Foto: Oskars Maike © EYHR-Net
Sauklis “Domājiet un runājiet kā latvieši, vai arī ārā no Latvijas!”, homoseksuālas orientācijas cilvēku uzskatīšana par “deģenerātiem”, cilvēku ar skūtu galvu identificēšana ar noziedzniekiem, narkomāniem vai krieviem – lūk, tikai dažas no neiecietības izpausmēm Latvijas sabiedrības ikdienā.
“Ieraugi un Apstādini to!” ir uzsaukums, ar ko pagājušajā sestdienā sevi pieteikusi Eiropas nedēļa pret rasismu, kas turpināsies līdz 28. martam[1] un Latvijā tiek rīkota jau otro gadu. Tās laikā runāsim par rasisma un neiecietības izpausmēm mūsu ikdienas dzīvē.
21.marts ir Vispasaules visu veidu rasu neiecietības izskaušanas diena, kura tiek atzīmēta pēc asiņainajiem notikumiem 1960. gadā Dienvidāfrikā, Šarpelvillā, kur sadursmēs gāja bojā 70 demonstranti, kas vēlējās nodrošināt sev vienlīdzīgas tiesības līdz ar pārējiem valsts iedzīvotājiem. Katru gadu šajā laikā visā Eiropā tūkstošiem cilvēku iesaistās dažādās aktivitātēs, lai veicinātu iecietību un sapratni. Diemžēl jau otro gadu Latvija ir vienīgā starp Baltijas valstīm, kas piedalās šajā akcijā.
Kāpēc Latvijā notiek šīs aktivitātes?
Lai gan lielai Latvijas iedzīvotāju daļai rasisms nebūt nešķiet aktuāls, tomēr ir neadekvāti kā pamatojumu tam, lai nerunātu par šo problēmu, minēt citas ādas krāsas cilvēku nelielo pārstāvniecību Latvijā. Mazāk informētā sabiedrības daļa ar rasismu lielā mērā saprot tikai tumšas ādas krāsas cilvēku diskrimināciju, un galvenokārt saista to ar ASV un citām „attīstītajām” rietumu valstīm. Mīts! Izcils piemērs tam ir citāts, kas dienu pirms akcijas Rīgā atrodams internetā: “Mēs neizjūtam naidu. Bet apzināmies, ka Dievs mūs ir radījis atšķirīgus. Šajā atšķirībā ir skaistums un mēs vēlamies to saglabāt. Mēs nevēlētos šo cilvēku redzēt savas meitas guļamistabā, un pagaidām viņš pie tās arī neklauvē.”[2].
Kāda šķiet Latvijas jaunatne?
Situāciju ar jauniešu iecietību raksturo izteikts sociālās pieredzes trūkums. Latvijas jaunatne diemžēl nav radināta pie iecietības un sapratnes ne ģimenē, ne skolā, rezultātā nemitīgi nodalām atšķirības starp līdzcilvēkiem. Noteiktā vecumā cilvēkam rodas nepieciešamības iedalīt visu kategorijās jeb “salikt pa plauktiņiem”, bieži pirmie plauktiņi izveidojas ģimenē. Protams, vecāki nevēlas, lai bērni draudzētos ar “tiem”, kuri sāpinājuši vecākus vai varētu sāpināt bērnus. Tādejādi nonākam pie pirmajām neiecietības izpausmēm mūsu stereotipu piepildītajā baltajā vidusmēra sabiedrībā – nepatikas pret čigāniem[3]. Man diezgan grūti atcerēties kādu ģimeni, kur bērnam bijušas ciešas saites ar čigānu tautības cilvēkiem. Iemeslu varu minēt no savas pieredzes, vadot dažādus seminārus jauniešiem – proti, reiz ir gadījušās kādas nepatīkama rakstura sadursmes. Atklāts paliek jautājums par nepatīkamiem starpgadījumiem latviešu vidū, kuru dēļ taču bērni netiek mācīti nīst latviešus?
Nākošā izpausme sastopama visbiežāk – “Latvijā dzīvo latvieši, tāpēc vai nu domājiet un runājiet kā latvieši, vai arī ārā no Latvijas!”, kā arī “Latviju latviešiem, melnos atpakaļ uz Āfriku!”. Šādi citāti vai arī to daļas lasāmas nacionālistiski orientētās mājas lapās internetā un laikrakstos. Interneta čatos un komentāros pie rakstiem atrodami nacionālistiski uzskati, kas bieži slēpti aicina uz etnisko tīrīšanu, jo šādā komunikācijas veidā jaunieši – un ne tikai – jūtas spēcīgi un aizsargāti. Latvija nav monokulturāla, nekad tāda nav bijusi un nekad arī nebūs. Sabiedrībai ir jāatzīst, ka esam multikulturāli, ar ko mums jālepojas, kā arī jāattīsta ikkatra kultūra, kas sastopama Latvijā, tādejādi arī audzinot sapratni un iecietību.
Ar vārdiem “deģenerāti”, “slimnieki”, “necilvēki” utt. bieži tiek apzīmēti homoseksuāli orientēti cilvēki. Neskaitāmas reizes nācies saskarties ar jauniešiem, kuri sevi uzskata par ļoti iecietīgiem, bet tomēr atzīst, ka nevēlētos, lai šādi cilvēki mācītos līdzās ar viņiem vienā klasē vai arī būtu viņu draugu pulkā. Kāda gan ir atšķirība starp mīlestību? Vai tiešām esam bezspēcīgi pieņemt to, kas starp mums pastāvējis jau kopš cilvēka radīšanas? Homoseksualitāti izsvītroja no slimību saraksta 60-tajos gados, tomēr tās vietā ierakstīja homofobiju – bailes, nepatiku pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.
Treniņbikses un skūtas galvas ir veselas diskusijas vērts temats, jo cilvēki ir raduši pielīdzināt šādus cilvēkus noziedzniekiem, narkomāniem un, pats neizprotamākais – krieviem. Vai tikai krievu tautības cilvēki ir tie, kas ikdienā valkā sportiska stila apģērbu, kā arī skuj galvu, izdara noziegumus vai lieto narkotikas? Starp citu, pašreizējās modes tendences uzsver sportisku dzīves stilu. Vai tas nozīmē, ka pašlaik modē ienāk noziedzība un narkomānija?
Kāpēc īpaši jāuzrunā jaunatne?
Ikkatru dienu sastopos ar jautājumu, kāpēc tiek pievērsta tik liela uzmanība jaunatnei un bērniem? Protams, varbūt paaudzei, kura pašlaik izdzīvo savus “labākos gadus” šķiet, ka “viņu” laikos jauniešiem pašiem vajadzēja rūpēties par visu sev nepieciešamo. Katrs bērns un jaunietis ir daļa no nākotnes valsts, neattīstot viņus, mēs nonākam pie nelabvēlīgas attieksmes pret valsti un smadzeņu aizplūšanas no valsts, bieži ar neatgriezeniskām sekām.
Nobeigumā vēlos pieminēt, ka mūsu sabiedrībai būtu jāsāk domāt par iecietības audzināšanu sevī un savos bērnos, faktiski pieņemot, ka šis darbs jāsāk uz vājiem un nestabiliem pamatiem. Katrs var izmainīt šo pasauli, sākot ar sevis mainīšanu un tādejādi cenšoties izmainīt valsti.
_______________
[1] Akciju rīko Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkls sadarbībā ar UNITED, kas ir Eiropas pret rasisma tīkls, kurā darbojas vairāk kā 550 dažādas organizācija no visas pasaules
[2] Citāts no raksta „Rīko akciju ‘par toleranci pret citādajiem’” jaunatnes organizācijas „Visu Latvijai!” mājas lapā
[3] Vairāk informācijas par čigānu stāvokli Latvijā pētījumā „Čigānu stāvoklis Latvijā” – Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 2003