ir krietni augstāks. Rietumeiropā pēckara paaudze bija pirmā ar „postmateriālistu” pārsvaru, bet nav grūti iedomāties, kas līdzīgus procesus bremzēja valstīs, kur pēc kara turpināja valdīt autoritārie režīmi. Kopš 1990. gada „postmateriālisma” rādītāji Latvijā tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs ir nedaudz auguši. Zīmīgi gan, ka bijušajās PSRS valstīs, izņemot Baltiju, šie rādītāji tajā pašā laikā pasliktinājušies.[2] Citiem vārdiem, patiesi tolerantu sabiedrību Latvijā mēs sagaidīsim tikai tad, ja ilgtermiņā turpināsies ekonomiskā attīstība un iedzīvotājiem nebūs nopietnu eksistenciālu draudu.

Šajā sakarā ir interesanti pavērot, kā uz demokrātiskas un iekļaujošas sabiedrības attīstības izaicinājumiem raugās jaunākais valsts politikas dokuments šajā jomā — Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts. Tajā kā viens no vēlamajiem valsts politikas rezultātiem tiek nosaukta „lielāka savstarpējā atvērtība, iecietība un saprašanās dažādu etnisko un sociālo identitāšu cilvēku starpā.” Tas jauki, bet formulētais mērķis ir „uzkāries” vakuumā, jo sociālie procesi, kas ietekmē šādas „atvērtības, iecietības un saprašanās” esamību (vai neesamību) dokumentā iezīmēti visai miglaini. Pieņemsim, ka visi pamatnostādnēs pieminētie saprašanās esamībai kaitīgie ārējie faktori — „Putvedeva” Krievijas valsts propaganda televīzijā, vajadzība pēc citvalstu darbaspēka, reliģiskais fundamentālisms un terorisms pasaulē — uz vienu gadu kaut kur pazustu. Mana hipotēze būtu, ka arī tad Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās svešajiem (ne saviem radiem un draugiem) un iecietība pret cilvēkiem, kas pieder pie grupām, pret kurām pastāv vēsturiskie aizspriedumi, kopumā paliktu līdzšinējā — diezgan zemā — līmenī. Jo faktori, kas to ietekmē, ir vairāk saistīti ar eksistenciālu drošību (man ir un vienmēr būs iztikas avots) un ar tradicionālo hierarhisko vērtību vājību.

Kurpnieks bez kurpēm

Sociālās tolerances līmeni vidējā termiņā ietekmēt ir grūti, tomēr paliek cits ceļš, kā īstenot tolerances principu iedzīvināšanu valsts politikā, un tas ir radikālās neiecietības un diskriminācijas novēršana visās jomās, par kurām ir atbildīga valsts. Vislietderīgāk valstij būtu sākt pašai ar sevi un censties samazināt neiecietības līmeni politikā un valsts pārvaldē. Taču, kamēr Saeimā skan klaji neiecietīgi izteikumi par konkrētām sabiedrības grupām, nevērtējot indivīdus pēc viņu darbiem,[3] valstij būs grūti ticami pasniegt sevi iecietības skolotāja lomā. Kamēr ierēdņi atļaujas aizvainojošus izteikumus par latviešu sievietēm, kas precas ar marokāņiem vai pakistāniešiem,[4] ierēdņiem nav ne tiesību, ne kapacitātes mācīt sabiedrībai toleranci.

Protams, arī politiķu un ierēdņu tolerances līmenis ietekmējas no tām pašām tendencēm, kas ir pārējā sabiedrībā. Citās postkomunisma valstīs, kur arī joprojām dominē izdzīvošanas vērtības, politiskās elites pārstāvji nereti atļaujas neiecietīgus izteikumus par mazākumgrupām. Tāpat kā Latvijā, arī citur politiķi „ar grūtībām šķiras no tām tēmām, kas padara iespējamu dramatisku vēršanos pie tautas, baro vajadzību pēc ārējiem ienaidniekiem un provocē krīzes un valsts apdraudējuma sajūtu”.[5] Tomēr atšķirībā no atvērtības un saprašanās sabiedrībā, ko valsts vara nevar un nedrīkst regulēt, deputātu publisko uzvedību var ietekmēt ar Saeimas deputātu ētikas kodeksa stingrāku pielietošanu, un tiesības to darīt ir Saeimas priekšsēdētājam un Mandātu un ētikas komisijai. Ar valsts pārvaldē strādājošiem it kā ir vienkāršāk — ierēdņiem nav tiesību šķirot iedzīvotājus pēc tautības vai laulātā ādas krāsas, un gadījumos, ja viņi atļaujas nicinošus izteikumus vai nevienlīdzīgu attieksmi, tad no viņiem iespējams prasīt atbildību atbilstoši pretdiskriminācijas politikas nosacījumiem. Tāpēc tieši pretdiskriminācijas politiku arī vajadzētu stiprināt, un nopietni izglītot valsts pārvaldē strādājošos par vienādas attieksmes principu ievērošanu viņu darbā. Tas, visticamāk, valstij izmaksātu lētāk, nekā jauna bezzobainu pasākumu virkne ar skaistu, bet neskaidru mērķi ‘veicināt lielāku savstarpējo atvērtību”.

Bet pagaidām atliek cerēt, ka pēc paris gadiem krīze beigsies un ksenofobiskie izteikumi medijos kļūs nedaudz retāki. Un integrācijas politikas veidotāji tad droši vien varēs ar pētījumiem rokā pierādīt, ka viņu veidotie pasākumi atvērtības veicināšanai ir devuši rezultātus.

__________________

[1] R. Inglehart, C. Welzel. (2005). Modernisation, Cultural Change, and Democracy: the Human Development Sequence. Cambridge: Cambridge University Press.

[2] Turpat. 135.-145. lpp.

[3] Marija Golubeva, Anda Rožukalne, Iveta Kažoka. (2008). Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai. Analitiskais zīņojums par Saeimas un mediju monitoringu. PROVIDUS. http://www.politika.lv/index.php?id=15022

[4] Skat. Maijas Kāles rakstu marokānī iemīlēties nedrīkst. http://www.politika.lv/index.php?id=16796.

[5] Peter Učeň. (2007). Populist appeal in Slovak politics before 2006 elections. M. Butora et al. (eds.), Democracy and Populism in Central Europe: The Visegrad Elections and their Aftermath. P. 178.


Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2009-2013. Projekts

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!