Šo pat maniem standartiem apjomīgo ierakstu izskaidro tas, ka pēc mēneša ilgas mocīšanās mans piezīmju blociņš ir pilns ar idejām par to, kādu es vēlos redzēt valsts pārvaldi un kādēļ tā šobrīd ir savādāka.

Pierakstīti blociņi man mistiskā kārtā man pēc dažām dienām pazūd, tādēļ ja es par šo tēmu savas domas nesakārtošu tagad, tad, iespējams, tas nenotiks nekad. Tādēļ lūdzu uztvert visu turpmāk rakstīto par publisku domāšanas procesu, kuras rezultāts pēc kāda laika vēl var mainīties.

Sākotnēji vēlējos sabiedriskās apspriedes ietvaros sūtīt savus ieteikumus stratēģijai Latvija2030. Taču rūpīgi izlasot sadaļu par valsts pārvaldi, sapratu, ka tas nav mans formats. Vispārējās līnijās es piekrītu tam, kas tur ir rakstīts, taču mani traucē stratēģijas kaleidoskopiskums. Stratēģijā ir iekļautas daudzas labas, progresīvas lietas, kas katra atsevišķi visdrīzāk nestu vairāk laba nekā slikta, taču tās nav rūpīgi savilktas kopā vienā vīzijā- kā valsts pārvaldei kopumā vajadzētu izskatīties, piemēram, 2012., 2015., 2020., 2030. gadā. Ļoti pietrūkst arī analīzes par pārmaiņu priekšnoteikumiem. To gan, iespējams, no tāda veida dokumentiem nemaz nevar prasīt.

Taču sākot domāt par nākotni, sapratu, ka es tomēr jūtos pietiekami droši, lai nāktu klajā ar savu vīziju vismaz par valsts pārvaldi. Gan stipri šaurākā “izpildījumā” nekā Latvija2030:

(1) Šobrīd es spēju noformulēt vīziju TIKAI par valsts pārvaldes augstāko ešalonu – ministrijām. Man pagaidām nav priekšstata, kā pēc n-tajiem gadiem būtu, piemēram, jāadministrē nodokļu aprēķināšana, pasu izsniegšana, uzņēmumu reģistrācija u.tml.

(2) Redzot, cik daudz 21.gadsimta sākums ir nesis jaunas, brīnišķīgas idejas, kas var radikāli izmainīt valsts funkcionēšanas pamatprincipus, es neņemos formulēt neko konkrētu par laika posmu pēc 2015.gada. Ja šī ekonomiskā krīze nesagraus demokrātijas kā parādību, tad ap 2020.gadu mūsu priekšstatiem par labu valsts pārvaldi vajadzētu būt tādiem, kādus es šobrīd pat iedomāties nespēju.

Sākumā sniegšu vīzijas izklāstu un pēc tam – analīzi par iemesliem (dažiem tiešām dziļiem&kontraversāliem), kas šobrīd traucē šai vīzijai īstenoties. Virzīšanās uz manis iezīmēto scenāriju soli pa solim jau notiek. Valsts pārvalde ir daudz atklātāka un iedzīvotājiem “draudzīgāka” nekā, piemēram, pirms 10 gadiem. Tas, ko es vēlētos, – lai šis process notiktu atklātāk, savāktāk un bez bailēm par valsts pārvaldes filozofijas maiņu. Manuprāt, tuvākajā nākotnē būtu jāmainās domāšanai par ministriju: tā būtu jāiztēlojas nevis kā orķestris, kur bez diriģenta (dažreiz valsts sekretāra, dažkārt ministra) ziņas nekas nenotiek, bet gan kā brubuļojošs process, kur iniciatīva un idejas var būt ikvienam.

Ideāla ministrija 2015

Ministrijas ir valsts pārvaldes “smadzenes”. Vienā ministrijā strādā aptuveni 20 “plānojoši” (ne-administratīvi) darbinieki. Katrs specializējas kādā jautājumā, bet ne tikai tajā – darbinieki plašāku tēmu ietvaros ir savstarpēji aizstājami. Ministrija nav organizēta hierarhiski (vai arī hierarhijai tikai 1 pakāpe). Darbinieku atlases kritēriji: profesionāļi ministrijas darbības jomā un spēj vadīt diskusijas.

Ministriju darbs ir daudz mazāk reglamentēts nekā šobrīd. Taču tās joprojām veic politiku izstrādes un koordinācijas funkcijas, kā arī atsevišķas kontroles funkcijas (kontroles funkcija gan stipri mazākā apmērā nekā līdz šim – kontrole tikai par iestāžu vadītāju darbu; citādi sūdzības ir tikai informācijas avots par nepieciešamajiem strukturālajiem pilnveidojumiem attiecīgo iestāžu darbībā).

Problēmas, kuras ministrija risina, var ierosināt jebkurš, – paši darbinieki, ministrs, Saeima, iedzīvotāji caur vēstulēm, medijiem vai Internetu. Protams, ne visi priekšlikumi ir jāizstrādā sīkāk. Ministrijas darbiniekiem jāstrādā pie tiem priekšlikumiem, kurus: a) ierosina ministrs, b) kurus atbalsta vismaz daži ministrijas darbinieki (to sākotnējais avots var būt iedzīvotāja iesniegums, ziņa medijos, u.tml.) vai c) kurš Internetā kā petīcija ir saņēmis pietiekami lielu parakstītāju atbalstu.

Ministriem un Ministru kabinetam ir veto tiesības pār risināmajiem jautājumiem. Ministri var ierosināt arī jaunas idejas, kā arī viņu loma ir izšķirt ministrijas iekšienē radušos sevišķi nopietnos strīdus. Politiķi un ierēdņi darbojas rokurokā un viņu lomas nav strikti nodalītas – ierēdņiem nav jābaidās no politiska un administratīva rakstura jautājumu sajaukšanas vai arī no tā, ka viņa viedoklis atšķirsies no ministra viedokļa. Viedokļu daudzveidība ministrijā tiek atzīta par normālu parādību. Pret ierēdņu labticīgām kļūdām ir lielāka tolerance – disciplināratbildības mehānismi tiek pielietoti tikai ārkārtas gadījumos.

Konkrēts uzdevums tiek uzticēts vienam vai vairākiem darbiniekiem (arī darbinieki paši var pieteikties uz kādu uzdevumu). Jautājumu izskatīšanas process ir pēc iespējas atklāts. Ministrijas Interneta mājaslapā ir izveidota virtuāla darba vide, kur katram uzdevumam/iniciatīvai tiek izveidots īpašs folderis. Tajā glabājas uzdevuma apraksts (piemēram, izdomāt veidus, kā uzlabot X procesa darbību reaģējot uz ziņām tādā un tādā sūdzībā, medijā u.tml.), dokumenti un ir brīvu diskusiju/jaunu dokumentu pievienošanas iespējas. Darbinieks mudina uzteikties tos, kam par attiecīgo jautājumu varētu būt interese – tas ļauj ne tikai iegūt papildus viedokļus, bet arī uzzināt par blakus problēmām, ko varētu “pie reizes” arī atrisināt. Komentārus var/ir pienākums atstāt arī tie ministrijas darbiniekiem, kuriem uzdevums nav tieši uzticēts, taču kuriem ir īpašas zināšanas par šo tēmu. Arī, protams, citu ministriju darbinieki, kuriem varētu būt viedoklis no citas nozares perspektīvas. Šajā Interneta vietnē līdz ar šiem folderiem uzkrājas informācija par katru funkciju, diskusiju un cilvēkiem, kas ir kompetenti attiecīgajā jautājumā. Tas nodrošina “institucionālās atmiņas” saglabāšanos darbinieki maiņas gadījumā.

Latvijas iedzīvotāji, kas interesējās par kādu jautājumu, līdz ar to iegūst ļoti ērtu un efektīvu līdzdalības rīku. Viņi var ne tikai komentēt un ielādēt savus dokumentus katrā folderī, bet arī ministrijas mājas lapā ir arī petīcijas iespējas, kad, savācot noteiktu parakstu skaitu, ministrija ir “spiesta” atvērt folderi par kādu tēmu un nozīmēt darbinieku, kurš uzklausīs un meklēs risinājumus iedzīvotāju piedāvātajām idejām. Lai nepieļautu ministriju darba paralizēšanu, pastāv mehānisms (piemēram, ministra vai lielākās ministrijas darbinieku daļas veto), kas ļauj tomēr atstāt kādu iniciatīvu bez tālākas izskatīšanas (cilvēki gan var turpināt apspriesties, dalīties ar dokumentiem tās folderī).

Ministrijā (vai visām ministrijām centralizēti), protams, ir arī palīgpersonāls. “Plānojošie” dabinieki pie viņiem var brīvi vērsties pēc palīdzības konkrētu problēmu risināšanai. Piemēram, ja kāda uzdevuma izpildei ministrijas mājas lapai ir nepieciešama jauna funkcionalitāte, attiecīgais darbinieks sameklē tam kvalificētu IT cilvēku. Ja kādas problēmas risināšanai nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, tad tos sagatavo īpaši normatīvo aktu rakstīšanā trenēts jurists. Ir arī cilvēki, pie kuriem var vērsties, lai aplēstu kādas iniciatīvas finansiālās sekas un citādi izvērtētu tās ietekmi.

Kas traucē šai vīzijai (kas vainas status quo)?

Domāšana! Manuprāt, tā ir galvenā problēma, kas traucē reformēt ministriju darba principus un struktūras, lai tās padarītu efektīvākās, interesentiem “draudzīgākas” un interaktīvākas. Problēmas sakne: mūsdienu demokrātijas loģika un tehnoloģiskās iespējas vairs nav labi savietojamas ar 19.gadsimtam/20.gadsimta sākumam raksturīgajam valsts pārvaldes strukturēšanas un leģitimēšanas formām. Es uzskatu, ka šobrīd vairs nebūtu jāmēģina tomēr censties iespīlēt jaunās prasības (piemēram, sabiedrības līdzdalība, ātra reaģēšana) vecajās formās (hierarhiska, sazarota iestāžu uzbūve; politisko/administratīvo jautājumu&amatpersonu asa nošķiršana). Ja izpratne par valsts pārvaldi ir novecojusi, tad tā ir jāmaina, nevis jācenšas katru reizi pamatot, kādēļ pārmaiņām jāpakārtojas neelastīgajām struktūrām. Tas nav viegls uzdevums, jo mācību grāmatas reti kad pieļauj iespēju, ka izpratnei par valsts pārvaldes funkcionēšanas pamatprincipiem ir iespējamas leģitīmas (ar demokrātiju savietojamas) alternatīvas. Tamdēļ daudzu cilvēku izpratnē vecās formas ir vienīgās iespējamās.

(1) Izpratne par ministriju kā par administratīvu institūciju, kuras misija ir īstenot “demokrātisko leģitimēto” amatpersonu politisko gribu

Proti, ka “griba” dzimst tautā, vēlēšanu ceļā tiek atdota ievēlētajiem deputātiem (par kuriem teorētiski tiek balsots dēļ programmām/solījumiem), tad tālāk pa leģitimitātes ķēdīti aiziet uz Ministru kabinetu (piemēram, transformējas par valdības deklarāciju) un individuāliem ministriem. Ministri rūpējas par to, lai šo vēlētāju gribu ieviestu dzīvē – šim nolūkam viņiem ir ministrijas un pārraugāmās iestādes, kam savas politiskās gribas nav, bet kas izpilda to, ko vēlās demokrātiski leģitimētās amatpersonas un nodrošina valsts darba nepārtrauktību valdību maiņas gadījumā.

Manuprāt, šīs izpratnes absolutizēta forma ir novecojusi. Taču tās sekas ir jūtamas, piemēram, šādi: ierēdņiem ir bail pēc savas iniciatīvas risināt jautājumus, kuriem ir politiska dimensija. Viņuprāt, šādos jautājumos iniciatīvai būtu jānāk no “demokrātiski leģitimētajām” amatpersonām. Līdz ar to mēs iegūstam valsts darbiniekus, kuru uzdevums ir domāt tikai par to, kā vislabāk īstenot politisko amatpersonu jaunos uzstādījumus, lai gan tieši no nozaru profesionāļiem varētu gaidīt labākas (salīdzinājumā ar ministriem) pilnveidojumu idejas.

Ministriju darbinieku “dzemdināti” uzlabojumi ir iespējami, taču šobrīd to “pareizais” ceļš ir ļoti garš un smagnējs: (1) ierēdnim jāiesaka ideja ministrijas vidēja termiņa stratēģijai; ja jautājums ir sarežģīts, tad, visticamāk, stratēģijā būs pateikts, ka jāizstrādā koncepcija; (2) stratēģijas saskaņošanas process (jāiziet cauri VSS,MK); (3) Koncepcijas izstrāde; (4) Koncepcijas saskaņošana; (5) ja problēmas risinājums ir likumu izmaiņas, tad arī pēc koncepcijas izstrādāšanas likumprojektu izstrāde un saskaņošana + , iespējams, MK noteikumu izstrāde&saskaņošana. Process kopumā var nevajadzīgi vilkties gadiem.

Manuprāt, būtu beidzot skaidri jāatzīst, ka ne tikai politiķi, bet JEBKURŠ (arī ministriju nepolitiskie darbinieki) ir leģitīms jaunu politikas priekšlikumu ierosinātājs un jānoņem šķēršļi šo priekšlikumu apspriešanai un dziļākai izstrādei arī bez politiķu tieši piešķirta mandāta.

Es priecātos arī par to, ja parlaments un valdība kā institūcijas vairs netiktu tik pārmērīgi mistificētas. Galu galā idejai par parlamentu nav vēsturiski tiešas saistības ar ideju par demokrātiju. Tas kā institūcija saglabājās līdz pat 21.gadsimtam tādēļ, ka tā ir (jau no viduslaikiem) salīdzinoši efektīva viedokļu saskaņošanas un varas leģitimēšanas struktūra. Arī šobrīd tas kā institūcija ir šiem mērķiem noderīgs un domāju, ka kādu laiku vēl kā demokrātijas institūcija visā pasaulē noteikti pastāvēs.

Tomēr ceru, ka ar laiku tomēr vairāk cilvēku sapratīs, ka parlaments un Ministru kabinets pastāv mūsu ērtības labad nevis tādēļ, ka demokrātija bez šīm institūcijām vispār nav iedomājama. Parlaments un valdība nav nekas vairāk kā instrumenti – tajā brīdī, kad cilvēce būs izdomājusi labākus sabiedrības organizācijas instrumentus, tie atmirs vai transformēsies par kaut ko citu. Tādēļ nevajag šīs institūcijas apveltīt ar mistiskām kvalitātēm un pretoties pārmaiņām tad, kad pārmaiņu rezultāts ir vēl demokrātiskāks (iekļaujošāks) lēmumu pieņemšanas un pārvaldes process nekā to spēj piedāvāt parlaments. Ja mēs vēlamies, lai valsts pārvalde ir jaunām idejām atvērtāka, tad jādod daudz lielāka izpausmes brīvība nevēlētām amatpersonām, pat ja tas šķietami ir pretrunā 18., 19.gadsimta domātāju idejām par optimālāko varu sadalījumu (par ko man, protams, ir savs, “juridiski nekorekts” viedoklis, bet par to kādā citā ierakstā).

(2) Izpratne par ministrijām kā par viengabalainām institūcijām..

… ar vienu balsi, vienu gribu un vienotu domāšanu, ko vada iestādes vadītājs. Šī izpratne ir viens no iemesliem, kādēļ ministrijas un citas institūcijas tik bieži slēpj iekšējas domstarpības par principiāliem jautājumiem. Piemēram, aizvien biežāk iestādes darbinieki vairs neatļaujas (vai viņiem tas ir tieši aizliegts) publiski bez PR nodaļu vai iestādes vadītāja ziņas komentēt savu jomu masu medijiem vai izteikt savu personisko viedokli. Nereti tas nozīmē, ka sabiedrība iegūst nekvalitatīvu informāciju par kādu jautājumu vai ka domstarpības tiek atrisinātas diktatoriskā ceļā pašas iestādes ietvaros.

Goda vārds, es neredzu kaitējumu tajā, ja sabiedrība uzzina par to, ka kādā institūcijā ir atšķirīgi viedokļi par kādu jautājumu. Viedokļu atšķirība ir normāla un pat plurālā sabiedrībā vērtīga parādība – daudz ļaunāk ir uzdot par “vienīgo pareizo” risinājumu to, kas tāds nebūt nav, nekā publiski atzīt, ka kādā jautājumā pastāv atšķirīgi viedokļi! Manuprāt, beidzot ir pienācis laiks ierēdņu “emancipācijai” – atzīsim taču beidzot, ka ministrijās strādā domājoši cilvēki, kuriem katram var būt sava izpratne par to, kā lietas ir darāmas!

Iespējams, ka citi standarti attiecināmi uz tām iestādēm, kuras pieņem privātpersonām saistošus lēmumus (piemēram, viņus soda), kur tiešām iestādes rīcības konsekvencei var būt svarīga nozīme. Bet tad šis princips par vienu balsi un gribu ir jāattiecina TIKAI uz šiem jautājumiem nevis iestādes darbu kopumā.

Šis ir tikai viens piemērs kā centieni dzīvē iedzīvināt sastingušas juridiskas formas var nest rēgainus rezultātus. Jaunām idejām un eksperimentiem valsts pārvaldē tikpat kaitīgs ir juristu mācību grāmatās atrodamais (3) princips, ka publisko tiesību jomā ir atļauts tikai tas, kas ir paredzēts likumā. Tādēļ ierēdņa ar juridisko izglītību viena no pirmajām domām, apsverot kādu jaunievedumu,- kamēr tā iespējamība nav atrunāta normatīvā aktā (kas ir milzīgi garš process), tikmēr šo jaunievedumu ieviest NEDRĪKST. Tādēļ no sākuma ir jāuzraksta koncepcija, tad tā jāsaskaņo, tad likumprojekts utt… Diez vai to var raksturot par eksperimentiem un jaunām iniciatīvām labvēlīgu vidi. Manuprāt, tas vēlmi nākt ar savu iniciatīvu nokauj jau pašā saknē.

(4) Ministriju hierarhiskā, sazarotā struktūra

Ministriju struktūra ir nepamatoti sazarota un hierarhiska. Šādas struktūras viens no iemesliem ir tas, ka saskaņā ar likumiem un valsts pārvaldes principiem valsts sekretāru ir ministrijas “diriģents”. Proti, valsts sekretārs atbild par ministrijas darbu (starp citu, šāda vienpersoniska atbildība ir daļa no problēmas), tādēļ arī izkārto ministrijas darbu tā, lai ātri zinātu, kur atrodas vajadzīgais “instruments” (nodaļa, darbinieks, kas nodarbojas ar attiecīgo jautājumu). Pavēles tiek nodotas pa hierarhijas ķēdīti uz leju: valsts sekretārs => sekretāra vietnieks=> departamenta direktors => nodaļas vadītājs => darbinieks un “saražotais materiāls” tādā pašā ķēdītē uz augšu.

Šāda sistēma ir neefektīva vairāku iemeslu dēļ:

1) pārāk daudzi posmi palēlina procesu. It sevišķi tad, ja posmā “uz augšu” kāds no augstākajiem nolemj, ka dokuments pārstrādājams (kas var notikt vairrākkārt, dažādos posma elementos; šādos gadījumos komunikācija, iespējams, atkal notiek pa hierarhijas ķēdīti nevis kā tieša saruna). Vai arī tad, ja uzdevuma dažādi aspekti uzticēti vairākiem ierēdņiem, kam savstarpēji ir jāsaskaņo gan sākuma varianti, gan visas izmaiņas. Tāpat darbinieks ne vienmēr zinās valsts sekretāra vai ministra uzstādījumus attiecīgajā jautājumā un viņam būs jātērē laiks uzdevuma precizēšanai (sliktākajā gadījumā atkal pa hierarhijas ķēdīti uz augšu un leju)

2) daudz neefektivitātes (administratīvie resursi starpposmu uzturēšanai), nevajadzīgi pildot “pastnieka” (vīzēšanas) funkciju.

3) darbinieki “iesūno” katrs savā tēmā, īsti nezinot par saistītām tēmām. Tā, manuprāt, ir bezatbildīga izturēšanās pret cilvēku radošo potenciālu, – ja cilvēku interesē ne tikai viņa tiešais specializācijas lauks, bet arī kādas citas jomas, tad būtu tikai pareizi šo entuziasmu izmantot valsts labā.

4) Netiek izmantotas kopdarbā ģenerētu ideju iespējas – piemēram, skatījumi no dažādām perspektīvām. Turklāt mehānisma laikietiplības dēļ var nepietikt laika noskaidrot informētāku cilvēku viedokli.

5) Mainoties darbiniekiem, rodas smags institucionālās atmiņas zaudējums, – jo darbinieki nav savstarpēji labi informēti viens par otra darbu. Jaunam darbiniekam daudz kas jāmācās no nulles, tādēļ cieš viņa izstrādāto dokumentu kvalitāte.

Man šķiet, ka šie ir pietiekami argumenti, lai ministriju struktūru tomēr IEVĒROJAMI vienkāršotu. Protams, tas liks atteikties no vēberiskās izpratnes par karjeras veidošanu civildienestā, bet nudien nedomāju, ka tas būtu liels zaudējums, ja karjeras iespēju cena ir groteski hierarhizēta un tādēļ neefektīva pārvalde.

(5) ierēdņu nemitīgā apdraudētības sajūta par nejaušām “kļūdām”

Aizvien biežāk pārliecinos, ka tā ir reāla. It sevišķi tiem ministriju darbiniekiem, kas neieņem pašus augstākos amatus ir sajūta, ka viņi savā darbā pārvietojas pa naža asmeni:

1) sajūta, ka viņu personiskā iniciatīva var būt ministrijas vadībai netīkama (vai arī ierēdnis vispār neiedomājas, ka varētu bez vadības ziņas izrādīt personisko iniciatīvu).

2) grūtības īstajos termiņos birokrātiski precīzi izpildīt visas birokrātiskās prasības (piemēram, attiecībā uz dokumentu – likumprojektu, politikas dokumentu un to pavadošās dokumentācijas – noformēšanu) un vēl tās paspēt ministrijas iekšienē saskaņot

3) par niecīgiem pārkāpumiem ir iespējama nepatīkamas disciplinārizmeklēšanas procedūras;

4) bailes “kaut ko ne tā pateikt” – piemēram, personisko viedokli par politiska (ne administratīva) rakstura problēmām

Mani neizbrīna, ka, strādājot šādos apstākļos, ierēdņi mēģina maksimāli iekļauties augstāku amatpersonu doto uzdevumu robežās un nevēlēsies ne soli spert ārpus “mandāta”. Iedzīvotāju iniciatīva drīzāk tiks uztverta par bīstamu problēmu, no kuras ir jāatbrīvojas atrakstoties. Jo reāla problēmas risināšana var izrādīties ļoti ilga un ar politiskiem zemūdens akmeņiem saistīta.

(6) Nespēja atzīt, ka ministrijas Latvijā īsti nefunkcionē tā, kā bija gaidīts

Problēma ir ne tikai ministriju struktūrā, bet arī to darba kvalitātē. Nudien neesmu pārliecināta, ka, pastāvot ŠĀDĀM ministrijām, bija liela pievienotā vērtība no politikas veidotāju (ministriju) un politikas izpildītāju (iestāžu, aģentūru) līmeņu nodalīšanas. Man izskatās, ka tas ir novedis pie funkciju dublēšanās un citām neefektivitātēm, jo: a) iestādēs un aģentūrās arī ir “politikas veidotāju” slānis; b) ministriju speciālisti ne vienmēr nozares specifiku pārzina tik labi, lai, piemēram, izstrādātu attiecīgajā jomā kvalitatīvus normatīvos aktus, – tādēļ reālie to izstrādātāji mēdz būt tie paši padotības iestāžu darbinieki. Protams, viss process ir saistīts ar tām pašām saskaņošanas grūtībām, kuras jau aprakstīju, kuras vēl padziļina tas, ka arī padotības iestādei šādos jautājumos šķiet svarīgi ar ministriju runāt “ar vienu balsi” (proti, ne bez centrālās iestādes vadības ziņas).

Spilgtākais piemērs, kas parāda uz to, ka šīs nodalīšanas ieguvumi ne vienmēr ir pašsaprotami, ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kurš GAN iniciē likumprojektus, GAN arī tos pēc tam realizē. Nudien neesmu pamanījusi, ka tas rada problēmu – drīzāk tieši otrādi: tie, kas vislabāk zina problēmu, spēj arī izstrādāt tai labu risinājumu (protams, pieaicinot arī cilvēkus “no malas” plašākas perspektīvas iegūšanai).

Es uzskatu, ka šis princips (nodalīt veidotājus no izpildītājiem) pats par sevi nav zemē metams, taču tad ministrijām ir jābūt strukturētām un jāfunkcionē principiāli savādāk. Tā, lai tur tiešām aktīvā, radošā un iesaistošā procesā tiktu attīstītas labas politikas idejas. Šo procesu vadītu ministrijas cilvēks, taču iesaistīties ar komentāriem varētu ikviens (protams, arī jebkurš no padotības iestādes darbiniekiem).

Līdzīgi ar ministriju uzdevumu atbildēt uz sūdzībām par padotības iestādēm – pats par sevi saprotams, ka ministriju cilvēki nevienmēr attiecīgās problēmas saprot tik pat dziļi kā iestāžu darbinieki. Parasti saņemtās sūdzības tiek pārsūtītas attiecīgajai iestādei paskaidrojumu sniegšanai un tad šie paskaidrojumi tiek copy/paste ministrijas atbildē cilvēkam. Pievienotā vērtība? Negatīva, jo, protams, arī šādu atbilžu sagatavošana prasa administratīvos resursus.

Nu tā. Laika trūkuma dēļ īsti nesanāca pamatīgāk iztirzāt jautājumu par birokrātiskajām prasībām, ar ko ierēdnim ir jāskarās saskaņojot dokumentus un tos virzot uz VSS, MKK, MK. Sliktā ziņa: šādu prasību ir daudz. Pozitīvā ziņa: tomēr kļūst mazāk un notiek elektronizētāk Valsts kancelejas ieviesto jauninājumu dēļ.

Tas liecina, ka pārmaiņas notiek, taču diemžēl joprojām lēni. Latvijas ministrijas atgādina smagās mašīnas, kas briesmīgi čikst, taču funkcionē. Tas tādēļ, ka lai gan katra prasība, katrs amats atsevišķi šķiet racionāls, taču kopsumma gan tāda nav. Es vēlētos, lai pārmaiņu process tomēr būtu drosmīgāks un apzinātāks.