Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Nepilsoņu vidē izskan pretenzija, ka Latvijā pastāvošā reālā nacionālā esamība viņus neapmierinot. Darboņi, kuri apzināti pamato šo nolieguma strupceļu ar esošā modeļa neatbilstību savām „augstajām” iecerēm, līdzinās Solžeņicina atainotajam nomenklatūristam, kurš gan mīlēja tautu, bet ienīda iedzīvotājus.

Latvijā iznākošā krievvalodīgā prese 2004. gadu sākusi ar izglītības reformas saasinātu kritiku. Uzkrītoša ir virsrakstu trauksme. Piemēram, „Večerņaja Riga” 14. janvārī lasām: „Deglis aizdedzināts”. Ja reformu tiešām īstenošot, būšot sprādziens. Kāpēc? To šajā avīzē pasaka Saeimas deputāts Vladimirs Buzajevs – reforma sagraušot krievu identitātes pamatus. Tātad, zināšanas, kas gūtas latviešu valodā, sagraus Latvijas krievu patību, zudīs viņu etniskās piederības sajūta un ar to saistītās vērtības. Krievu cilvēks runās un domās latviski. Reformas kritiķi uzskata, ka arī paredzētā mācību sadales proporcija krievu vidusskolās (60% latviešu un 40% krievu valodā) ir graujoša, jo krievs, kas mācījies fiziku, ķīmiju un matemātiku latviešu valodā vai bilingvāli, vairs nespēs identificēties ar savu etnosu. Pasaules pieredze gan šādu pieņēmumu neapstiprina. Un Latvija nebūs izņēmums.

Nav šaubu, katrai tautai un tautas grupai sava identitāte ir jāsargā un jāattīsta. Valstij jāgarantē šī iespēja. Taču identitātes spēcīgākais garants ir etniskās kopības rūpes par savas kultūras dzīves saglabāšanu, savas kopienas kultūras vērtību vairošanu.

Neaizmirsīsim arī, ka etniskums nav vienīgā identitāte. Eiropā šodien svarīgāka loma ir cilvēku nacionālajai identitātei, viņa dzīves savienošanai ar valstisku nacionālu kopību un tās sabiedrību. Bija patīkami redzēt un dzirdēt, ka par šo tēmu 5. un 10. janvārī TV5 tik sparīgi diskutēja Saeimas deputāts Juris Dobelis un “krievu skolu aizsardzības štāba” loceklis Jurijs Petropavlovskis (viens no PCTVL ideologiem). J. Dobelis pauda pārliecību, ka nacionālai minoritātei piederīgā cilvēka nacionālo identitāti visspilgtāk atklāj divi komponenti: viņa apzinīga iekļaušanās valsts likumības sistēmā un valsts valodas zināšanas. Turpretī J. Petropavlovskis uzsvēra citu identitātes pamatu: pievienošanos teritoriālai kopībai (atzīstot zemi par savu dzimteni) un iekļaušanos šajā teritorijā esošajā „politiskā nācijā”; varētu arī teikt „pilsoniskā nācijā” vai „nacionālā sabiedrībā”. Vārds „nacionāla” te apzīmē kopvalstisko, visus pilsoņus un pamatiedzīvotājus apvienojošo, lai kāda arī būtu viņu idejiskā pārliecība, etniskā izcelsme un kultūras piederība.

Domāju, ka sava taisnība ir gan Dobeļa, gan Petropavlovska kungam. Taču tā iznācis, ka viņi savā diskusijā sarāva nacionālās identitātes kopumu divās daļās un katra no tām pati par sevi ir nepilnīga. Abi nediskutēja par summu, bet par katru saskaitāmo un strīdā pretstatīja viena veselā divas puses. Petropavlovska kungs uzskata, ka „likumi nāk un iet”, tādēļ nevarot būt par vienojošo. Turpretī Dobeļa kungs strikti un eksaltēti izmet no nacionālās identitātes pievilkšanās spēka cilvēkus, kuri ir nemierā ar pastāvošo likumdošanu un negrib pildīt likumus. Tātad – vai nu identificējies ar esošo likumu, vai nenāc mūsu sabiedrībā, tā es sapratu viņa teikto.

Esmu daudz lasījis Vācijā nesen tapušās publikācijas par nacionālo identitāti. Dominē priekšstats, ka nacionālās identitātes galvenie komponenti ir:

• Kopīgā teritorija,
• Konstitucionālie likumi,
• Pilsoņu kopums,
• Nacionālās valsts valodas zināšanas.

Ja persona identificējas ar visu šo kopumu, tā iegūst savu nacionālo identitāti. Manuprāt, šī procesa būtību ļoti vienkārši un saprotami izsaka Brokhauza enciklopēdijas jaunākais izdevums: “identitāte ir pilnīga pievienošanās kādam kopumam; tādam, kāds tas ir, un, kas tas ir”. Lūk tā!

Bet mūsu nepilsoņu vidē dažkārt izskan pretenzija, ka tā reālā nacionālā esamība, kāda šeit radusies, viņus neapmierinot. Tādēļ, mīlot un cienot Latviju, viņi tomēr nesteigšoties naturalizēties, bet pagaidīšot, cerot uz būtiskām pozitīvām pārmaiņām. Tātad – Latvijas valsts, „kāda tā ir”, neiekļaujas viņu identitātes meklējuma priekšstatā. Bet vai tad racionālāk nebūtu ieiet „nepilnīgajā” kopumā un censties to pārveidot, lai īstenotu savus pārmaiņu „ideālus”? Izrādās – nē. Neder.

Tāda noliedzoša pozīcija galu galā ved pie nacionālas identificēšanās ar kādu ārvalsti, jeb arī cilvēks neiegūst nacionālo identitāti, netiek ārā no savu meklējumu labirinta. Tā ir personības traģēdija.

Bet tos darboņus, kuri apzināti pamato nolieguma strupceļu ar esošā modeļa neatbilstību savām „augstajām” iecerēm, salīdzināšu ar Aleksandra Solžeņicina atainoto nomenklatūristu (šķiet, “Vēža palātā”), kurš gan mīlēja tautu, bet ienīda iedzīvotājus.

Ceļu uz nacionālo identitāti nevar bruģēt ar iluzoriskām vīzijām. Runājot vācu ģēnija Frīdriha Šillera dzejas vārdiem, cilvēks, neieguvis nacionālo identitāti savā dzimtenē, tiek locīts un mētāts kā niedra pasaules skarbajos vējos.

Un vēl. Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk identificēsies ar Eiropas Savienību, “kāda tā ir un kas tā ir”. Šīs identitātes galvenie komponenti ir kopējās ES “mājas”, Savienības līgums un valstu attiecību principi, draudzības un sadarbības attiecības starp ES valstīm un to iedzīvotājiem, Eiropas kultūras vērtības, humānistiskās tradīcijas. Ar šādu Eiropu nespēs identificēties cilvēki, kuri paliek totalitāro ideju gūstā, vai uzskata, ka vispiemērotākā ir „tautu norobežošanās”, katram nošķirti dzīvojot savā homogēnajā tēvzemē.

Eiropeiskās identitātes nozīme mūsu dzīvē nepārtraukti pieaugs. Bet tā nenobīdīs malā nacionālo identitāti. Mēs ieejam nacionālo valstu savienībā, līdzņemot visas savas nacionālās vērtības, savu nacionālo, etnisko un kultūras identitāti.

Ja kāds šeit Latvijā cer identificēties ar Eiropas Savienību, neidentificējies ar Latviju, tad viņš izvēlas ļoti grūtu ceļu. Nacionālā identifikācija ir eiropeiskās identifikācijas priekšnoteikums.