Raksts

Idejas kvalitatīvākai demokrātijai


Datums:
15. janvāris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Joprojām grūti noticēt, ka brīnums ir noticis: prezidents ir iespiedis valdošo koalīciju stūrī!

Nav nekāds brīnums, ka koalīcija ir sākusi spuroties pretīm, savā izmisumā apelējot pie Satversmes. Neredzu nevienu tiesisku argumentu par to, kādēļ prezidents nevarētu savlaicīgi pavēstīt, kad tiks rīkots referendums par Saeimas atlaišanu, pie reizes piešķirot Saeimai arī atkāpšanās iespējas (ja tā grozīs Satversmi, tiks izstrādāts ekonomikas stabilizācijas plāns u.tml.) Jebkurā gadījumā nākamie 2,5 mēneši būs ļoti interesanti.

Tas, ko es vēlos šajā blogā izdarīt ,- piedāvāt dažādas idejas (gan iepriekš jau daudzkārt dzirdētas, gan ” uz sitiena” tapušas) par to, kā varētu Latvijā padziļināt demokrātiju. Ne par visām jūtos līdz galam pārliecināta. Kādēļ es to daru? Tādēļ, ka mani mulsina tas, ka šobrīd kā panaceja tiek piedāvāts gandrīz tikai viens vienīgs pasākums: atteikšanās no lokomotīvju principa vēlēšanās. To darīt nebūtu slikti, taču esmu pārliecināta, ka nekas daudz ar to vien līdzēts netiktu.

Lai kaut kā sakārtotu savu domu gaitu (es domāju rakstot, tādēļ dažreiz sanāk diezgan haotiski – ja vēlāk aizmirstu savilkt pilnīgi visus galu kopā vienā loģiskā tekstā!), par strukturējošām sadaļām man kalpos mērķi, kas būtu sasniedzami (salīdzinājumā ar status quo), virzoties dziļākas demokrātijas virzienā.

Mērķis Nr.1. Jāpaplašina vēlētāja izvēles iespējas vēlēšanās.

Jā, man šobrīd izskatās, ka to šobrīd ir par maz. Plusiņi un mīnusiņi vēlēšanās ir laba lieta, taču ar to vien nepietiek, lai politiķim rastos sajūta, ka, starpvēlēšanu laikā “slikti uzvedoties”, viņu otrreiz nepārvēlēs.

1.1. Pirmā (bet ne svarīgākā) lieta, kas būtu jāatrisina, – politisko partiju karteļa rezultātā monopolizētās tiesības piedalīties vēlēšanās (izņemot pavisam niecīgos pagastus/novadus). Pašvaldību līmenī Eiropā tā ir gandrīz bezprecedenta situācija, ka pašvaldību līmenī nedrīkst piedalīties vietējās vēlēšanu apvienības. Aptuveni pusē valstu (t.sk. mūsu kaimiņvalstīs) pat parlamenta vēlēšanās piedalās saraksti/kandidāti, kas nestartē no partiju sarakstiem. Tā nebūtu liela problēma, ja Latvijas partijas būtu lielas un iekšēji demokrātiskas. Diemžēl tās tādas nav un nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē kļūs. Tādēļ pašvaldību pilsoniski aktīvie iedzīvotāji nokļūst ķīlnieka lomā – vai nu stāties kādā elitiskā Latvijas partijā (bez garantijas, ka tā ļaus viņam startēt vēlēšanās no sava paraksta) vai izveidot savu partiju (kas ir dārgi un prasa 200 biedrus – daudz vairāk nekā vidēji Eiropā ir pieņemts pat nacionāla mēroga partijām). Tādēļ vajag atjaunot tiesības vēlēšanās piedalīties vēlētāju apvienībām.

1.2. Otra lieta – piekrītu, ka patiešām ir vērts domāt par vēlēšanu sarakstu plašākām grozīšanas iespējām, kad cilvēkam ir iespējas nobalsot par kandidātiem, kas startē vairākās partijās. Esmu pārliecināta, ka ļoti daudzi šo iespēju izmantos – tikko aplūkoju CVK mājas lapu un tās dati rāda, ka pilsoņi ļoti labprāt (vairāk nekā puse) kandidātiem liek plusiņus un mīnusiņus. Tas nozīmē, ka cilvēki ir gatavi veltīt savu enerģiju šādam uzdevumam. Protams, tā rezultāts būs vājāka partiju disciplīna, taču tas palīdzēs Saeimā ienākt PERSONĪBĀM , kas balsojumos daudz vairāk bīsies no savas reputācijas sabojāšanas un būs vairāk orientēti uz konsensa meklēšanu (lai pievilinātu arī citu partiju vēlētājus).

1.3. Nedaudz neparasta alternatīva 1.2.: varbūt vērts ļaut vēlētājiem balsot uzreiz par vairākām partijām dažādās proporcijās? Teiksim partijai X vēlētājs dod 80% no balss, partijai Y – 15% un partijai Z – 5%. Tam arī vajadzētu partijas motivēt domāt par savu reputāciju (lai maksimāli izvairītos no tādas partijas reputācijas, par kuru daudzi vēlētāji “nekad nebalsotu”), kā arī motivētu pilsoņus daudz rūpīgāk piedomāt pie savas izvēles, pirms vēlēšanām vākt informāciju par dažādu partiju ne/darbiem, lai saprastu: 1) kas ir tās partijas, kuras būtu vēlams atbalstīt; 2) kādā proporcijā sadalīt savu balsi.

Mērķis Nr.2. Jāsamazina politisko partiju elites diktāts par no partijas ievēlētajiem cilvēkiem.

Atkal – tā nebūtu problēma, ja Latvijas partijas būtu lielas, iekšēji demokrātiskas (kā, piemēram, Vācijā vai Skandināvijas valstīs) un orientētas uz dialogu ar sabiedrību. Taču tā kā tās tādas nav, tad šo problēmu varētu risināt:

2.1. Partijas elites kontroles samazināšana par partiju priekšvēlēšanu sarakstiem. Piemēram, varētu atņemt partijas elitei šobrīd tik svarīgo savu biedru kontroles (dažreiz – šantažēšanas) ieroci, kas ir secība priekšvēlēšanu sarakstos (kad partijas biedrs šajā sarakstā tiek novietots zemu dēļ tā, ka viņš ir iepriekšējā sasaukumā partijas elites priekšā “nogrēkojies” – piemēram, nebalsojis par kādu korumpētu iniciatīvu). Ko varētu darīt? Pateikt, ka partijas iekšienē kandidātu secību nosaka CVK izlozes ceļā.

2.2. Skat. to, kas rakstīts 1.2.

Mērķis Nr.3 Jāsamazina ievēlēto pārstāvju iespējas/motīvus izmantot valsts varu savtīgos vai citādi negodprātīgos nolūkos

3.1. Jāpārskata veids, kā tiek nozīmēti cilvēki augstākajiem valsts amatiem un/vai tādiem amatiem, kas Latvijā tradicionāli ir dalīti pēc partejiskiem kritērijiem. Domājot par “partejiskajiem amatiem”, man ļoti patīk Lielbritānijas modelis, kur ir īpaša amatpersona – Commissioner for Public Appointment (http://www.publicappointmentscommissioner.org), kas ir pilnvarota pārbaudīt t.sk. to, vai ministri, ieceļot cilvēkus dažādu institūciju valdēs, kandidātus izvēlas pēc profesionāliem (merit) kritērijiem un kur ir definēti principi, pēc kuriem šādas nozīmēšanas amatos drīkst notikt.

Ar augstākajiem valsts amatiem ir sarežģītāk. Tagad sekos neordinārs risinājums (par kuru neesmu pārliecināta, bet kas gan tik vēlu vakarā nenāk galvā…) Manuprāt, daļēji problēmu varētu risināt prasība, lai mēnesi pirms kandidāta izraudzīšanās tiktu izsludināta sabiedriska apspriede. Proti, ikviens Latvijas iedzīvotājs varētu aizsūtīt institūcijai, kuras izdevums ir šo amatpersonu iecelt amatā, savus ierosinājumus par labāko kandidātu. Šie ierosinājumi tiktu apkopoti un publiskoti mājas lapā. Protams, tas neko negarantē, taču: (1) var savlaicīgi pievērst sabiedrības uzmanību faktam, ka tūlīt ir augstas amatpersonas vēlēšanas; (2) pastiprināt morālo un sabiedrisko spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem, izvēlēties labāku kandidātu normālā un pārredzamā procedūrā (jo būs sabiedrības pieteiktie cilvēki, ar kuriem tad varēs valdošai koalīcijai, iespējams, tīkamāku kandidātu salīdzināt). Un (3) tas daļēji risina arī to problēmu, ka labi kandidāti nepiesakās savas latviskās pieticības dēļ – ja viņi sajutīs lielu sabiedrības atbalstu un būs pieteikti kā, teiksim, viens no 20 alternatīviem kandidātiem, tad varbūt reakcija nebūs tik krasi noraidoša kā līdz šim.

3.2. Man nav konkrēta risinājuma, bet kaut kas NOTEIKTI ir jādala ar valsts investīciju programmu sadali – joprojām nepamet iespaids, ka tā tiek izmantota pašvaldību politiskai piekukuļošanai (ar mērķi piesaistīt pašvaldības atbalstu konkrētai partijai.) Arī šeit risinājuma virziens, iespējams, ir no politiķiem iespējami maz atkarīgu profesionāļu iesaiste vērtēšanas procesā.

3.3. Mani ļoti satrauc tas, cik bieži cauri MK tiek laisti dokumenti, kas iepriekš nav apspriesti ne ar dažādām ministrijām, ne nevalstiskajām organizācijām (kā tā saucamās “MK lietas”). Formāli tas ir iespējams īpašas steidzamības gadījumā, reāli šo steidzamību īsti neviens nepārbauda un šādu gadījumu ir ļoti daudz katrā sēdē. Arī tas, ka MK aizvien biežāk izvēlas par slēgtu sēžu rīkošanu un noslepeno tādus dokumentus, par kuriem nav pārliecības, ka slepenais statuss patiešām ir adekvāts (nevis slēpj kaut kādus aizdomīgus darījumus). Šīm un līdzīgām parādībām vajadzētu daudz stingrāku regulējumu vai kādu trīs-piecu cilvēku mini-padomi, kuras sastāvā būtu politiski neitrāli profesionāļi (piemēram, tiesnesis, tiesībsargs, u.tml.) ar pielaidi valsts noslēpumam, kurai iedzīvotājs vai žurnālists varētu lūgt pārliecināties, vai noslepenotais dokuments patiešām ir tik ļoti aizsargājams no sabiedrības acīm.

3.4. Jānosaka vai jāsargā politiķu rīcību kontrolējošo iestāžu (KNAB, Valsts kontrole, prokuratūra) neatkarības statuss. Jānosaka to sekmīga darbība par valsts pārvaldes ietvaros prioritāru: piemēram, budžeta samazināšana tieši šīm iestādēm ir atsevišķi jāargumentē un drīkst būt iespējama tikai ārkārtas gadījumos.

3.5. Skat. punkts 5.3.

3.6. Aministratīvo resursu izmantošana partejiskām vajadzībām. Esmu pārliecināta, ka šai problēmai ir iespējams labāks risinājums nekā šobrīd – gadījumus, kad pašvaldību laikraksti tiek izmantoti aģitācijas nolūkiem, noteikti ir iespējams izskaust.

3.7. Skat. visus punkus pie 1.mērķa

3.8. Skat. 4.2 un 4.6

Mērķis Nr. 4. Jāpaplašina pilsoņu efektīvas līdzdalības iespējas

Lai gan formāli Latvijā šīs iespējas ir (sabiedriskās apspriešanas, iespējas komentēt likumprojektus u.tml.), tomēr to īstenošana ir tik cilvēkam “nedraudzīga”, ka no tā nav lielas jēgas un tā tikai veicina apātiju.

4.1. Jābūt iespējai referendumos un vēlēšanās piedalīties elektroniski. Satversmes grozījumu referendumā 1/3 no neatnākušajiem aizbildinājās ar nespēju tobrīd ierasties iecirknī. Galu galā ja igauņi var, tad kādēļ mēs nevaram?

4.2. Parakstu vākšana referenduma sarīkošanai maksā vairākus desmitus tūkstošus latus (lai tos notariāli apliecinātu). Domāju, ka referenduma veikšanai vāktiem parakstiem ir vajadzīgs valsts finansējums (kas izpaustos kaut vai kā vēlāk izmaksāta kompensācija par izdevumiem, ja nepieciešamais parakstu skaits ir savākts).

4.3. Līdzīgi kā tas ir Bundestāga mājas lapā un Lielbritānijā – arī Latvijā pie parlamenta vai MK ir vajadzīga petīciju mājaslapa, kur katrs (!) var aprakstīt kādu sev nozīmīgu iniciatīvu un tad citi var pie tās elektroniski parakstīties, par to diskutēt u.tml. (uzkrātos arī informācija par to, kuras iniciatīvas pēc tam ir vai nav ņemtas vērā. Lielbritānijā šādā mājas lapā vienbrīd bija pierakstījušies aptuveni 10% vēlētāju!)

4.4. Latvijā ir jāsāk aktīvāk pārņemt citās valstīs aizvien biežāk izplatīto e-konsultāciju pieredzi. Piemēram, pašvaldība vēlas ar saviem iedzīvotājiem apspriest labāko modeli, kā rekonstruēt pilsētas centru vai izstrādāt pilsētas stratēģisko vīziju (vai pat dažu valstu pašvaldības ļauj iedzīvotājiem domāt pat par pašvaldības budžeta labāku sadali). Tiek atklāta lietotājam draudzīga mājas lapa (vai kaut vai vienkārši forums), kur iedzīvotāji var izteikt savus ierosinājumus gan pirms, kaut kas ir uzsākts, gan pastāvīgi tikt informētiem par izstrādājamā dokumenta projektiem (ar iespēju tos komentēt), gan provizorisko gala tekstu. Diskusijā obligāti būtu jāpiedalās teksta izstrādātājiem. Atkal – dažādu valstu pieredze liecina, ka ja pašvaldībai (vai valsts iestādei – piemēram, policijai par noziedzības apkarošanas prioritāšu jautājumiem) ir patiesa interese uzzināt, ko cilvēki domā, tad līdzdalības procents ir augstāks nekā tradicionālajās apspriedēs.

4.5. Jācentralizē vienā mājas lapā informācija par valstī notiekošajām sabiedriskajām apspriedēm.

4.6. Referendumiem ir jābūt iespējamiem arī pašvaldību līmenī. Tas nozīmē, ka ja piemēram, pašvaldības dome neņem vērā iedzīvotāju viedokļus sabiedriskās apspriedes laikā, tad jautājums var aiziet uz visu pašvaldības iedzīvotāju nobalsošanu.

Mērķis Nr.5 Jāpalielina vēlēto politiķu motivācija ieklausīties dažādos viedokļos un tos ņemt vērā savā darbā

Šobrīd šie viedokļi netiek ņemti vēri vai pat uzklausīti, tādēļ, ka partijas nebaidās par savas reputācijas zaudēšanu (cerot īsi pirms vēlēšanām ar plašu reklāmas kampaņu aizmiglot cilvēku atmiņu), un tādēļ, ka tās jūtas ļoti droši par savu amatu saglabāšanu līdz nākamajām vēlēšanām.

Iespējamo risinājumu virzieni:

5.1. Ne tikai Satversmē paredzēt, ka pilsoņiem ir tiesības rosināt referendumu par Saeimas atlaišanu, bet analoģiskas tiesības paredzēt arī pašvaldību iedzīvotājiem (rosināt referendumu par domes atlaišanu). Jūrmalas gadījums ir šajā ziņā ļoti daiļrunīgs – domāju, ka šajā pilsētā politika norisinātos kaut nedaudz pēc savādākiem principiem, ja domei draudētu atlaišana.

5.2. Jāiet uz partiju politisko reklāmu aizliegšanu raidorganizācijās (kā tas jau ir noticis vairākumā Rietumeiropas valstu un pat Lietuvā), tos aizstājot ar plašākām diskusiju iespējām.

5.3. Jānodrošina, ka sabiedrības “dabiskie sargsuņi” (sabiedriskās raidorganizācijas un brīvā prese, sabiedriskās organizācijas) spēj sekmīgi darboties, lai politiķi būtu pārliecināti, ka pirms vēlēšanām viņu grēki tiks vēlētājiem atgādināti. Tas nozīmē, ka pietiekams un stabils finansējums sabiedriskajām raidorganizācijām ir “pirmās nepieciešamības prece”. Un, vismaz līdz brīdim, kad presi pilnībā aizstās internets, ir jāveido preses tirgum maksimāli labvēlīgi apstākļi.

5.4. Mani sajūsmināja Lielbritānijā izveidota mājas lapa (ar parlamenta atbalstu), kur tiek fiksēts, cik bieži vēlētās amatpersonas atbild uz iedzīvotāju sev adresētajiem jautājumiem vai ieteikumiem (atbildes tajā tiek publiskotas). Katru brīdi tur var redzēt, kuras no amatpersonām komunikāciju ar cilvēkiem uztver nopietni un kuras – nē, jo tiek automātiski ģenerēts gan atsaucīgāko, gan neatsaucīgāko amatpersonu saraksts (un visu rādītāji un sniegtās atbildes ir redzamas). Domāju, ka Latvijā sabiedriskās kontroles un deputātu atsaucības veicināšanas nolūkos tā būtu patiesi noderīga iespēja.

Mērķis Nr. 6. Jāveicina partiju darbības uzlabošanās un to atbrīvošanās no šaura finansētāju loka ietekmes.

Latvijā nekad partijas nebūs tik lielas, lai iekšējā demokrātija būtu pašsaprotama lieta, taču tas nenozīmē, ka tām vispār nav jēgas. Kamēr partijām nav jēdzīgākas alternatīvas, tikmēr ir jārūpējas, lai tās partijas, kas Latvijā ir vai vēl veidosies, nekļūst par oligarhizētām struktūrām.

6.1. Jāmaina partiju finansēšanas modelis. Ja vēl pirms 2 gadiem par to nebiju pārliecināta, tad tagad man ir skaidrs, ka bez valsts finansējuma partijām Latvijā vienkārši nedrīkst iztikt. Redzot uz ziedošanas praksi (t.sk.labdarības mērķiem), es neredzu iespēju, ka tuvākajos desmit gados būtu iespējams nodrošināt partijām adekvātu finansējumu no nelieliem pilsoņu ziedojumiem (teiksim, vidēji ap 30-50 latiem). Katra partija, kurai jāmaksā par politisko reklāmu un vismaz kaut kāda biroja + teritoriālās struktūras uzturēšanas, spēj būt konkurētspējīga tikai tādēļ, ka tās kasē ienāk Latvijas ekonomikas mērogiem gigantiski ziedojumi (tagad pat vairāk nekā 10 000 lati no 1 cilvēka gadā). Runājot ar partiju cilvēkiem, uzzināju, ka ideoloģiski motivēti ziedojumi ir absolūts mazākums. Lielākoties partijai tiek ziedots apmaiņā pret kaut kādām darbībām (darījumiem), kas patiesībā ir kukulis. Tas nozīmē, ka politisku partiju nav iespējams uzturēt “nesašmucējoties”. Valsts finansējums nav 100% garantija pret korupciju, bet tas vismaz ir veids, kā ļaut partijām, kas tomēr vēlas strādāt pēc godīgiem principiem, finansiāli šo godīgumu atļauties. Ja mēs nefinansējam vismaz šo iespēju, tad labu pārmaiņu iespēja Latvijas politikā ir ļoti grūti iedomājama.

6.2. Skat. punktus pie mērķa Nr.2!

6.3. Tā kā ticu, ka simboliem ir nozīme, tad, manuprāt, partijas varētu brīvprātīgi mēģināt pierādīt, ka tās spēj vienoties “augstāku mērķu vārdā”. Piemēram, pirms vēlēšanām dažas partijas varētu vienoties par kādu augstāku standartu ievērošanu kampaņā nekā likums to prasa (piemēram, necensties apiet noteiktos ierobežojumus, savās reklāmas neizmantot cilvēku zemapziņu ietekmējošus paņēmienus u.tml.).

Mērķis Nr.7. Jāpalielina pilsoņu iespējas uzzināt par politiķu pieņemtajiem vai plānotajiem lēmumiem.

7.1. Par, iespējams, nepamatoti noslepenotiem lēmumiem. Skat.punkts. 3.3. Papildus tam, vēsture rāda, ka vēl ir svarīgi, lai sabiedrībai būtu daudz vieglāk un savlaicīgāk pieejama informācija par deputātu, ministru kabineta uz Saeimas trešo lasījumu iesniegtajiem priekšlikumiem (un uz otro lasījumu, ja likums ir steidzams).

7.2. Pilsoņiem ir brīvi (lai gan nepārskatāmi) pieejama informācija par to, kurš deputāts kā ir balsojis Saeimā, taču pašvaldības šādu informāciju lielākoties neizliek savā mājas lapā. Līdz ar to ir apgrūtināta pilsoniskā kontrole un ievēlētie deputāti nebaidās no politiskas atbildības par “dīvainiem” lēmumiem. Tas ir viegli novēršams.

7.3.Jānodrošina optimāli apstākļi sabiedrības sargsuņu efektīvai darbībai. Skat. 5.3.

7.4. Skat 5.4.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!