Raksts

Iebraucējs, kuru gaida


Datums:
19. jūnijs, 2012


Foto: xsphotos

Intervija ar profesoru Hoakinu Arango (Joaquin Arango), Spānijas imigrantu integrācijas konsultatīvā foruma bijušo priekšsēdētāju.Cilvēki, kas Latvijā ieradās sen, kad PSRS vēl pastāvēja, droši vien nejūtas tā, kā Spānijā jūtas marokāņu vai afgāņu imigranti.

Latvijā ar jaunu sparu ir aktualizējušās diskusijas par integrāciju, un šogad plānots izveidot nacionāla līmeņa konsultatīvo padomi ar imigrantu un viņu organizāciju pārstāvju, kā arī ministriju un pašvaldību pārstāvju līdzdalību. Līdzīgas padomes jau darbojas citviet Eiropā — kā vadošie piemēri minami Spānija un Somija. Latvijas gadījums gan atšķiras, jo trešo valstu imigrantu skaits pagaidām ir salīdzinoši mazs, toties nozīmīga sabiedrības daļa ir nepilsoņi.

Lai mācītos no citu valstu pieredzes un spriestu par piemērotāko imigrantu integrācijas padomes modeli Latvijai, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS jūnijā rīkoja starptautisku konferenci. Tajā savā pieredzē dalījās arī Spānijas imigrantu integrācijas konsultatīvā foruma bijušais vadītājs profesors Hoakins Arango.

Pēdējos 20 gados Spānija piedzīvojusi plaša mēroga imigrāciju. Īpaši kopš 2000. gada imigrantu skaits ir pieaudzis vairāk nekā piecas reizes, un kopumā imigrantu īpatsvars Spānijā ir aptuveni 13%. Tomēr iepriekš Spānija gadsimtiem bija pazīstama kā emigrantu valsts. Kas notika un cik veiksmīgi valsts tika galā ar šo jauno situāciju?

Hoakins Arango
Foto – EAE Business School

Imigrācijas pieauguma iemesli ir meklējami ekonomikā. No 1994. līdz 2007. gadam Spānija piedzīvoja labus ekonomiskās izaugsmes tempus, augstākus nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES). Tā bija darbietilpīga ekonomikas izaugsme, tāpēc bija liels pieprasījums pēc ārvalstu darbaspēka. Vienlaikus savu lomu spēlēja arī demogrāfiskais faktors — Spānijas sabiedrība noveco. Tāpēc imigranti ieguva pusi no katru gadu radītajām simtiem tūkstošu jauno darba vietu.

Imigrācija turpinājās vēl pāris gadus, arī sākoties krīzei, bet, pieaugot bezdarbam, pieprasījums pēc ārvalstu darbaspēka sāka mazināties. Atzīmēšanas vērts ir fakts, ka sabiedrība ļoti straujo imigrantu pieplūdumu kopumā uztvēra mierīgi un labvēlīgi. Nebija nekādu nemieru vai vērā ņemama popularitātes pieauguma populistiskām, ksenofobiskām partijām.

Arī pēc krīzes sākuma?

Attieksme joprojām ir pozitīva un pamatā nav mainījusies. Imigrantus nevaino par ekonomisko krīzi, visi zina, ka viņi par to nav atbildīgi. Sabiedrības attieksme ir saprātīga un nobriedusi. Protams, tajā pašā laikā šodien imigrantu darbaspēks vairs nav tik pieprasīts.

Spānijā ir augstākais bezdarbs ES. Kāda ir proporcija starp spāņu un imigrantu bezdarbu?

Bezdarbs ir ļoti augsts abās grupās. Imigrantu bezdarbs pat ir nedaudz augstāks, jo inerces dēļ imigrācija tupinājās arī pēc tam, kad sākās krīze. Jaunas darba vietas netika radītas, gluži pretēji — tās tika iznīcinātas.

Tagad imigrācija ir krietni samazinājusies.

Ieceļošanas apmēri ir samazinājušies un izceļošanas paaugstinājušies. Tik daudz, ka pagājušajā gadā izbraucēju skaits pirmo reizi bija lielāks nekā iebraucēju. Tomēr kopumā imigrantu kopiena ir samazinājusies ļoti nedaudz — par aptuveni 50 000 no 6 miljoniem. Tas nav daudz, tomēr iezīmē, ka tendence ir mainījusies.

Kāda ir attiecība starp imigrantu un spāņu emigrāciju?

To ir grūti pateikt, jo daudz imigrantu šajos gados naturalizējās un ieguva Spānijas pilsonību. Daļa no viņiem dodas prom un statistikā parādās kā spāņi. Tomēr es domāju, ka spāņu emigrācija ir ļoti neliela, kaut gan simboliski tā ir pieaugusi, un tas pievērš mediju uzmanību.

No tiem, kas pamet Spāniju, nozīmīga daļa ir jauni cilvēki ar labu kvalifikāciju un prasmēm. Cilvēki ar maģistra, doktora grādu — viņiem ir grūti atrast labu darbavietu Spānijā, un viņi to meklē citur. Tāpēc rodas iespaids, ka valsts zaudē cilvēku resursus. Tomēr es domāju, ka skaitļos tam ir vairāk simboliska nekā reāla nozīme.

Protams, tas viss ir radījis zināmu šoku. Pēc 20 gadu ilgas plaša mēroga imigrācijas tas ir jaunums, ka gan spāņi, gan imigranti tagad dodas prom. Pārsvarā atpakaļ dodas imigranti no Latīņamerikas — Kolumbijas, Ekvadoras. Ļoti maz no citiem pasaules reģioniem.

Vai ir dati, cik Spānijā esošo imigrantu plāno tur palikt pastāvīgi, un cik plāno ar laiku doties atpakaļ?

Patlaban lielākā imigrantu grupa ir rumāņi — aptuveni 800 000, tad marokāņi, kuru skaits ir līdzīgs. Tad seko ekvadorieši — ap 300 000 — un kolumbieši. Es nedomāju, ka var daudz ko pateikt par viņu plāniem. Tie neko daudz nenozīmē — daudz imigrantu apgalvo, ka viņi plāno doties atpakaļ, bet lielākā daļa no viņiem to nedara. Šādu paziņojumu vērtība nav diez ko liela. Realitāte gan liecina, ka proporcionāli atsevišķu valstu piederīgie tiecas atgriezties vairāk nekā citu, bet no tiem gandrīz visi ir latīņamerikāņi. Piemēram, marokāņi un ķīnieši paliek. Eiropiešu imigrantu gadījums ir citāds, jo distances ir mazākas, viņi ceļo turp un atpakaļ, to ir daudz grūtāk izmērīt. Bet viss liecina, ka arī viņi paliek.

Kādi varētu būt iemesli tam, ka atgriežas tieši latīņamerikāņi?

To ir grūti pateikt. Iespējams, tas saistīts par pieķeršanos savai kopienai mājās, ģimenei, kas tur palikusi. Varbūt arī attālums spēlē savu lomu, jo latīņamerikāņu gadījumā lēmums atgriezties ir daudz nozīmīgāks nekā, piemēram, marokāņiem. Marokāņi arī īsti nevēlas atgriezties, jo uzskata, ka tur situācija ir sliktāka. Šajā sakarā pieminami arī bulgāri. Viens no maniem studentiem nesen veica pētījumu par bulgāru imigrantiem. Gandrīz visi aptaujātie paziņoja, ka viņi vēlas palikt Spānijā. Kaut gan šeit ir krīze un valsts piedzīvo grūtus laikus, viņi saka, ka situācija Bulgārijā ir sliktāka un nav pazīmju, ka tā uzlabotos. Bulgāri jūt, ka Spānijā pret viņiem labi izturas, un viņi jau ir identificējušies ar šo valsti.

FORUMA BALSI DZIRD UN UZKLAUSA

Pievērsīsimies Spānijas imigrantu integrācijas konsultatīvajam forumam, ko jūs vadījāt līdz maijam. To dibināja 90. gados kā nacionāla mēroga konsultatīvo padomi, ko tagad plānojam izveidot arī šeit — Latvijā. Kādi ir Spānijas organizācijas uzdevumi?

Pamatuzdevums ir veicināt imigrantu pārstāvniecību un līdzdalību. Likt valdībai un varas iestādēm ņemt vērā imigrantu vajadzības un prasības.

Forums darbojas jau gandrīz 20 gadu. Vai tas ir spējis sasniegt šos mērķus?

To ir grūti izmērīt, tam nav skaitlisku indikatoru. Tomēr es domāju, ka forums ir izaudzis par cienījamu organizāciju, tās viedokli ņem vērā. Foruma balsi dzird un uzklausa. Imigrantiem tam ir arī simboliska vērtība. Cilvēki redz, ka ar viņiem rēķinās, ka viņus pārstāv oficiāla organizācija, kuras viedokli uzklausa, diskutējot par likumprojektiem un tamlīdzīgi. Viņi var izvirzīt prasības un protestēt, ja kaut kas nav kārtībā.

Spānijas konsultatīvā padome tiek slavēta kā piemērs Latvijai un pārējai Eiropai. Kas ir pamatā tam, lai šāda organizācija veiksmīgi darbotos?

Tā ir laba prakse. Protams, tā nav panaceja, nevar gaidīt, ka tā atrisinās visas problēmas. Tomēr ir labāk, ka šāda organizācija pastāv, nekā nepastāv. Bez simboliskajām funkcijām, kuras jau minēju, ļoti nozīmīgs uzdevums ir arī radīt telpu dialogam, zināšanu apmaiņai un sadarbībai starp imigrantu asociācijām, lielākajām nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām, darba devēju konfederācijām un valsts iestādēm. Šajā telpā tās var iepazīt viena otru, apspriesties, sadarboties, celt savstarpējo uzticību un paļāvību. Un šādi forumi arī tuvina imigrantus valsts pārvaldei, jo Spānijā tie pastāv arī reģionālā līmenī, kaut gan vissvarīgākā un ar nozīmīgākajām funkcijām ir nacionālā padome.

Nacionālais un reģionālie forumi savstarpēji sadarbojas?

Vairāk vai mazāk. Daudzas reģionālās padomes komunicē ar nacionālo forumu, ko uzskata par atskaites punktu, iedvesmas avotu, no kura lūdz atbalstu un padomu

Spānijas valdība, kaut gan tās sastāvs mainās, ir vienmēr uzklausījusi nacionālo forumu. Piemēram, Īrijā pēc pēdējām vēlēšanām un valdības nomaiņas var uzskatīt, ka līdzīga organizācija tagad vairs nepastāv. Kā Spānijas nacionālajai padomei izdodas būt tik stabilai, un vai, mainoties valdībām, mainās arī to attieksme pret šo organizāciju?

No vienas puses, Spānijas forumam ir likumīgs pamats — tā pastāvēšana ir noteikta likumdošanā. Jebkādas izmaiņas ir jādiskutē parlamentam. Tas nodrošina organizācijas nepārtrauktību un viengabalainību. Taču varbūt vēl nozīmīgāks ir politiskais faktors. Spānijas sabiedrība ir diezgan egalitāra, demokrātiska un imigrantus atbalstoša, bet forums tiek uzskatīts par demokrātijas manifestāciju. Ja valdība mēģinātu kaut kādā viedā vērsties pret organizāciju un to apspiest, politiski tas izmaksātu dārgi. To nosodītu kā nepareizu rīcību.

Kas attiecas uz dažādām valdībām, to attieksme pret forumu ir atšķirīga. Sociāldemokrātu valdība, kas diezgan ilgi bija pie varas, atbalstīja gan imigrantus, gan forumu. Konservatīvo valdība bija daudz mazāk atbalstoša, un tagad tā ir atguvusi varas grožus. Varam sagaidīt, ka tās labvēlība organizācijai būs daudz mazāka. Tomēr nedomāju, ka konservatīvie uzdrīkstieties apspiest forumu. Droši vien tā vietā valdība organizācijai pievērsīs mazāk vērības.

Tātad jaunā valdība sadarbosies, bet nelabprāt?

Tieši tā. Politiski būtu pārāk dārgi uzbrukt forumam, jo sabiedrība to uzskatītu par nedemokrātisku rīcību.

GAN NEPILSOŅI, GAN IMIGRANTI

Valdībai ir jāuzklausa rekomendācijas, taču nav pienākuma tās īstenot?

Jā. Kas ir svarīgi — tās ir konsultācijas. Konsultācijas ir obligātas, tas ir noteikts likumā. Ja valdība strādā pie likumprojekta par imigrāciju vai jebko, kas ar to saistīts, ar likumu ir noteikts pienākums uzklausīt padomes viedokli.

Konsultācijas notiek jau no paša sākuma, nevis tad, kad likumprojekts jau ir izstrādāts?

Jā, bet, protams, valdība un parlaments var izvēlēties — ņemt vērā padomes lēmumu vai nē. Forums nav vienīgā organizācija, kas pārstāv imigrantu intereses, taču oficiāli tas ir jāuzklausa. Pirms likumprojekts nonāk izskatīšanā parlamentā, par to ir jābūt foruma atzinumam.

Vai varat minēt piemēru, kad forums nācis klajā pats ar savu iniciatīvu?

2011. gadā notika vietējās vēlēšanas, kurās pirmo reizi varēja piedalīties arī trešo valstu piederīgie, ne ES pilsoņi. Bet procedūra bija sarežģīta un birokrātiska. Bija nepieciešamas apliecības, un tas varēja traucēt iespējas piedalīties vēlēšanās. Tad forums uzņēmās iniciatīvu, apelējot pie publikas un sapulcējot dažādas varas institūcijas, kas varētu atrisināt šīs problēmas. Pateicoties tam, izdevās paaugstināt vēlētāju aktivitāti.

Forums nāk klajā arī ar deklarācijām. Piemēram, kad Arābu pavasara laikā no Tunisijas bija migrantu pieplūdums Itālijā un Francijā, kur pret viņiem neatbilstoši izturējās.

Tomēr ikdienišķās lietas ir vissvarīgākās — būt daļai no diskusiju procesa, novērtēt likumprojektus, kas attiecas uz imigrantiem. Spānijai ir nacionālais integrācijas plāns, kas jāpārskata ik pēc trim gadiem. Un šeit foruma ieguldījums ir ļoti svarīgs.

Katru gadu padome arī raksta ziņojumu par situāciju integrācijas jomā Spānijā, pētījumā pieskaroties vairākiem aspektiem: nodarbinātībai, veselībai, izglītībai, diskriminācijai, sociālajām tiesībām u.c. Tas ir noderīgi, jo pamatā tās ir NVO un imigrantu asociācijas, kas novērtē situāciju, aicina rīkoties un piedāvā risinājumus. Valdība to ņem vērā. Pētījumu publicē un izplata, par to ziņo mediji.

Forums pārstāv arī ES valstu piederīgos, ne tikai trešo valstu pilsoņus?

Jā, piemēram, no Rumānijas un Bulgārijas. Parasti imigranti tiek pārstāvēti caur nozīmīgām asociācijām. Valdība aicina pieteikties tās, kuras būtu ieinteresētas iesaistīties forumā. Tad, balsoties uz likumā noteiktiem kritērijiem, tiek izvēlētas asociācijas ar visplašāko pārstāvniecību, tajā skaitā ņemot vērā, lai tiktu pārstāvētas dažādas imigrantu grupas. Pašlaik forumā darbojas liela marokāņu asociācija, divas ekvadoriešu, viena kolumbiešu, bolīviešu, ķīniešu, kā arī rumāņu, bulgāru organizācijas.

Kāda situācija ES ir ar līdzīgām imigrācijas padomēm? Tādas pastāv Īrijā, Somijā, bet kā ir citur?

Ar dažāda mēroga pārstāvniecību dažās valstīs šādas padomes ir. Precīzāku informāciju var iegūt, aplūkojot Imigrantu integrācijas politikas indeksu. Tomēr dažās valstīs šādas organizācijas nepastāv, un tas ir saistāms ar valstu politisko kultūru un citām lietām. Es teiktu, ka Spānija un Somija ir labākie piemēri.

Spānijā un Īrijā nacionālās imigrācijas konsultatīvās padomes izveidoja, kad abas valstis piedzīvoja nozīmīgu imigrācijas pieaugumu. Bet Latvijā imigrācija bija Padomju laikos, un šī imigrantu kopiena šeit jau ir iesakņojusies. Šobrīd imigrācija ir salīdzinoši neliela. Ja Latvija izveidotu šādu nacionālo padomi, kā tā atšķirtos no Spānijas? Vai jums būtu kādi ieteikumi?

Manuprāt, Latvija ir ļoti īpaša valsts, jo faktori, kas saistīti ar pagātni PSRS sastāvā, nepastāv daudzās valstīs. Tas pats attiecas uz situāciju, ka jums ir liels skaits nepilsoņu. Un tas apstākļus padara sarežģītākus. Šie cilvēki, kas Latvijā ieradās sen, kad PSRS vēl pastāvēja un vismaz formāli bija viena valsts, es nezinu, cik lielā mērā viņi jūtas kā imigranti. Droši vien ne tā, kā marokāņu vai afgāņu imigranti. Tas rada ļoti īpašu situāciju. Tomēr es teiktu — ja konsultatīvā padome tiek izveidota, šī īpatnība jebkurā gadījumā ir jāņem vērā. Padome būtu jāveido tā, lai tajā ir pārstāvēti gan nepilsoņi, gan imigranti. Es gan nezinu, kā to izdarīt, jo neesmu pazīstams ar šāda veida situāciju. Spānijas gadījumā viss ir vienkāršāk — ir diezgan skaidrs, kurš ir imigrants un kurš nav. Bet Latvijā vēstures dēļ lietas ir sarežģītākas.

Tātad pirms 20 gadiem imigrantu padomes dibināšana Spānijā bija vienkārša?

Jā. Foruma mērķis bija veicināt imigrantu līdzdalību. Bija skaidrs, ka būtu labi izveidot telpu, kur imigrantu pārstāvji būtu kopā ar sociālā atbalsta organizācijām, arodbiedrībām, darba devējiem un varas iestādēm. Un tas bija salīdzinoši vienkāršs uzdevums arī tādēļ, ka bija skaidrs, kas ir imigranti — ekvadorieši, marokāņi, bolīvieši, ķīnieši, rumāņi, bulgāri. Spānijā nav tāda apzīmējuma, kā „nepilsonis”.

Prezentācija: (Pievienotais failspdf)

Projektu finansē Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds. Projekta finansēšanas avoti – Fonds 75% un valsts budžeta līdzekļi 25%.


MIPEX

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!